Pierādīšanas pienākums nozīmē, ka prasītājam ir jānodrošina pietiekami pierādījumi, lai tiesa varētu izlemt lietu viņa labā. Tas pats attiecas uz visiem tiesas procesa posmiem, sākot jau no prasības iesniegšanas brīža līdz lietas izskatīšanai tiesā. Prasītājam ir jānodrošina pierādījumi, kas atbalsta viņa prasību, un tiesā jāpierāda, ka tā ir pamatota. 

Tiesas procesa laikā katra no pusēm – gan prasītājs, gan atbildētājs, kas tiesā aizstāv savu pozīciju, – pierāda savas prasības vai iebildumu pamatotību ar Civilprocesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Savukārt tiesnesis, kad iepazinies ar abu pušu lietā iesniegtajiem pierādījumiem, sniedz tiem juridisku novērtējumu. Līdz ar to katras puses uzdevums ir pārliecināt tiesnesi par savas pozīcijas pareizību un pamatotību. 

“No Civilprocesa likuma 1. pantā ietvertajām personas tiesībām vērsties tiesā savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību aizsardzībai, 10. pantā nostiprinātā dispozitivitātes principa (procesuālās tiesības puses realizē sacīkstes formā, iesniedzot pierādījumus) un 93. panta pirmajā daļā ietvertā pierādīšanas nastas sadalījuma izdarāmi secinājumi par procesuālo kārtību, kādā tiesa nodrošina lietas izskatīšanu. Proti, tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai prasītāja norādītie apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, guvuši apstiprinājumu,”[1] teikts Senāta 2020. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. SKC-67/2020 6. punktā. 

Civilprocesa likuma 92. pants noteic, ka pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Savukārt Civilprocesa likuma 93. pants noteic kārtību par pienākumu pierādīt un iesniegt pierādījumus. Katrai pusei ir jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, savukārt atbildētājam ir jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Pierādījumus iesniedz puses un citi lietas dalībnieki. Ja pusēm vai citiem lietas dalībniekiem nav iespējams iesniegt pierādījumus, pēc viņu motivēta lūguma pierādījumus izprasa tiesa. Savukārt, ja puses iesniedz pierādījumus vai arī tiesa izprasa pierādījumus, kas satur valsts noslēpuma objektu, tad tiesa pieprasa no kompetentās iestādes, kas ir klasificējusi informāciju kā valsts noslēpuma objektu, viedokli par lietas dalībnieka tiesībām iepazīties ar to. Pierādījumi jāiesniedz tiesā ne vēlāk kā 14 dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pierādījumu iesniegšanai. Savukārt lietas iztiesāšanas laikā pierādījumus var iesniegt pēc puses vai citu lietas dalībnieku motivēta lūguma, ja tas nekavē lietas iztiesāšanu vai tiesa savlaicīgas pierādījumu neiesniegšanas iemeslus atzinusi par attaisnojošiem, vai pierādījumi ir par faktiem, kuri kļuvuši zināmi lietas iztiesāšanas laikā. 

Ja lietas dalībnieks iesniegs pierādījumus pēc tam, kad notecējis termiņš, un tiesa savlaicīgas neiesniegšanas iemeslus neatzīst par attaisnojošiem, tā uzliek lietas dalībniekam naudas sodu līdz 750 eiro. Tiesas lēmumu par atteikšanos pieņemt pierādījumus nav iespējams pārsūdzēt, taču iebildumus par to var izteikt apelācijas vai kasācijas sūdzībā. Gadījumos, ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai. 

Turpmāk autore analizē kādus pierādījumus tiesa uzskata par atbilstošiem un kā notiek savākto pierādījumu pārbaude.  

Cik daudz un kādi pierādījumi ir nepieciešami 

Vēršoties tiesā vienīgi ar prasījumu, nekādi nepierādot tā pamatotību, nevar cerēt uz labvēlīgu iznākumu. Ir maz tādu lietu kategoriju, kurās var pietikt ar niecīgiem pierādījumiem. Šāds lietas var būt uzturlīdzekļu un paternitātes lietas, jo minētajās lietās pierādījumus var iegūt lietas izskatīšanas gaitā. 

Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 21. jūlija rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. C30803519, SKC-925/2021 par jaunu pierādījumu iesniegšanu apelācijas instances tiesā, noteic, ka “Civilprocesa likuma tiesību normu sistēma ir vērsta uz to, lai visi prasītāja argumenti un pierādījumi, kā arī atbildētāja iebildumi un tos pamatojošie pierādījumi būtu noskaidroti jau pirmās instances tiesā, tāpēc nav pieļaujama ne tikai apelācijas sūdzības grozīšana vai papildināšana pēc apelācijas sūdzības iesniegšanai paredzētā termiņa notecēšanas, bet arī jaunu pierādījumu iesniegšana apelācijas instances tiesā, nepastāvot objektīviem, attaisnojošiem iemesliem, kuru dēļ šie pierādījumi netika iesniegti pirmās instances tiesā”.[2] 

Visi pierādīšanas līdzekļi, kas iesniedzami tiesā, ir noteikti Civilprocesa likuma 17. nodaļā, tos var izmantot gandrīz jebkuras lietas iztiesāšanā. Turklāt nevienam no iesniegtajiem pierādījumiem tiesai likumā nav noteikts augstāks spēks salīdzinājumā ar citu. Strīdus puses var pierādīt savu pozīciju ar pierādīšanas līdzekļiem. Visi pieļaujamie pierādīšanas līdzekļi ir: 

• pušu un trešo personu paskaidrojumi; 
• liecinieku liecības; 
• lietiskie pierādījumi; 
• rakstveida pierādījumi; 
• ekspertīze; 
• institūcijas atzinums. 

Kā rakstveida pierādījumi var būt fotogrāfijas, sarakstes vēstules, videoieraksti un citi materiāli, tomēr tiesa izvērtē, vai iesniegtie rakstveida vai citi pierādījumi pierāda prasības vai iebildumu pamatotību. 

Jāņem vērā, ka tiesa var uzlikt pusei līdz pat 1200 eiro lielu naudas sodu atbilstīgi Civilprocesa likuma 73.1 panta trešajai daļai, kas nosaka, ka naudas sodu var piemērot par apzināti nepatiesa pieteikuma, prasības pieteikuma vai sūdzības, izņemot blakus sūdzības, apelācijas vai kasācijas sūdzības, iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai kavēt tiesību vai likumisko interešu aizsardzību. 

Apstrādājot personas datus, ir spēkā dažādi ierobežojumi, līdz ar to ir nepieciešams precizēt, vai tiesā var sniegt pierādījumus, kas iegūti, atbildētājam nezinot, piemēram, filmējot vai ierakstot kādu telefonsarunu. Tiesnesis var veidot spriedumu, balstoties tikai uz tādiem pierādījumiem, kas ir iegūti tiesiski. Iesniedzot prasības pieteikumu tiesā civilprocesa uzsākšanai, prasītājam ir tiesības izvēlēties kādus pierādīšanas līdzekļus viņš izmantos. Piemēram, ja prasītājs uzskata, ka konkrētos apstākļus pierādīs tikai konkrētu liecinieku liecības, tas noteikti ir jānorāda prasības pieteikumā un jālūdz tiesu uz tiesas sēdi izsaukt šos konkrētos lieciniekus. 

Civilprocesa likuma 93. panta pirmajā daļā ir nostiprināts atbildētāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību. Turklāt jāņem vērā, ka sacīkstes ietvaros pušu procesuālai darbībai nav pienākuma rakstura. To, kādus pierādījumus un kādus iebildumus savu interešu nodrošināšanai celt tiesas priekšā, izlemj pats prāvnieks.[3] Līdz ar to, iesniedzot tiesai pieteikumu, prasītājam savs prasījums ir jāvērtē un tiesā jāiesniedz tie pierādījumi, kas ir saistīti ar konkrētajiem lietas dalībniekiem. Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 94. pantu par pierādījumu attiecināmību, tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā.  

“Pierādīšanas pienākums vispirms gulstas uz prasītāju, kurš vēršas tiesā ar lūgumu aizsargāt aizskartās tiesības. Līdz brīdim, kamēr prasītājs nav pierādījis prasību (savu prasījumu pamatotību), atbildētājam nekas nav jāpierāda, viņš var prasību noliegt bez jebkādiem pierādījumiem. Pierādīšanas pienākums atbildētājam rodas ar to brīdi, kad prasītājs ir pierādījis savu prasību. Tādējādi, ceļot prasību, prasītājs cenšas atjaunot savas tiesības, kuras atbildētājs ir aizskāris, vai panākt apstrīdēto tiesību atzīšanu, tad prasītājam arī jāpierāda, ka: 1) viņam ir šādas tiesības (prasības aktīvais pamats); 2) atbildētājs šīs tiesības aizskāris vai apstrīd (prasības pasīvais pamats).  

Neatkarīgi no prasības pamata prasītājam jāpierāda arī prasības apmērs. Izskatot lietu, jautājumā par patiesības noskaidrošanu, tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver to, ko puses ceļ tai priekšā, un pie tam tādā apgaismojumā, kādu piešķir apstākļiem viena vai otra puse. Gluži otrādi, lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr uz tiem jāraugās kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības.[4] Pierādījumus iesniedzot, lai tos izvērtētu un pārbaudītu, ir jāņem vērā, ka, iesniedzot pierādījumus klātienē, tiesai drošības nolūkā pierādījumi būtu iesniedzami kā datne, nevis, piemēram, videofails zibatmiņā. 

Civilprocesa likuma 8. panta pirmajā daļā sacīts, ka tiesa noskaidro lietas apstākļus, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā, bet šā panta otrajā daļā teikts, ka tiesa izskaidro lietas dalībniekiem viņu tiesības un pienākumus, kā arī procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas. Senāta 2020. gada 5. maija sprieduma lietā Nr. SKC-59/2020 10.1. punktā ietvertā tēze apliecina, ka “tiesai, izskatot lietu pēc būtības, atbilstoši Civilprocesa likuma 8. panta pirmajai daļai ir jānoskaidro lietas apstākļi, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā noteiktā kārtībā, t.sk. ievērojot pierādījumu nastas sadali starp lietas dalībniekiem”.[5] Tiesa šos iesniegtos pierādīšanas līdzekļus vērtēs kopā ar citiem pierādīšanas līdzekļiem. Savukārt otrai pusei – atbildētājam – ir tiesības izteikt iebildumus, tos pamatojot, kāpēc konkrētie pierādīšanas līdzekļi būtu izslēdzami no procesa. Tiesnesim, spriežot tiesu, ir stingri jāievēro likumības princips, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu principu.  

Pušu līdztiesība un sacīkstes princips 

Civilprocesā abām iesaistītajām pusēm ir jānodrošina līdztiesība, uz ko uzmanība vērsta Civilprocesa likuma 9. pantā. Pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības, savukārt tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. maija spriedumā lietā Nr. C30614710, SKC-166/2017 par līdztiesības un sacīkstes principa ievērošanu, teikts, ka “tiesai jānodrošina pusēm vienādas iespējas īstenot procesuālos līdzekļus savu tiesību aizsardzībai, tostarp jādod vērtējums pēc būtības lietas dalībnieka iebildumiem par darījuma spēkā neesību uz likuma pamata (Civillikuma 1405. p.) arī tad, ja nav celta šāda pretprasība”.[6] 

Pierādīšanas pienākuma ziņā civilprocesa pamatprincips ir sacīkstes princips, kas ietverts Civilprocesa likuma 10. pantā. Atbilstoši šim principam civilprocesā puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Savukārt “sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālās darbības šajā likumā noteiktajā kārtībā”. Līdz ar to pusēm ir pienākums pašām nodrošināt lietā nepieciešamo informāciju. Savukārt tiesa, pamatojoties uz puses motivētu lūgumu, pieprasīs tikai tādu informāciju, kas pusei pašai nav pieejama (judikatūrā ir norādīts: “Ja prasītājs ir pieteicis tiesai motivētu lūgumu par rakstveida pierādījumu izprasīšanu, kurus viņam pašam nav iespējams iesniegt tiesā, tiesai ir pienākums tos izprasīt.”[7]). 

Apskatot sacīkstes principa ietekmi uz civilprocesuālo tiesvedību, secināms, ka civiltiesiskā strīdā iesaistītajai pusei nepastāv likumā noteikts tiešs ierobežojums pierādījumu iesniegšanas apjoma ziņā. Lietas dalībniekiem ir pieļaujami iespējami pilnīgāk pamatot ar sagatavotajiem pierādījumiem visus lietas apstākļus, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā un ietverti celtās prasības robežās. Vienīgie ierobežojumi pierādījumu iesniegšanā ir noteikti Civilprocesa likuma 94. pantā, paredzot, ka tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, un Civilprocesa likuma 95. pantā, paredzot, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus, kā arī Civilprocesa likuma 73.1 pantā ir ietverts regulējums saistībā ar gadījumiem, kad lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tostarp iesniedzot tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcinot lietas vai jautājuma izskatīšanu.[8] 

Kas ir un kas nav jāpierāda 

Kā jau iepriekš minēts, izvērtējot pierādījumus, nevienam no tiem tiesā nav augstāks spēks pār kādu citu pierādījumu, un, piemēram, institūcijas atzinumu nevar uzskatīt par spēcīgāku pierādīšanas līdzekli kā, piemēram, liecinieka liecību. 

Tiesā nav jāpierāda fakti, kurus tiesa atzīst par vispārzināmiem. Piemēram, uzturlīdzekļu prasījumu lietās nav jāpierāda fakts, ka bērnam katru dienu ir nepieciešams ēdiens. Nav arī jāpierāda fakti, kurus otra puse nav apstrīdējusi, un fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.  

Civilprocesa likuma 96. pants noteic pamatu vēl vairākos gadījumos atbrīvošanai no pierādīšanas: 

• ja likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona; 
• fakti, kas saskaņā ar likumu uzskatāmi par nodibinātiem, nav jāpierāda. Tādu pieņēmumu var apstrīdēt vispārīgā kārtībā; 
• pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse. 

Prasītājam tiesā ir jāiesniedz pierādījumi vienlaikus ar prasības pieteikumu, lai tiesa jau sākotnēji varētu izvērtēt, vai par prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem ir iesniegti pierādījumi, kas ļautu lietu izskatīt.  

Ja pirmās instances tiesa jau ir pieņēmusi spriedumu, sprieduma pārsūdzības gadījumā apelācijas instances tiesā var iesniegt jaunus pierādījumus, tikai objektīvi jāpamato tas, kāpēc šie materiāli nav tikuši iesniegti izskatīšanai jau pirmās instances tiesai. 

Par lietas apstākļu vērtēšanu, kad kasācijas instances tiesa atcēlusi zemākās instances tiesas spriedumu viedoklis sniegts Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. C28322309, SKC-29/2018, norādot: “Ja kasācijas instances tiesa atcēlusi spriedumu uz tā pamata, ka nav pienācīgi izvērtēti lietas apstākļi, tad tas nenozīmē, ka, skatot lietu atkārtoti, jāvērtē tikai tie apstākļi, kuri netika izvērtēti atceltajā spriedumā un ka nākamajam spriedumam ir jābūt ar pretēju iznākumu. Apstākļi joprojām jāvērtē visi un loģiskā kopsakarā, un tikai no tā var izrietēt secinājumi par vienas vai otras puses pozīcijas pamatotību”.[9] 

Praksē var notikt Civilprocesa likuma 93. panta pirmās daļas neievērošana, gadījumā ja, piemēram, lietas dalībnieks nav iesniedzis pierādījumus lietā savas vainas dēļ. Tas var notikt nezināšanas dēļ, kas tieši viņam ir jāpierāda, vai arī rīkojies pasīvi, tā rezultātā radot attiecīgam lietas dalībniekam negatīvas sekas. Tas ļauj tiesai vērtēt tikai vienas strīda puses iesniegtos pierādījumus un attiecīgi taisīt secinājumus sprieduma motīvu daļā. Savukārt tiesai nav tiesību pašai pēc savas iniciatīvas noteikt pierādāmos apstākļus civiltiesiskajā strīdā un norādīt uz pierādījumu trūkumu, ja starp civiltiesiskajā strīdā iesaistītajām pusēm nepastāv strīds par šiem apstākļiem. 

Pierādījumu novērtēšana 

Pierādījumu vākšanas un pierādīšanas jautājums tiesas procesā ir viens no nozīmīgākajiem un sarežģītākajiem. Piemēram, gadījumos, ja tiesvedības praksē vai civilprocesa teorijā tiek neprecīzi lietoti termini, neatbilstoši tulkotas pastāvošās tiesību normas, tas var novest pie netaisnīgiem tiesas spriedumiem. “Tiesu spriedumos nereti ir vērojams konstatējums, ka attiecīgais lietas dalībnieks nav iesniedzis pierādījumus par lietā nozīmīgu apstākli un šī iemesla dēļ attiecīgajai strīda pusei tiek taisīts negatīvs spriedums.”[10] 

Veicot pierādījumu novērtēšanu, kā to noteic Civilprocesa likuma 97. pants, tiesai pierādījumi jānovērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, turklāt vadoties no tiesiskās apziņas, balstoties uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē iegūtiem novērojumiem un pamatojoties uz to, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesai savā spriedumā ir jānorāda, kādēļ tā vienam vai citam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus faktus vai apstākļus – par lietā nepierādītiem. 

Civilprocesa likuma 193. panta piektā daļa noteic, ka sprieduma motīvu daļā tiesa norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Tas nozīmē, ka tiesas secinājumi par lietā nozīmīgiem apstākļiem izriet tikai no lietā iesniegtajiem un tiesas atbilstoši izvērtētajiem pierādījumiem. Līdz ar to nav pieļaujami patvaļīgi tiesas secinājumi, kas nav balstīti uz lietā iesniegtajiem pierādījumiem. 

Satversmes tiesa 2012. gada 29. oktobra spriedumā lietā Nr. 2012-05-01 [11] ir atzinusi, ka, ievērojot sacīkstes principu, abām pusēm ir līdzvērtīgas iespējas līdz tiesas sēdei sagatavot un tiesas sēdē argumentēti pamatot savu viedokli. Līdz ar to tieši lietas sagatavošanas stadijā, ievērojot ekonomijas principu, tiesnesim ir iespējas pusēm norādīt uz nepilnīgiem iesniegtiem pierādījumiem, to neesamību un izveidot apstākļus, lai līdz tiesas sēdei tiktu iesniegti visi nepieciešamie pierādījumi, tajā skaitā arī izlemti jautājumi par nepieciešamo pierādījumu izprasīšanu vai ekspertīžu nozīmēšanu. 

Lietas sagatavošanas izskatīšanai stadijā tiesnesim ir tiesības pieprasīt no lietas dalībniekiem rakstveida paskaidrojumus, lai precizētu lietas apstākļus un esošos pierādījumus, kā arī pašam pēc savas iniciatīvas noteikt sagatavošanas sēdi. Šīs sēdes ietvaros var iztaujāt iesaistītos lietas dalībniekus par lietas būtību, precizēt strīda priekšmetu un robežas, kā arī izskaidrot lietas dalībniekiem viņu procesuālās tiesības un pienākumus, procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas, izlemt pieteiktos lūgumus par pierādījumu izprasīšanu un ekspertīzes noteikšanu, cenšoties samierināt abas puses un noteikt termiņu, līdz kuram ir izpildāmas atsevišķās procesuālās darbības.  

Neskatoties uz visām norādītajām darbībām diemžēl praksē nereti sagatavošanas sēdes tiek nozīmētas salīdzinoši reti. Līdz ar to tiesa noskaidro būtiskos sagatavošanās jautājumus jau nozīmētā tiesas sēdē, kurā izskata lietu pēc būtības. Civilprocesa doktrīnā atzīts, ka Civilprocesa likuma 93. panta ceturtā daļa dod tiesai tiesības parādīt iniciatīvu apstākļos, kad no lietas materiāliem izriet vajadzība pieprasīt papildu pierādījumus.[12] Civilprocesa likuma 74. pants noteic pusēm civilprocesuālās tiesības, iesniegt tiesā pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, kā arī iepazīties ar lietas materiāliem. Atbildētājs ir tiesīgs pilnīgi vai daļēji atzīt prasību, celt iebildumus pret prasību vai celt pretprasību. 

Autore secina, ka pierādīšanas mērķis ir civiltiesiskajā strīdā iesaistītajām pusēm ir pārliecināt tiesu par kādu noteiktu pagātnes notikumu un apstākļu esamību vai neesamību, sniedzot prasījumam atbilstošus un pienācīgi argumentētus pierādījumus.  

[1] Senāta 2020. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-67/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0331.C30578917.7.S), 6. punkts. 

[2] Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 21. jūlija Rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. C30803519, SKC-925/2021 ECLI:LV:AT:2021:0721.C30803519.12.L 

[3] Senāta 2020. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC-100/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0930.C31235916.16.S), 8.3. punkts. 

[4] Senāta 2020. gada 23. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-43/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0123.C68383417.10.S), 10. punkts. 

[5] Senāta 2020. gada 5. maija spriedums lietā Nr. SKC-59/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0505.C30574215.8.S), 10.1. punkts. 

[6] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. maija spriedums lietā Nr. C30614710, SKC-166/2017. 

[7] Augstākās tiesas Senāta 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-225. Grām.: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi 2007. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2007, 394. lpp. 

[8] Ose D. Pierādījumu neiesniegšanas atšķirīgās sekas tiesu praksē. Jurista Vārds, 31.01.2017., Nr. 5.  

[9] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr. C28322309, SKC-29/2018 ECLI:LV:AT:2018:0315.C28322309.1.S. 

[10] Pierādījumu neiesniegšanas atšķirīgās sekas tiesu praksē. Jurista Vārds, 31.01.2017., Nr. 5. 

[11] Satversmes tiesas 2012. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2012-05-01. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums-2012-05-01.pdf 

[12] Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.–28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 336. lpp.