Manā jaunībā sevišķi populāra bija kāda anekdote par huligānu, kurš vienu dienu, sastopot savu izraudzīto upuri uz ielas, iesita viņam ar ieganstu, sak’, kāpēc tev nav cepures, bet nākamajā dienā, neraugoties uz to, ka upuris bija uzvilcis cepuri, iesita ar ieganstu, kālab viņam nu esot cepure. Konfliktēt alkstošs cilvēks vienmēr atradīs iemeslu, lai sarīkotu scēnu, kuras galvenais motīvs, acīmredzot, ir nodibināt kontroli pār situāciju, kurā viņš atrodas. Acīmredzot, tā ir nedrošība par sevi un, iespējams, kādi dziļi slēpti kompleksi.

Patiesībā personām, kuras ir apveltītas ar procesuālām pilnvarām, ir iespējams tamlīdzīgus ieganstus atrast bez gala un malas. Kāds atnācis uz tiesu ar sagumzītu vaigu, ar neaizpogātu augšējo apkakles pogu, vēl kāds – videokonferencē nav ietērpies talārā un tā tālāk. Lai arī tie ir atsevišķi izņēmumi, ilggadējās prakses laikā ir nācies sastapties ar nepatīkamām scēnām, kad ar amata pienākumiem apveltītas personas procesuālo funkciju izpildes vietā ierodas iepriekš “uzvilkušās”, mētājot pa galdu dokumentus un citus priekšmetus, demonstrējot aizkaitināmību. Protams, tamlīdzīgi sarīkotas histērijas lēkmes var iedvest bailes, apspiest gribu, taču – ne iedvest cieņu. Tikai primitīvs huligāns domā, ka bailes vienlaikus nozīmē arī cieņu – nu, aptuveni tāds tipāžs, kas vienu dienu vaicā, kāpēc tev ir cepure, bet nākamajā – kāpēc tev tās nav.

Pasvītroju vēlreiz – tikko minētais ir tikai atsevišķi gadījumi. Izņēmumi. Par trūkumiem vai par problēmām, kas saistās ar justīcijai kalpojošo cilvēku atlasi, stingri pārliecinoties par viņu personiskajām kvalitātēm, esmu pievērsies citviet. Tādēļ šo aspektu nebūtu vērts papildus iztirzāt. Tomēr – visdrīzāk gan būtu vērts apspriest jautājumu par spēles noteikumiem, kas būtu izmantojami vienlīdz visās situācijās, lai nerastos nekādi pārpratumi, un mazinot iespējas dažādās hipotētiskās situācijās tos instrumentalizēt, lai dotu pamatu neadekvāti un nepamatoti, būtībā – pašpaaugstinoši mēģināt iedzelt tiem, kuri atrodas nosacītās varnešu un pakļautā attiecībās.

Man personīgi, raugoties šādās scēnās, nāk smiekli, ko es ar pūlēm apvaldu, brīnoties vienīgi par to, kā cilvēks nesaprot, ka viņš tādējādi pazemo pats sevi. Taču jaunāki cilvēki to gan ņem pie sirds, turklāt – ļoti nopietni. Tamdēļ, iespējams, vajadzētu vienreiz par visām reizēm nonākt pie kopsaucēja par to, kāda ir procesa dalībnieku rīcība, viņiem atrodoties attālināti videokonferences režīmā, tiesai ienākot sēžu zālē.

Pagājušā gadsimta 90. gados bija kāds tiesnesis, kurš nu jau sen vairs šos amata pienākumus nepilda, bet atceros, kā kādā privātā sarunā viņš reiz bilda – tad, kad viņš ienākot tiesas sēžu zālē, viņš visiem ierāda, kurš te ir “kings” (angļu – king – karalis).

Paldies Dievam, šo vārdu autors vairs nav piederīgs tiesu varai un, cerams, īss ieskats vairāk nekā 30 gadus senos notikumos netiks traktēts kā mēģinājums graut uzticību tiesu varai. Ceru, ka tā. Katrā ziņā, skaidrs ir tas, ka tiesnesim, ieejot tiesas sēžu zālē, visdrīzāk būtu jāpalūkojas uz sevi no malas, raugoties, lai, iespējams, privātajā dzīvē pārspīlētais ego nekādā veidā neaizstātos priekšā Temīdai.

Savukārt pavisam nesen nācās vērot visnotaļ nepatīkamu situāciju, kad kāds tiesnesis no sirds apvainojās par to, ka videokonferencē esošie tiesas procesa dalībnieki, proti, tie, kas otrpus ekrānam vēroja tiesas sēžu zālē notiekošo, nepiecēlās kājās, tiesas sēžu zālē ienākot tiesai, tādējādi aplūkošanai tiesas sēdes dalībnieku monitoros nenododot to, kas atrodas jostasvietas rajonā. Kā jau iepriekš minēts, Kriminālprocesa likuma 471. panta pirmajā daļā paredzētais cieņas izrādīšanas praktiskās izpausmes elements vienmēr bijis pašsaprotams, fiziski atrodoties tiesas sēžu zālē, un ne tikai nevar izraisīt nekādus iebildumus, bet arī rada nepatīkamu pēcgaršu, ja kāds tiesas apmeklētājs šo aksiomātisko prasību nepilda pat bez atgādinājuma. Taču tam nu pēdējos gadus ir zināmas atkāpes, kas saistāmas ar cieņas pret tiesu praktiskās īstenošanas būtību.

Ja vēl līdz COVID-19 pilna kriminālprocesa norise videokonferences režīmā drīzāk bija izņēmums, tad šobrīd šī digitālā iztiesāšanas forma ir gana labi adaptējusies ikdienas pielietojumam justīcijas realizēšanai visos procesuālo attiecību risināšanas veidolos.

Skaidrs, ka sākotnēji šajos četros gados notika šīs formas aprobācijas process, tajā skaitā iestrādājoties zināmām nerakstītām paražām, drīzāk – ieradumiem, ko pavada šī īpatnā tiesvedības norises forma. Turklāt pēdējā laikā izplatīta ir jaukta šīs procedūras forma, daļai aktīvo procesa dalībnieku jebkurā formācijā atrodoties gan tiesas sēžu zālē, gan citviet – kur nu kurais to radis par iespējamu atbilstoši pieejamajam tehniskajam nodrošinājumam.

Nesenie grozījumi šādu iespēju pilnībā leģitimē arī Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem, tostarp atrodoties ārpus Latvijas teritorijas un izmantojot pat mobilā telefona tehniskās iespējas. Dažbrīd, piedaloties tiesas sēdēs, ir pat visai komiski vērot, kā šīs iespējas tiek izmantotas praksē. Tā, piemēram, reiz kādā lietā apsūdzētais pēdējo vārdu teica, būdams tērpies metinātāja tērpā, fonā sprakšķot dzirksteļu šaltīm. [1] Vēl citiem ierīces novietotas uz žurnālgaldiņa, kas reizēm ekrānā redzamo procesa dalībnieka attēlu vērš pavisam komisku.

Iespējams, šī un citu iemeslu dēļ sākotnēji pēc ieraduma un arī pēc būtības pareizā Kriminālprocesa likuma 471. panta pirmajā daļā nostiprinātā pienākuma piecelties, tiesai ienākot tiesas sēžu zālē, izpildot to burtiski,  īstenošana pēc pašu tiesu iniciatīvas tika reducēta, ievērojot, ka šīs likuma prasības izpilde nereti gluži vienkārši pavēra visnotaļ neestētisku skatu uz pašiem procesa dalībniekiem, kuri piedalījās šādās videokonferencēs. Tādēļ praksē vairums tiesu, saprotot šīs situācijas kutelīgumu, procesa dalībniekiem, kolīdz tie grasās piecelties, laipni aprāda, ka tas nebūs nepieciešams.

Kriminālprocesa likuma 140. panta ietvarā noteiktas regulatīvās prasības procesuālo darbību veikšanai, izmantojot tehniskos līdzekļus. Šīs prasības, ievērojot kriminālprocesuālo tiesību normu iztulkošanas sistēmisko metodoloģiju, pilnā mērā attiecināmas arī uz procesuālo darbību veikšanu iztiesāšanā apstākļos, kad procesa virzītāja ir tiesa. Iztulkojot šo tiesību normu un tās tiesisko jēgu, likumprojekta anotācijā nepārprotami atzīmēts, ka videokonferences norises laikā “[..] par procesuālās darbības norises vietu uzskatāma vieta, kurā atrodas procesa virzītājs un tas ir Latvijas teritorijā, Latvijas jurisdikcijā [..]”[2]. Tādējādi, iztiesājot lietu digitālā distancē, procesa virzītāja – tiesa – allaž atradīsies tiesas sēžu zālē attiecīgajā tiesu namā, ja vien kādu ekstraordināru iemeslu dēļ pati tiesa neizvēlas veikt pierādījumu pārbaudi uz vietas, tādējādi rīkojot tā dēvēto izbraukuma tiesas sēdi (tamlīdzīgas procesuālās situācijas gan ir samērā liels retums). Līdz ar to, ja kāds no aktīvajiem procesa dalībniekiem (prokurors, apsūdzētais, advokāts, cietušais), izmantojot tiesas piešķirto vēlību, tiesas sēdē piedalās attālināti, izmantojot pieslēgumu videokonferences saitei, un tādējādi tiesas sēžu zālē ar savu fizisko būtību neatrodas, aktuāls kļūst jautājums par Kriminālprocesa likuma 471. panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma praktisko izpildījumu.

Atsevišķos avotos pausta doma, ka ideja par piecelšanos kājās kā vispārēji atzītu cieņas un goda izrādīšanas izpausmes veidu pausta vēl Vecajā derībā: “Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku, bīsties sava Dieva,– Es esmu Tas Kungs!”[3] Klejo arī tāds uzskats, ka anglo-sakšu tiesību sistēmā pazīstamais uzsaukums “All rise!” sakņojas apstāklī, ka tiesnesis, ienākot tiesas sēžu zālē, rokās tur Bībeli, tādējādi ar šo žestu pieprasot bezierunu cieņu un godbijību.

Savukārt mūsdienīgākos informācijas avotos skaidrots, ka piecelšanās kājās kā cieņas izrādīšanas paveids “izstaro” personas atvērtību un laipnību pret ienācēju, būtībā sveicinot to, kas telpā ieradies.[4]

Lai kā tur arī būtu, nav, protams, strīda, ka cilvēka cieņas koncepts mūsdienu demokrātiskas un tiesiskas valsts perspektīvā nav vienīgi statusa vai noteikta ranga apliecinājums, bet gan neatņemama personiska īpašība. Vislakoniskāk šo cieņas koncepta dihotomiju iezīmējis filozofijas profesors Džeremijs Valdrons (Jeremy Waldron, dz. 1953), norādot, ka pirmajā gadījumā runa ir par cieņu (latīņu – dignitas), kas tiek iemantota, bet otrajā – par cieņu kā absolūtu iekšējo vērtību (vācu – Würde).[5] Procesiem, kādos tapa katrs no šiem konceptiem un ar tiem saistītajiem teorētiski-praktiskajiem apsvērumiem ir pietiekami sena un gara vēsture,[6] tālab 18.–19. gadsimta dabisko tiesību renesanses ietekmē šobrīd gluži vienkārši ierasts uzskatīt, ka cilvēka cieņa ir integrāls dabisko tiesību minimālā piešķīruma elements.[7]

Noteicot pienākumu tiesas sēžu zālē esošajiem piecelties kājās, ienākot tiesas sastāvam vai tiesnesim, šai cilvēka cieņas izpratnes dimensijai tiek piešķirta gluži praktiska realizācijas forma. Taču jājautā – vai atrodoties digitālā pieslēguma formā videokonferences režīmā un pieceļoties kājās, kas, kā jau atzīmēts, videokonferences dalībnieku ekrānos ne vienmēr izskatās pietiekami godājami, pret tiesu arī tiek izrādīta nepieciešamā cieņa un pietāte? Praktizējošu justīcijas kalpotāju vidū atbilde uz šo jautājumu acīmredzami nav nedz viennozīmīga, nedz viendabīga. Taču – cilvēka cieņas koncepts, līdzīgi kā daudzi citi tiesību elementi, ir pakļauti nemitīgam evolūcijas procesam, tādējādi lietu iztiesāšana videokonferences režīmā prasa ieviest zināmas izpratnes izmaiņas arī jautājumā par atbilstošām un estētisma noti nezaudējošām cieņas izrādīšanas formām. Citiem vārdiem, kas tiesas sēžu zālē varbūt izskatās piedienīgi, videokonferences režīmā tā nebūt vairs nav, tālab piecelšanās kājās, videokonferences pieslēguma kamerā spoguļojot savu jostasvietu vai pat zemāk, visai attāli būtu pielīdzināma atbilstošiem cieņas izpaudumiem pret justīciju.

Būtībā šī situācija ir salīdzināma ar norisēm, piemēram, translējot politiskās vai sporta norises, prasot uzdot retorisku jautājumu – vai tūkstošiem skatītāju, kas atrodas savos klubkrēslos vai dīvānos, tostarp malkojot kādu dzērienu atbilstoši personiskajām preferencēm, pieceļas kājās, atskanot valsts himnas notīm vai valsts karoga pacelšanas brīdī? Varbūt arī tas tad būtu uzskatāms par necieņas paušanu pret valsti vai mazinātu pietāti pret himnu vai Latvijas valsts karogu, kas, cita starpā, ir krimināli sodāmas darbības. Taču, kā mēdz teikt, cilvēki ir ļoti dažādi, bet manā jaunībā mēdza sacīt arī tā – cik juristu, tik viedokļu. Tad varbūt tādēļ, lai izslēgtu jelkādus pārpratumus un eliminētu tamlīdzīgu trigeri, kas kādam izraisa nevaldāmas dusmas, vajadzētu piesaistīt likumdevēju, nosakot, kādai jābūt videokonferences dalībnieku rīcībai, piedaloties tiesas sēdē attālināti brīdī, kad tiesas sēžu zālē daudzus simtus vai dažkārt pat tūkstošus kilometru attālumā ienāk tiesas sastāvs… Pieredze taču rāda, ka nav nekādu problēmu jau pēdējā lasījumā iesniegt grozījumu piedāvājumus Kriminālprocesa likumā bez jelkādas apspriešanas, ja reiz šis jautājums ir tik aktuāls.

[1] Rusanovs E., Lielbriede L. Rakstiskuma un mutiskuma sinerģijas problemātika Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283242-rakstiskuma-un-mutiskuma-sinergijas-problematika-latvijas-kriminalprocesa-ii/ [aplūkots 04.12.2024.].

[2] Anotācija. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/8885F5EF5BF471F6C2258AB50028D811?OpenDocument [aplūkots 09.10.2024.]

[3] 3. Mozus grāmata 19:32.

[4] When to Stand and Why. Pieejams: https://etiquetteschoolofamerica.com/when-to-stand-and-why/ [aplūkots 04.12.2024.].

[5] Sk. Waldron J. The Paradoxes of Dignity – About Michael Rosen, Dignity: its History and Meaning (Harvard University Press, 2012). European Journal of Sociology. 2013, Vol. 54, No. 3, p. 554-561.; Human Dignity and the Autonomy of Law. Edited by J. Linhares, M. Atienza. [B.v.]: Springer, 2022, p. 2.

[6] Copley J. No Argument: Human Dignity and the Making of Legislation. In: Human Dignity and the Autonomy of Law. Edited by J. Linhares, M. Atienza. [B.v.]: Springer, 2022,  p. 253.

[7] Bedford-Strohm H. Human dignity: A global Ethical Perspective. Scriptura, 2010, No. 104, p. 218.