Ievads

2024. gada 4. oktobrī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pieņēma spriedumu (turpmāk – Spriedums) saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23.[1] Satversmes tiesa šajās lietās uzdeva jautājumus EST par Latvijas normatīvā regulējuma atbilstību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībām saistībā ar vairākām Satversmes tiesā apstrīdētām tiesību normām, kas regulē procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu (turpmāk arī – process pret mantu). Pirms Sprieduma taisīšanas 2024. gada 11. jūlijā EST ģenerāladvokāts Prīts Pikamē (Priit Pikamäe) šajās lietās izteica savus secinājumus[2] (turpmāk – Secinājumi), kas, ņemot vērā Spriedumā pasludināto, arī ir būtiski procesa pret mantu tiesiskā regulējuma izvērtēšanai.

Pirmais Satversmes tiesas jautājums un vienīgais, uz kuru EST sniedza atbildi, bija – vai tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts tiesa lemj par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no pamata kriminālprocesa pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet kas paredz konfiskāciju arī uz to materiālu pamata, kuri izdalīti no krimināllietas materiāliem, ietilpst Direktīvas 2014/42, īpaši tās 4. panta, un Pamatlēmuma 2005/212, īpaši tā 2. panta, piemērošanas jomā?

EST pārformulēja šo jautājumu, paskaidrojot, ka ar pirmajiem jautājumiem lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmums 2005/212 un Direktīva 2014/42 jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību aktu piemērošanas jomā ietilpst valsts tiesiskais regulējums, kas paredz iespēju tā kriminālprocesa gaitā, kura mērķis ir noskaidrot, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, uzsākt procesu, lai, pamatojoties uz krimināllietas materiāliem, lemtu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, ja šis konfiskācijas process neattiecas uz šāda noziedzīga nodarījuma konstatāciju un ja pat nav neviena ar šīs personas slimību vai bēguļošanu saistīta iemesla, kas rada šķērsli tai ierasties tiesā.[3]

EST nosprieda, ka minēto tiesību aktu piemērošanas jomā neietilpst jautājumā norādītais valsts tiesiskais regulējums.[4]

Spriedumā norādīts procesa pret mantu regulējuma būtisks trūkums – tas neatbilst Direktīvai 2014/42 un Pamatlēmumam 2005/212. Šeit jāpiebilst, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļa – process par noziedzīgi iegūtu mantu – ir spēkā kopš 2005. gada, pirms ir pieņemta Direktīva (Direktīva 2014/42/ES pieņemta 2014. gada 3. aprīlī) un atsevišķi būtu jāvērtē, vai Spriedums skar visu šo regulējumu kopumā vai tikai Satversmes tiesā apstrīdētās normas (turpmāk – Apstrīdētās normas), faktiski – Kriminālprocesa likuma grozījumus, kas tikuši pieņemti pēc 2017. gada un būtiskākie no kuriem ir par mantas noziedzīgās izcelsmes legālo prezumpciju, pazemināto pierādīšanas standartu un apgriezto pierādīšanas pienākumu. Tomēr EST Spriedumā atsevišķi neanalizē Apstrīdētās normas, bet pieņem lēmumu par procesu pret mantu regulējumu, kāds tas bija Sprieduma pieņemšanas dienā.

Lielu ieguldījumu procesa pret mantu tiesiskā regulējuma izvērtēšanai pēc būtības ir devis EST ģenerāladvokāts P. Pikamē, kura Secinājumu atsevišķas tēzes ir svarīgas gan esošo tiesību normu piemērošanai, gan šī normatīvā regulējuma tālākveidošanai. Analizējot Secinājumus, īpaši jāpievēršas ģenerāladvokāta izteiksmes stilam, jo pēc Secinājumu publicēšanas Latvijas juristi tos uztvēra pat diametrāli pretēji – vieni uzskatīja, ka tajos viennozīmīgi izteikts atbalsts apstrīdētajām tiesību normām, kamēr citi uzskatīja, ka esošais regulējums tiek nesaudzīgi kritizēts. Lielā mērā tas ir saistīts ar ģenerāladvokāta izteiksmes stilu – viņš nedod kategoriskus vērtējumus, bet pieturas pie pozīcijas “šāds regulējums ir labs, ja ...”. Un aiz šī “ja” parasti seko fundamentālu principu un nosacījumu uzskaitījums, bez kuru ievērošanas regulējums “pārstāj būt labs”.

Pēc Sprieduma un Secinājumiem rodas jautājums – vai Satversmes tiesa un Latvijas juristi ir saņēmuši “lietderīgu atbildi”, kuru tai būtu jāsniedz,[5] uz saviem jautājumiem saistībā ar procesu pret mantu – t.sk.: (1) vai iespējams konstatēt mantas noziedzīgo izcelsmi bez noziedzīga nodarījuma konstatēšanas, (2) vai šajā procesā var tikt pārkāpta nevainīguma prezumpcija un (3) vai tiek pārkāptas tiesības klusēt un neliecināt pret sevi?

1. Noziedzīga nodarījuma nepieciešamība mantas konfiskācijai

Kā jau minēts raksta ievaddaļā, Direktīvas 2014/42 piemērošanai nepieciešama noziedzīga nodarījuma konstatēšana. Autors tālāk detalizēti pievērsīsies Sprieduma argumentācijas un motīvu analīzei. Turklāt jānoskaidro, kāds bija Latvijas likumdevēja mērķis, ieviešot Apstrīdētās normas, un kāds ir sasniegtais rezultāts.

Vispirms būtu jāmin galvenie argumenti, kuru dēļ tika uzskatīts, ka Pamatlēmums 2005/212 un Direktīva 2014/42 ir attiecināmi uz Latvijas procesa par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu regulējumu. Neskaitot to, ka Apstrīdēto normu likumprojektu anotācijās un ar tām saistīto juridisko un metodoloģisko dokumentu[6] izstrādes gaitā tika izdarītas atsauces uz nepieciešamību ieviest Direktīvu 2014/42 un ka Latvijas juristi, analizējot procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, atsaucās uz Direktīvu 2014/42 kā jumta regulējumu, jāmin arī divi viedokļi, ko snieguši Latvijā nepraktizējoši tiesību eksperti – skats no malas. EST ģenerāladvokāts P. Pikamē izvērsti analizē jautājumu par Direktīvas 2014/42/ES piemērojamību, beigās secinot: “Lai nodrošinātu Savienības tiesību sistēmas vispārēju saskanīgumu būtiskajā cīņas ar organizēto noziedzību jomā, kā arī tās saskanīgumu ar saistītajiem starptautiskajiem juridiskajiem instrumentiem, man šķiet atbilstīgi secināt par Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punkta piemērojamību krimināltiesiska rakstura konfiskācijas procesam, kurš attiecas uz noziedzīgi iegūtu mantu, kas ir arestēta izmeklēšanā par noziedzīgu nodarījumu, un kurš pamatots ar neiespējamību saprātīgā termiņā tiesāt un attiecīgā gadījumā krimināltiesiski sodīt šā noziedzīgā nodarījuma iespējamos izdarītājus atsevišķā vienlaicīgi notiekošā procesā.”[7]

Kategoriskāku viedokli par Direktīvas 2014/42 piemērojamību Latvijas procesam pret mantu sniedza vācu profesors Martins Hēgers, kurš vērtēja Latvijā notiekošos bankas noguldījumu konfiskācijas procesus, pamatojoties uz aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju pret banku, kurā atrodas konts.[8] Viņš norāda, ka detalizētāk neanalizēs Latvijas (krimināltiesību) tiesisko regulējumu, kas ir aresta un konfiskācijas pamatā, jo “nav šaubu, ka Latvija ir nostiprinājusi šīs direktīvas [2014/42] minimālās prasības savos nacionālajos krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību aktos – pat pirms tās stājās spēkā”.[9]

Tātad pirms EST sprieduma pieņemšanas gan likumdevējam, gan vairumam tiesību ekspertu nebija šaubu, ka Direktīva 2014/42 aptver Latvijas procesa pret mantu regulējumu, faktiski pirmā šādas šaubas izteica Satversmes tiesa, uzdodot šo jautājumu EST.

Kādi argumenti kalpoja par pamatu EST spriedumam ar diametrāli pretēju viedokli? EST norāda, ka ar Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu un Direktīvas 2014/42 4.–6. pantu dalībvalstīm ir noteikts pienākums šādu konfiskāciju paredzēt atsevišķos gadījumos.[10] Jānorāda, ka šajos gadījumos, kā precizēts šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto tiesību normu tekstā, jābūt saistībai starp konfiskāciju un noziedzīgu nodarījumu.[11] Tādējādi Pamatlēmums 2005/212 un Direktīva 2014/42 ir piemērojami tikai minētajos gadījumos. Šādas šīs direktīvas piemērošanas jomas robežas turklāt apstiprina Regulas 2018/1805 13. apsvērums, no kura izriet, ka atšķirībā no šīs regulas ar rīkojumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42, nav paredzēts aptvert visu veidu konfiskācijas rīkojumus, kas izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu.[12]

Faktiski EST ar šo norāda, ka Latvijas procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek konstatēts nedz noziedzīgs nodarījums, nedz saistība starp konfiskāciju un noziedzīgu nodarījumu. Pretējā gadījumā šādu konfiskāciju aptvertu minētie ES tiesību akti. Šo domu EST attīsta un pamato šādi:

• Tiesa ir nospriedusi, ka Pamatlēmumā 2005/212 un Direktīvā 2014/42 ietvertais noteikumu minimums neattiecas uz valsts tiesisko regulējumu par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu, vai pēc tās;[13]
• It īpaši šo tiesību aktu piemērošanas jomā neietilpst valsts procedūra, kas – lai gan uzsākta, pamatojoties uz informāciju, ka persona ir apsūdzēta dažu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, – paredzēta vienīgi, lai noskaidrotu, vai manta iegūta nelikumīgi, un norisinās neatkarīgi no eventuāla kriminālprocesa, kas tiktu uzsākts pret personu, par kuru pastāv pieņēmums par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī no šāda procesa iznākuma, konkrētāk, no minētās personas eventuālas notiesāšanas;[14]
• No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet: nevar uzskatīt, ka Pamatlēmums 2005/212 vai Direktīva 2014/42 regulē procedūru, kuras mērķis – lai gan tā paredzēta valsts kriminālprocesa noteikumos – ir vienīgi noskaidrot, vai manta iegūta noziedzīgi – pamatojoties uz lietas materiāliem, kas izdalīti no procesa, kurš attiecas uz viena vai vairāku šajos tiesību aktos paredzētu noziedzīgu nodarījumu konstatāciju –, ja tiesai, kurā uzsākts konfiskācijas process, šī procesa ietvaros nav tiesību konstatēt šāda noziedzīga nodarījuma faktu un ja šo konstatāciju neveic tādā procedūrā, kura attiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu;[15]
• Pirmkārt, lai gan apstāklis, ka konfiskācijas procesu regulē valsts kriminālprocesa tiesību normas, var veidot norādi par to, ka pastāv vajadzīgā saikne starp konfiskācijas procesu un noziedzīga nodarījuma konstatēšanu, tas pats par sevi nav noteicošs, lai uzskatītu, ka šāds konfiskācijas process ietilpst Pamatlēmuma 2005/212 vai Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā;[16]
• Otrkārt, šīs direktīvas 4. panta 2. punkts neliek apšaubīt tāda konfiskācijas procesa izslēgšanu no Pamatlēmuma 2005/212 vai Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomas, kura mērķis ir tikai noskaidrot, vai manta iegūta nelikumīgi [oficiālajā tulkojumā nepareizi norādīts “noziedzīgi”, tā ir būtiska kļūda Sprieduma tulkojumā, par kuru tiks norādīts vēlāk – autora piezīme], bez tiesas, kurā uzsākts konfiskācijas process, tiesībām konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu un bez iepriekšējas šāda nodarījuma konstatācijas.[17]

EST secina, ka mantas noziedzīgās izcelsmes konstatēšanai Direktīva 2014/42 nepārprotami prasa noskaidrot gan noziedzīgo nodarījumu, gan mantas saikni ar to. Arī Latvijas regulējums kā priekšnoteikumu procesa pret mantu uzsākšanai paredz iegūt pierādījumu kopumu, kas dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.[18] Taču prakse un Apstrīdētās normas nevis tuvināja jau tā no ES tiesību viedokļa nesaistīto ar noziegumu procesu pret mantu Direktīvai 2014/42, bet attālināja tik tālu, ka tas neatstāja šaubas par to, ka tiesai nav tiesību konstatēt noziedzīgu nodarījumu šādā procesā. Šāds nepilnīgs un pretrunīgs regulējums attālinājis to arī no likumdevēja deklarētā mērķa – noziedzības apkarošanu, ļaujot tam pārtapt par kaut ko savādāku piemērošanas prakses pašplūsmā.

No Sprieduma un visiem Latvijas juridiskajiem dokumentiem, kas saistīti ar Apstrīdētajām normām (likumprojektu anotācijām, Saeimas komisiju sēdēm, metodiskajiem materiāliem, kas reglamentē prokuratūras, policijas, Finanšu izlūkošanas dienesta darbību), varam secināt, ka Latvija ir mēģinājusi ieviest noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas procedūru atbilstoši Direktīvai 2014/42, taču rezultātā ir radījusi tādu konfiskācijas procedūru, kura neatbilst šai direktīvai. Latvijas procesā pret mantu tiesai nav tiesību konstatēt nedz noziedzīga nodarījuma faktu, nedz saistību starp konfiskāciju un noziedzīgu nodarījumu. Tātad pēc būtības šis process nav par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, jo nepietiek deklarēt, ka mantas noziedzīgajai izcelsmei jābūt pierādītai (Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmā daļa), bet jārada arī atbilstošs mehānisms jeb procesuālās normas. Latvijā šīs procesuālās normas, kas saistītas ar mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanu, noveda pie tā, ka šādā pierādīšanas procedūrā nedz juridiski, nedz loģiski mantas noziedzīgā izcelsme nevarēja tikt pierādīta. Detalizējot šo atziņu, atgriezīsimies pie tā, kāpēc EST pārformulēja Satversmes tiesas uzdoto jautājumu un kāpēc tieši iepriekš citētajā redakcijā pieņemts EST spriedums. Lieta tāda, ka Direktīva 2014/42 paredz četrus noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas veidus: 1) tieši noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju (Direktīvas 2014/42 4. panta pirmā daļa); 2) paplašināto konfiskāciju (Direktīvas 2014/42 5. panta pirmā daļa); 3) konfiskāciju no trešās personas (Direktīvas 2014/42 6. panta pirmā daļa) un 4) konfiskāciju, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu (Non-conviction based asset forfeiture) (Direktīvas 2014/42 4. panta otrā daļa). Latvijā valdīja uzskats, ka process pret mantu atbilst pēdējam konfiskācijas veidam, tāpēc būtu jāprecizē šādas konfiskācijas priekšnoteikumi.

Direktīvas 2014/42 4. panta otrā daļa noteic – ja konfiskācija, pamatojoties uz 1. pantu, nav iespējama, vismaz tad, ja tas nav iespējams aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas dēļ, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus gadījumos, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, un šādā kriminālprocesā varētu pieņemt notiesājošu spriedumu, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā persona būtu varējusi stāties tiesas priekšā. Izceltais teksts – “aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimība vai bēguļošana” – ir ietverta EST pārformulētajā jautājumā un rezolutīvajā daļā, lai nepārprotami norādītu – Latvijas process pret mantu neatbilst šim konfiskācijas veidam.

Spriedums jālasa oriģinālvalodā, jo Sprieduma tulkojumam latviešu valodā ir sagrozīts saturs, iespējams, tā būtiskākajā daļā – rezolutīvās daļas tekstā “šo tiesību aktu piemērošanas jomā neietilpst valsts tiesiskais regulējums, kas paredz iespēju tāda kriminālprocesa gaitā, kura mērķis ir noskaidrot, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, uzsākt procesu, lai, pamatojoties uz krimināllietas materiāliem, lemtu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju” šī daļa Sprieduma angļu valodas versijā izteikta “of illegally obtained assets”, bet franču – “biens acquis illégalement”, t.i., abos gadījumos šajās valodās runa ir par “nelikumīgi”, nevis “noziedzīgi” iegūtu mantu. Šāds nepareizs tulkojums Sprieduma tekstā ir sastopams aptuveni piecdesmit vietās, t.sk. šādos motīvu daļas punktos – 70., 71., 79., 80., 82., 89. Lai novērstu nepareizas Sprieduma iztulkošanas sekas, šai tulkojuma kļūdai būtu jābūt novērstai pašā EST publicētajā Sprieduma teksta oficiālajā tulkojumā latviešu valodā.

Gan līdzšinējā EST un ECT prakse, gan Spriedums nepārprotami norāda, ka nav iespējams konstatēt mantas noziedzīgo izcelsmi bez noziedzīgā nodarījuma konstatēšanas un konfiskācijai pakļautās mantas saistības ar šo noziedzīgo nodarījumu. Šī iemesla dēļ EST uzsver šo būtisko aspektu, pasakot, ka Latvijas gadījumā runa ir par “nelikumīgi”, nevis “noziedzīgi” iegūtas mantas konfiskācijas regulējumu.

Rodas jautājums, vai šādā procesā tiešām nevar konstatēt mantas noziedzīgo izcelsmi? EST uzskata ka nav iespējams, jo nav attiecīga regulējuma. Turklāt no lietas materiāliem ir redzams, ka Latvijas procesos pret mantu praksē galvenā pierādīšanas metode mantas noziedzīgajai izcelsmei, izmantojot Apstrīdētajās normās noteikto regulējumu, balstījās uz to, ka ar mantu tikušas veiktas darbības, kas atbilst noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanas pazīmēm (detalizētāk tas tiks apskatīts raksta turpinājumā), un tas savukārt liecina par mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi, pat nenoskaidrojot predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Taču nu šī konstrukcija sabrūk, jo tādējādi procesos pret mantu faktiski tiek konstatēts Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas – fakts, ko tiesa šajā procesā nav bijusi tiesīga konstatēt.

Kas tad īsti ir Latvijas process pret mantu, kur tam ir vieta Eiropas un Latvijas tiesību sistēmā un ko tas īsti regulē – šos loģikas vingrinājumus EST atstāja mūsu pašu ziņā. Skaidrs ir viens – neatbilst patiesībai un ir prettiesiska mantas apzīmēšana par “noziedzīgi iegūtu” visos Latvijas procesos pret mantu, jo tajos tiesa nav bijusi tiesīga konstatēt noziegumu un tā saistība ar mantu. Atsevišķās valstīs (Gruzijā, Bulgārijā) darbojas normatīvais regulējums, ar kuru var tikt konfiscēta nenoziedzīga manta, kura tiek dažādi apzīmēta – “neizskaidrojama bagātība”,[19] taču nevar uzskatīt, ka Latvijas process pret mantu arī pilnībā atbilst šādam konfiskācijas veidam. Neizskaidrojamas izcelsmes mantas konfiskāciju ne vien nevar saukt par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, bet arī nepieciešams regulēt ar pilnīgu citu regulējumu, kuram būtu skaidri jāierobežo tie gadījumi, kad valsts var iejaukties personas privātajā dzīvē, nepieļaujot patvaļu. Šī brīža prakse – kriminālprocesu ierosināšana pret mantu bez pietiekoša pamata pārliecībai par nozieguma faktu un bez procesa virzītāja patiesa mērķa šādu noziegumu atklāt un pierādīt tiesas procesā (visos autoram zināmos gadījumos pēc mantas konfiskācijas pamatprocess par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu tiek izbeigts vai netiek nodots tiesai) ir acīmredzams tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.

Tiesības uz taisnīgu tiesu un pienācīgu tiesvedību ietver aizsardzību, kas sniedzas ārpus tiesas zāles, nodrošinot personai mierīgu dzīves baudīšanu un aizsardzību pret nepamatotu iesaistīšanu kriminālprocesā, ja nav pierādījumu par noziedzīgu nodarījumu. Tas ietver sevī:

1) mierīgas dzīves un īpašuma baudīšanu – pienācīga tiesvedība un tiesības uz taisnīgu tiesu aizsargā personas tiesības baudīt savu dzīvi un īpašumu bez nepamatotas valsts iejaukšanās;

2) aizsardzība pret patvaļīgu iesaistīšanu kriminālprocesā – tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī principu, ka persona nedrīkst tikt iesaistīta kriminālprocesā bez pietiekama pamata. Tas aizsargā personas no nepamatotām apsūdzībām, izmeklēšanām vai kriminālvajāšanas bez skaidriem pierādījumiem par noziedzīgu darbību.

Kopumā tiesības uz taisnīgu tiesu un pienācīgu tiesvedību nodrošina ne tikai taisnīgu tiesas procesu, bet arī aizsargā personas no nepamatotām darbībām, kas var kaitēt viņu dzīvei, reputācijai vai tiesībām bez likumīga pamatojuma, kā arī aizsargā pret amatpersonu patvaļu. Tas ir, pati personas iesaistīšana procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, ja procesa virzītājs un tiesa pat nenoskaidro noziedzīgo nodarījumu, kas kalpo par pamatu apgalvojumam par mantas noziedzīgo izcelsmi, ir personas tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums.

2. Tiesību klusēt pārkāpums

Tiesības klusēt ir vispāratzīts kriminālprocesuālo tiesību starptautisks standarts, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta 2. punkta, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. panta un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta.[20]

Tiesības klusēt ir nevainīguma prezumpcijas būtisks aspekts, un tām vajadzētu kalpot par aizsardzības līdzekli, lai persona neliecinātu pret sevi.[21] Tiesības klusēt un neliecināt pret sevi nozīmē arī to, ka kompetentajām iestādēm nevajadzētu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem likt sniegt informāciju, ja minētās personas nevēlas to darīt.[22]

Šajā kontekstā nepieciešams analizēt Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) normas saistībā ar legālo prezumpciju un pierādīšanas pienākuma pārlikšanu uz personu. KPL 125. panta trešā daļa noteic – ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. KPL 126. panta trešā prim daļa noteic – ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

Šīs normas uzliek par pienākumu personai aktīvi aizstāvēties pret procesa virzītāja izvirzīto pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi. Vai šāds pienākums ir samērīgs ar personas tiesībām klusēt un neliecināt pret sevi?

EST ir norādījusi, ka tiesības klusēt ir uzskatāmas par vispāratzītu starptautisku normu, kas ir lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena centrā. [..] Tiesības klusēt nevar saprātīgi sašaurināt tikai līdz pārkāpuma atzīšanai vai piezīmēm, kas tieši apsūdz uzklausāmo personu, bet tās ietver arī informāciju par faktiem, kuri vēlāk var tikt izmantoti apsūdzības pamatojumam un tādējādi var ietekmēt notiesājošo spriedumu vai šai personai piemērojamo sodu. Tomēr tiesības klusēt nevar attaisnot nesadarbošanos ar kompetentajām iestādēm un tātad nav absolūta prerogatīva.[23]

[..] Šajā ziņā jāuzsver, pirmkārt, ka ir jābūt tā, ka kompetentā valsts tiesa ir pārliecinājusies par īpašuma noziedzīgo izcelsmi un ka procesa virzītājam sākotnēji ir jāiesniedz tiesai pierādījumi šajā ziņā. Šos elementus uzskata par pierādītiem tad, ja ir pamats atzīt, ka minētajai mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.[24]

Ģenerāladvokāts norāda, ka tiesai, kas aicināta izdot konfiskācijas rīkojumu, jāpārliecinās, ka runa tiešām ir par noziedzīgi iegūtu īpašumu, un šim nolūkam jāvērtē visi ar to saistītie elementi atbilstoši KPL 630. panta pirmajai daļai. Šīs tiesību normas otrajā daļā paredzēts, ka tad, “ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, tā pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu”. Šis formulējums tieši attiecas uz mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanu un apstiprina Latvijas valdības norādījumus par procesa virzītājam saistošu pienākumu, lai arī to var uzskatīt par atvieglotu. Aplūkojamais pierādīšanas regulējums pats par sevi tādējādi nešķiet tāds, kas izraisītu īstu pierādīšanas pienākuma apvēršanu, jo šis regulējums šādā veidā procesa virzītājam paredz pienākumu sniegt dažādus netiešus pierādījumus, kuru apvienojums attiecīgajā gadījumā var būt par pamatu tiesas, kas izskata lietu, pārliecībai par mantas nelikumīgas izcelsmes esamību. Šis konstatējums atklāj, ka ar mantu saistītās personas klusēšana vien, atbildot uz procesa virzītāja paziņojumu par iespēju sniegt informāciju par mantas izcelsmes likumību, nevar būt par pamatu konfiskācijas rīkojumam. Turpretī to var uzskatīt par pierādījumu citu procesa virzītāja sniegto pierādījumu ticamībai.[25]

Saistībā ar šiem ģenerāladvokāta secinājumiem būtu jāaplūko divi jautājumi. Pirmais – kas ir pierādīšanas priekšmets un pierādāmie apstākļi procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgu, kas jāpierāda procesa virzītājam? Otrais – kāda ir aizskartās mantas īpašnieka paskaidrojumu nozīme šajā procesā?

Kontekstam ir jāsaprot, ka vairumā gadījumu procesi pret mantu Latvijā tiek izdalīti no pamatprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Par cik pārsvarā tiek arestēti līdzekļi ar ārvalsts izcelsmi, kas radušies ilgstošas uzņēmējdarbības rezultātā un/vai šo līdzekļu izcelsme pārsvarā ir jaukta (līdztekus legālai līdzekļu kustībai var būt darījumi, kuros iesaistīti nelikumīgi līdzekļi), procesa virzītāju galvenā pierādīšanas metode šo līdzekļu noziedzīgajai izcelsmei balstās uz darījumu pazīmju sakritību ar Finanšu izlūkošanas dienesta metodoloģijā norādītajām pazīmēm, kas liecina par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (laundromāti, fiktīvi darījumi u.tml.), nevis pierādījumiem par to, ka līdzekļu izcelsme ir noziedzīga (t.i., konkrēts mantisks noziegums un tajā iegūto līdzekļu izsekošana).

Varētu šķist, ka jautājums par pierādīšanas priekšmetu ir vienkāršs, jo jāpierāda ir mantas noziedzīgā izcelsme. Lai apietu tiešo pierādīšanas metodi – a) noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakta konstatēšanu, b) tajā iegūtās noziedzīgās mantas noskaidrošanu un c) noziedzīgās mantas “ceļa” izsekošanu līdz faktiski arestētajai un konfiskācijai pakļautajai mantai – procesa virzītājam talkā nāk KPL 124. panta septītā daļa, kas noteic – lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Un procesa virzītāji aktīvi izmanto šo pantu, pārliecinoši apgalvojot, ka konkrēts noziedzīgs nodarījums procesā pret mantu nav jāpierāda un pat nav jānorāda, ja lietas apstākļi norāda uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Taču, pirmkārt, šis pants “apkalpo” tikai Krimināllikuma 195. pantu, t.i., tas izmantojams pamatprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kurā darbojas vispārējs pierādīšanas standarts, nevis procesā pret mantu ar pazeminātu pierādīšanas standartu. Otrkārt, ar “legalizēšanas darbību” konstatēšanu un aprakstu nav iespējams pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi, ja pirms tam netiek pierādīta šajās darbībās iesaistītās mantas noziedzīgā izcelsme (t.i., konkrēts noziedzīgs nodarījums, kurā radusies noziedzīgā manta). Treškārt, kā tika konstatēts Spriedumā, procesā pret mantu tiesa nemaz nav tiesīga konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu. Fokusēšanās uz “legalizēšanas darbību” pierādīšanu procesā pret mantu ir apzināta vai neapzināta pierādīšanas priekšmeta aizstāšana, kas, saprotams, neveicina patiesības noskaidrošanu un citu kriminālprocesuālo mērķu sasniegšanu, bet rada ērtu taciņu procesa virzītājam, kā panākt mantas konfiskāciju procesos, kuros pierādījumi par mantas noziedzīgo izcelsmi ir nepietiekami.

Personas paskaidrojumiem par mantas izcelsmi Latvijas tiesu prakse bieži piešķir lielu vai pat izšķirošu nozīmi. Tiesu lēmumos ir sastopama šāda argumentācija: “Ja mantai ir noziedzīga izcelsme, tā jāpierāda, izmantojot Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā noteikto fakta legālo prezumpciju (skat. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 30. septembra lēmumu, lietas arhīva Nr. KA04-0706-21/18; Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 2. decembra lēmumu, lietas arhīva Nr. KA04-0996-21/18).”[26]

Tālāk tiesa secina: “Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā paredzētās legālās prezumpcijas piemērošana ir saistīta ar mantas likumīgas izcelsmes pierādīšanas pienākuma pārnešanu uz kriminālprocesā iesaistīto personu.”[27]

Šāda prakse noved pie tā, ka pašas personas sniegtie paskaidrojumi ir būtiska pierādījumu sastāvdaļa, ticamība kuriem tad arī var izšķirt to, vai manta tiks atzīta par noziedzīgu vai likumīgu.

Izvērtējot ģenerāladvokāta atziņas un attiecinot tās uz procesu pret mantu, jāsecina, ka personas tiesību klusēt izmantošana nedrīkst pasliktināt personas stāvokli. Un KPL 126. panta trešajā prim daļā noteiktais tiesību aizskārums – liegums personai saņemt kompensāciju gadījumā, ja tā savlaicīgi (45 dienu laikā) nesniedz procesa virzītājam ticamas ziņas par mantas likumīgo izcelsmi – nevar būt tulkots citādi, kā personas tiesību klusēt pārkāpums, jo acīmredzami pasliktina šīs personas stāvokli.

Fakta legālā prezumpcija, kas faktiski uzspiež personai pārkāpt savas tiesības klusēt, lai atspēkotu pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, būtu piemērojama procesos par prezumēto noziedzīgi iegūto mantu (paplašinātās konfiskācijas gadījumos), un tas var notikt tikai pamata kriminālprocesos, kad personas vaina ir pierādīta ar spēkā stājušos spriedumu, nevis pirmstiesas procesos pret mantu.

3. Nevainīguma prezumpcijas pārkāpums

Kad tiek norādīts uz esošā procesa pret mantu regulējuma trūkumiem Latvijā un iespējamiem cilvēktiesību aizskārumiem tajā (t.sk. tiesību uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem), viens no galvenajiem esošā normatīvā regulējuma aizstāvju argumentiem, kas atzīts arī Satversmes tiesā – procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgu netiek lemts par personas vainu,[28] tātad te nevar būt runas par nevainīguma prezumpcijas aizskārumu. Šāds formāls nevainīguma prezumpcijas traktējums neiztur kritiku, un arī P. Pikamē, atsaucoties uz esošo EST praksi, norāda: “Tiesa uzskata, ka Hartas 48. pantā noteiktais nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams, nosakot pārkāpumu veidojošos objektīvos elementus, kuru dēļ var tikt uzlikti administratīvi sodi ar krimināltiesisku raksturu. Tas pats attiecas uz tiesībām klusēt – garantiju, kas izriet no Hartas 47. punkta otrās daļas un 48. panta.[29] Neskarot iesniedzējtiesas veicamo galīgo vērtējumu par konfiskācijas pasākuma bez notiesājoša sprieduma krimināltiesisko raksturu, šīs judikatūras piemērošanai pēc analoģijas vajadzētu mums likt nonākt pie secinājuma, ka nevainīguma prezumpcija un tiesības klusēt ir piemērojamas lietās, kurās šī tiesa ir iesniegusi savus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu.”[30]

Tā kā procesos par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu Latvijā tiek konstatēti pārkāpumu veidojošie objektīvie elementi, t.i., apstākļi, kas saistīti ar noziedzīgo nodarījumu, nav šaubu, ka arī uz šiem procesiem būtu attiecināma nevainīguma prezumpcija.

ES 2016. gada 9. marta Direktīva Nr. 2016/343 nosaka, ka nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta tad, ja publisku iestāžu publiskos paziņojumos vai tiesu nolēmumos, kas neattiecas uz vainas noteikšanu, par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu, tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem.[31]

Ģenerāladvokāts norāda, ka nevainīguma prezumpcija var tikt pārkāpta ar legālo vai juridisko prezumpciju, ja šādas prezumpcijas pārkāpj saprātīgās robežās, ņemot vērā izskatāmās lietas nopietnību un nesaglabājot tiesības uz aizstāvību, jo pretējā gadījumā šis princips tiktu nesamērīgi pārkāpts. Šis slieksnis tiek pārsniegts, ja prezumpcijas dēļ personai tiek liegta jebkāda iespēja atspēkot pret viņu izvirzītās apsūdzības, tādējādi tai liedzot gūt labumu no minētā principa.[32]

Īpašuma iespējami nelikumīgās izcelsmes vērtējums ir cieši saistīts ar jautājumu, vai uz šo īpašumu ir attiekusies līdzekļu legalizācija, un tas varētu būt par pamatu konstatējumam, ka pastāv šāda noziedzīga nodarījuma sastāva elementi, kas uzliek ar minēto īpašumu saistītajai personai pienākumu atspēkot prezumpciju par vainu līdzekļu legalizācijas nodarījumā.[33]

Ģenerāladvokāts norāda – no Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma izriet, ka ar šo normu ir paredzēts nodrošināt nevainīguma prezumpcijas ievērošanu. Līdz ar to, kā teikts šajā apsvērumā, šādos tiesas nolēmumos nebūtu jāatspoguļo viedoklis par to, ka šī persona ir vainīga. Minētie tiesas nolēmumi, pēc ģenerāladvokāta domām, var ietvert arī tos, ar ko pamatlietās aplūkoto procesu rezultātā piespriež mantas konfiskāciju personai, kuras valdījumā tā ir un attiecībā uz kuru vienlaikus notiek kriminālprocess, lai pierādītu tās atbildību par noziedzīgu nodarījumu.[34]

Interpretējot Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punktu, EST ir skaidri atsaukusies uz ECT judikatūru, kurā pausts uzskats, ka nevainīguma prezumpcijas princips nav ievērots tad, ja tiesas nolēmums vai oficiāls paziņojums attiecībā uz apsūdzēto ietver skaidru, pirms galīgā notiesājošā sprieduma paustu apliecinājumu, ka attiecīgā persona ir izdarījusi konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Šajā kontekstā ECT ir uzsvērusi, cik liela nozīme ir tiesu iestāžu izvēlētiem formulējumiem un īpašiem apstākļiem, kādos tie ir pausti, kā arī konkrētās tiesvedības raksturam un kontekstam. Līdz ar to jāuzskata, ka tad, ja valsts tiesai konfiskācijas rīkojumā jāpamato sava pārliecība, ka attiecīgajai mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, šis pamatojums jāformulē tā, lai varētu izvairīties no potenciāli priekšlaicīga sprieduma par trešo personu – kuru valdījumā ir šī manta – vainu, jo tas varētu apdraudēt taisnīgu vērtējumu par apsūdzībām, kuras celtas pret šīm personām atsevišķā procesā attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu, kas ir radījis šo mantu, vai uz līdzekļu legalizācijas nodarījumu.[35]

Pievēršoties Latvijas praksei, autors atkārtoti vēlas uzsvērt, ka mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšana pārsvarā balstās uz legalizēšanas darbību izvērtēšanu, proti, tiesas konstatē, ka lietā esošie materiāli liecina, ka ar mantu ir veiktas legalizēšanas darbības, no tā secinot, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, kas ir pamats tās konfiskācijai. Piemēram, šādi tiesa argumentē 28 milj. eiro konfiskāciju: “Procesa virzītājas iegūtie netiešie pierādījumi par šo uzņēmumu darbību, iesaistītajām personām un to saistību ar noziedzīgam darbībām u.c. pierādījumi norāda uz to, ka minētie darījumi un uz to pamata veiktā naudas līdzekļu kustība starp šo uzņēmumu kontiem, visticamāk, notikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas mērķu vadīta.”[36] Šāda pieeja, ka procesā pret mantu ir jāpierāda noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, kas savukārt pati par sevi liecina par līdzekļu visticamāk noziedzīgo izcelsmi, ir izplatītākā prakse, kas pārkāpj arī nevainīguma prezumpciju, jo pārkāpumu veidojošie objektīvie elementi nav konstatēti ar spēkā stājušos tiesas spriedumu pamata krimināllietā.

Rezumējot savus apsvērumus ģenerāladvokāta viedoklis ir tāds, ka nevainīguma prezumpcijas un tiesības klusēt Latvijā netiek pārkāptas,[37] tomēr, ņemot vērā ģenerāladvokāta iepriekš izteiktās atziņas, tikai tad, ja tiek ievēroti šādi būtiski nosacījumi:

1) kompetentā valsts tiesa ir pārliecinājusies par īpašuma noziedzīgo izcelsmi un procesa virzītājs sākotnēji ir iesniedzis tiesai attiecīgus pierādījumus, t.i., pierādījumiem par mantas noziedzīgo izcelsmi jābūt pietiekamiem arī gadījumā, ja persona nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par mantas izcelsmi;

2) mantas noziedzīgās izcelsmes konstatēšana nevar tikt saistīta ar kādas personas vainīguma noteikšanu. Tas nozīmē, ka mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanai nevar tikt izmantoti tādi pārkāpumu objektīvie elementi (jeb noziedzīgu nodarījumu sastāva elementi), kas nav konstatēti ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Konkretizējot šos ģenerāladvokāta secinājumus un attiecinot tos uz KPL 125. panta trešajā daļā ietvertajiem priekšnosacījumiem legālās prezumpcijas piemērošanai, proti, “ir uzskatāms par pierādītu, ka (a) manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja (b) kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja (c) pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme”, jāsecina, ka:

(a) legalizēšanas darbības ir jāpierāda pamatprocesā par Krimināllikuma 195. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Tiesa nevar procesā pret mantu konstatēt un atsaukties uz legalizēšanas darbībām kā mantas noziedzīgās izcelsmes pierādījumu, pirms par šādām darbībām nav tiesas nolēmuma pamata kriminālprocesā. Tas ir nevainīguma prezumpcijas pārkāpums;

(b) personai var uzlikt pienākumu sniegt paskaidrojumus par mantas likumīgo izcelsmi, taču šī pienākuma neizpildes sekas – ka tas rada pamatu mantas atzīšanai par noziedzīgu – ir personas tiesību klusēt aizskārums.

Nobeigums

Te rodas jautājums, kas bieži tiek uzdots kontekstā ar likuma normas atbilstības Satversmei un starptautiskajiem tiesību aktiem izvērtējumu – vai problēma ir likumā vai tā piemērošanā? Autors secina, ka šajā gadījumā nevar aizbildināties ar likuma pareizas piemērošanas tēzi, jo gan paša likuma redakcija, gan šīs prakses īstenošana (mantas konfiskācija pirmstiesas procesā pret mantu, kurā ar legālo prezumpciju tiek “pierādītas” legalizēšanas darbības) radās pēc Apstrīdēto normu pieņemšanas. Šīs likuma normas nemaz nevar citādi saprast un piemērot, kā vien tā, kā to šobrīd dara procesa virzītāji un prokuratūra. Proti, pārkāpjot vienu no būtiskākajām personas pamattiesībām – tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, ar kuras pārkāpumiem pēdējā laikā prokuratūra saskārusies vairākkārt.[38]

Beigās jāpiemin šāds fakts, kuru bez liekas publicitātes Ģenerālprokuratūra ir ietvērusi savā ziņojumā par 2023. gadā paveikto un 2024. gada darbības prioritātēm: “Atbilstoši Tiesu informācijas sistēmas datiem izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras sekmīgā darbība 2023. gadā atspoguļojas 172 izskatītajos procesos Ekonomisko lietu tiesā, kas ir par 10 procesiem vairāk nekā 2022. gadā. 64 procesos izmeklētāji un prokurori panāca Ekonomisko lietu tiesas lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pieņemšanu (2022. gadā – 109 procesos), savukārt 101 (!) [autora piezīme] procesu Ekonomisko lietu tiesa izbeidza saskaņā ar KPL 630. panta otro daļu (2022. gadā – 53 procesus). Vēl 7 procesus Ekonomisko lietu tiesa nosūtīja pēc piekritības.” Aizkadrā šeit paliek apstāklis, ka šajos divu gadu laikā tiesās izbeigtajos 154 procesos personu naudas līdzekļi (kopā simtiem miljonu apmērā) bija ilgstoši un nepamatoti arestēti, kā arī tika patērēti apjomīgi valsts resursi, īpaši policijas, prokuratūras un tiesu darbinieku darba laiks.

Minētā statistika norāda, ka nu jau aptuveni divas trešdaļas procesu pret mantu tiesās tiek izbeigti. Tas nepārprotami liecina, ka neatbilstības gan pašās likuma normās, gan to piemērošanā ir saskatījuši ne tikai aizskartās mantas īpašnieki un viņu advokāti, bet arī tiesas. Cita starpā – vienu no aptuveni 30 pieteikumiem Satversmes tiesā saistībā ar procesa pret mantu reglamentējošo normu atbilstībai Satversmei ir iesniegusi Ekonomisko lietu tiesa.[39]

Rezumējot galvenās lietderīgas atziņas no EST tiesvedības lietā par procesa pret mantu regulējumu, tās ir šādas:

1) nepatiesi un prettiesiski ir saukt par noziedzīgi iegūtu mantu, kura tika un šobrīd tiek konfiscēta procesā pret mantu, jo šajā procesā tiesa nav tiesīga konstatēt nozieguma faktu un tā saistību ar mantu;

2) īpašnieki nevar mierīgi baudīt savas īpašuma tiesības, jo tie var tikt iesaistīti kriminālprocesā un mantas konfiskācijas procesā bez nozieguma fakta konstatācijas, kas pārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu;

3) īpašniekiem uzliktais pienākums pierādīt savas mantas likumīgo izcelsmi kriminālprocesā pārkāpj tiesības klusēt, ja ar šādu pierādījumu neiesniegšanu tiek argumentēta mantas konfiskācija;

4) legalizēšanas darbības, kas kalpo par galveno pamatojumu mantas konfiskācijai procesā pret mantu, kā patstāvīga nozieguma sastāva elements nevar tikt konstatētas šādā procesā, tas pārkāpj nevainīguma prezumpciju.

[1] EST 2024. gada 4. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑767/22, C‑49/23 un C‑161/23. Pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document_print.jsf?mode=DOC&pageIndex=0&docid=290693&part=1&doclang=LV&text=&dir=&occ=first&cid=162708

[2] Ģenerāladvokāta Prīta Pikamē 2024. gada 11. jūlija secinājumi lietās C‑767/22, C‑49/23 un C‑161/23. Pieejami: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=288160&pageIndex=0&doclang=lv&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=2045972

[3] Sprieduma 71. punkts.

[4] Sprieduma rezolutīvā daļa.

[5] Sprieduma 69. punkts: “[..] saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu atrisināt strīdu, kuru izskata valsts tiesa.”

[6] Skat., piemēram, Rokasgrāmata rīcībai ar mantu kriminālprocesā. Pieejama: https://www.tm.gov.lv/lv/media/4207/download

[7] Secinājumu 45. punkts.

[8] Heger M. Strafrechtliche Einziehung von Bankeinlagen aufgrund eines (Geldwäsche-) Verdachts gegen die kontoführende Bank? Pieejams: https://www.zfistw.de/dat/artikel/2024_3_1613.pdf

[9] Turpat, 196.–197. lpp.

[10] Sprieduma 74. punkts.

[11] Sprieduma 75. punkts.

[12] Sprieduma 76. punkts.

[13] Sprieduma 78. punkts.

[14] Sprieduma 79. punkts.

[15] Sprieduma 80. punkts.

[16] Sprieduma 81. punkts.

[17] Sprieduma 82. punkts.

[18] Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmās daļas 1) apakšpunkts.

[19] Šajos procesos salīdzina personas faktisko īpašumu ar deklarētajiem ienākumiem, lai atklātu nesakritību, bet nav nepieciešams konstatēt saikni ar kādu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu. Kūtris G. Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu un rīcība ar to kriminālprocesā. Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2024, 27. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/65586/298-100405-Kutris_Gunars_AugP040192.pdf?sequence=1&isAllowed=y

[20] Berezins A. Kriminālprocesuālā pamattiesība klusēt: saturs un problemātika. Jurista Vārds. Pieejams: https://m.juristavards.lv/doc/271910-kriminalprocesuala-pamattiesiba-kluset-saturs-un-problematika/

[21] Eiropas Savienības 2016. gada 9. marta direktīva Nr. 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā 1. panta 24. apakšpunkts.

[22] Turpat, 27. un 28. apakšpunkts.

[23] Secinājumu 83. punkts; Sprieduma 2021. gada 2. februāris, Consob (C-481/19, EU:C:2021:84, 38.–41. punkts), un ECT Sprieduma 2000. gada 21. decembris, Heaney un McGuinness pret Īriju (CE:ECHR:2000:1221JUD003472097, 47. punkts).

[24] Secinājumu 84. punkts.

[25] Secinājumu 87. punkts.

[26] Skat., piemēram, Ekonomisko lietu tiesas 2022. gada 4. jūlija lēmums lietā Nr. 11816005319, 15. lpp.

[27] Turpat.

[28] Skat. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 10. punktu: “Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu.”

[29] Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 10. novembris, DELTA STROY 2003 (C-203/21, EU:C:2022:865, 51. punkts), 2021. gada 9. septembris, Adler Real Estate u.c. (C-546/18, EU:C:2021:711, 44. un 55. punkts), kā arī 2021. gada 2. februāris, Consob (C-481/19, EU:C:2021:84, 42. punkts).

[30] Secinājumu 81. punkts.

[31] Eiropas Savienības 2016. gada 9. marta Direktīva Nr. 2016/343, 1. panta 16) apakšpunkts.

[32] Secinājumu 82. punkts. Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 9. septembris, Adler Real Estate u.c. (C-546/18, EU:C:2021:711, 46. punkts), 2019. gada 5. decembris, Centraal Justitieel Incassobureau (Kriminālsodu atzīšana un izpilde) (C-671/18, EU:C:2019:1054, 54. punkts), un 2022. gada 10. novembris, DELTA STROY 2003 (C-203/21, EU:C:2022:865, 60. un 61. punkts).

[33] Secinājumu 89. punkts.

[34] Secinājumu 90. punkts; Sprieduma 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija) (C-377/18, EU:C:2019:670, 36. un 37. punkts).

[35] Secinājumu 91. punkts. Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija) (C-377/18, EU:C:2019:670, 43. punkts).

[36] Ekonomisko lietu tiesas 2022. gada 4. jūlija lēmums pirmstiesas kriminālprocesā Nr. 11816005319.

[37] Secinājumu 92. punkts: “Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, kā arī izaicinājuma saistībā ar cīņu ar organizēto noziedzību būtisko nozīmi, jāuzskata, ka mantas, uz kuru attiecas konfiskācijas process, izcelsmes pierādīšanas kārtība nav tāda, kas acīmredzami nesamērīgi pārkāptu nevainīguma prezumpcijas principu un tiesības klusēt, kā arī tiesības uz aizstāvību, kas personai, kuras turējumā ir šī manta, ir garantētas atbilstoši Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktam, to aplūkojot kopsakarā ar Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punktu un Hartas 47. un 48. panta gaismā.”

[38] Ar diviem tiesnešu lēmumiem ir atzīts, ka ģenerālprokurors J. Stukāns ir pārkāpis nevainīguma prezumpciju. Skat.: https://nra.lv/latvija/463204-generalprokuroram-stukanam-jau-otro-reizi-parmet-nevainiguma-prezumpcijas-principa-parkapumu.htm

[39] Skat. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu pēc Ekonomisko lietu tiesas pieteikuma. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2024/04/2024_32_ieros_ELT_KPL-124.p.7.d.pdf#search