Globālajā, reģionālajā un nacionālajā ekonomikā kredītiestāžu darbībai piemīt būtiska loma. Tā sekmē noguldījumu un investīciju piesaisti, veicina līdzekļu ieguldījumu gan īstermiņa kapitāla tirgos, gan dažādos ilgtermiņa aktīvos, tādējādi nodrošinot līdzekļu apriti ekonomikā.[1] Vienlaikus kredītiestādes, piedāvājot dažādus finanšu pakalpojumus plašam subjektu lokam,[2] nodrošina ekonomikas stabilitāti,[3] kas saistīta ar noguldījumu patstāvību un kontroli pār to pārlieku strauju aizplūšanu.[4]

Banku darbības būtisks elements ir to globālais raksturs – teju katra kredītiestāde, tiecoties paplašināt tās kapitālu un aktīvus, dibina pārrobežu attiecības gan ar klientiem – ārvalstu rezidentiem, gan citām kredītiestādēm, tādējādi dažādojot un pilnveidojot piedāvājamo pakalpojumu klāstu. Šāda faktiskā realitāte vienlaikus rada arī vairākas blakusproblēmas, tostarp dažādās valstīs piemērojamo tiesību normu pretrunīgumu un atšķirīgu izpratni par banku darbību.

Raugoties mazināt šīs atšķirības un tiecoties pilnveidot banku pārrobežu sadarbības un pakalpojumu sniegšanas iespējas, gan praksē, gan tiesību avotos, tostarp doktrināros tiesību izpratnes avotos, komentējot banku tiesību būtību, nereti tiek izmantots jēdziens “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” (arī – “starptautiskā standarta banku prakse”).[5] Būdams šķietami vienkāršs formulējums, tas tomēr prasa iedziļināšanos tā saturā un tiesību avotos, kas ļauj izprast starptautiskās banku prakses saturu un būtību, tādējādi nodrošinot arī tās praktisko pielietojamību.

Banku tiesību speciālisti norādījuši, ka kredītiestāžu savstarpējās attiecībās pastāv trīs galvenie starpbanku maksājumu sistēmu veidi: neto norēķinu sistēmas, bruto norēķinu sistēmas un korespondentbanku sistēmas.[6] Šī pētījuma ietvaros primārais fokuss vērsts tieši uz korespondentbanku attiecībās rodamo vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratni un tvērumu, tādējādi tiecoties viest skaidrību atsevišķos problēmjautājumos, kas praksē vērojami saistībā ar šo visnotaļ svešādo finanšu pakalpojuma sniegšanas veidu.

Autore pētījuma ietvaros iepazinās ar vairāku kredītiestāžu (gan nacionālo, gan ārvalstu) darījumu noteikumiem, kas regulē korespondentkonta atvēršanas un uzturēšanas jautājumus, kā arī definē korespondentbanku pakalpojumu sniegšanas specifiku. Korespondentattiecības nodibinošajos dokumentos, tas ir, līgumos, kas tiek noslēgti starp kredītiestādēm, ierasti iekļauta klauzula, ka līgumsaistību izpildei un norisei cita starpā tiek piemērota vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse. Latvijas tiesību sistēmā saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 61. panta pirmās daļas nosacījumiem jautājumi, kas skar kredītiestādes klientu personas datus, kontus, noguldījumus, finanšu pakalpojumus un citus operāciju jautājumus, tiek atzīti par informāciju, kas uzskatāma par noslēpumu jeb neizpaužamām ziņām. Tādējādi tiklab praktiskā, tā teorētiskā dimensijā jautājums par vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses satura un tvēruma noskaidrošanu gan praktizējošiem juristiem, gan banku tiesību speciālistiem, gan pētniekiem var radīt zināma rakstura grūtības, jo informācija par šo jautājumu ir ierobežotas pieejamības – gan tiesu prakse, gan šīs tiesiskās attiecības regulējošie dokumenti lielākoties nav publiski pieejami, savukārt literatūrā par minētajiem aspektiem rodamās ziņas publicētas visnotaļ skopā izklāstā.

Tādējādi autore, būdama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas speciāliste (CAMS) un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante, izstrādāja šo plašākai polemikai un praktiskai aprobācijai nododamo pētījumu ar mērķi sniegt ieskatu vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses kā tiesību palīgavota un darījumu iztulkošanas palīginstrumenta juridiskajā būtībā un vienlaikus raisīt plašākas diskusijas par kredītiestāžu savstarpējās sadarbības būtību un noteikumiem, ja tiek sniegts korespondentkonta uzturēšanas pakalpojums.

Pētījumā aplūkota starptautisko organizāciju un finanšu forumu prakse un rekomendācijas, kas veido universālu standartu kopumu implementēšanai kredītiestāžu ikdienas praksē, sniedzot dažāda rakstura pakalpojumus saviem klientiem. Vienlaikus aplūkota arī prakse un paražas, kas reglamentē banku darbību, kā arī raudzīts noskaidrot, vai no šiem materiāliem ir atvasināma konkrēta un nepārprotama izpratne par korespondentkontu juridisko iedabu un tajos glabāto naudas līdzekļu tiesisko raksturu.

Tādējādi pētījumā aplūkoti šādi aspekti:

1. jēdziena “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” noskaidrošanas metodoloģija, ievērojot šo praksi veidojošo institūciju daudzveidību globālā un reģionālā mērogā;
2. vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses juridiskā spēka un saistošā rakstura noteikšana, ievērojot paražu tiesību normu vietu Latvijas tiesību sistēmā;
3. apskats par vispārpieņemto starptautisko banku praksi starptautisko institūciju izstrādātājos metodoloģiskajos materiālos un pētījumos, kā arī reģionālo un nacionālo institūciju pieņemtajos dokumentos;
4. vērtējums par korespondentattiecību būtību un korespondentbankā esošo naudas līdzekļu tiesisko raksturu.

Pētījumā izmantotas šādas zinātniski pētnieciskās metodes: teorētiski un doktrināri analītiskā metode, empīriski analītiskā metode, salīdzinošā metode, vēsturiskā metode, normatīvo aktu iztulkošanas metode, indukcijas un dedukcijas metode.

I. Jēdziena “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” noskaidrošanas metodoloģija

Jēdziens “starptautiskā standarta banku prakse” pirmoreiz minēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (United Nations Commission on International Trade Law) dokumentā “Vienotas paražas un prakse attiecībā uz dokumentārajiem akreditīviem” (Uniform Customs and Practice for Documentary Credits, saīsinājumā – UP 500) 13. pantā, paredzot, ka kredītiestādēm un citiem subjektiem iesniegto dokumentu atbilstība jāizvērtē saskaņā ar “starptautisku standarta banku praksi, kas atspoguļota šajos pantos”.[7] Šāds formulējums tolaik izpelnījās kritiku, atzīmējot, ka banku standarta prakse attiecībā uz dokumentu pārbaudi atšķiroties dažādās jurisdikcijās un tālab tās unificēšana vienotās paražu tiesību normās esot teju iluzora iecere.[8]

Starptautiskā tirdzniecības palāta (International Chamber of Commerce; saīsinājumā tiek izmantota abreviatūra – ICC) 2003. gadā publicēja “Starptautisko standarta banku praksi dokumentāro akreditīvu dokumentu pārbaudei (ISBP 645)”.[9] Šis dokuments savukārt tiek uzskatīts par pirmo mēģinājumu skaidrot jēdzienu “starptautiskā standarta banku prakse” un piepildīt to ar praktisku saturu.[10] Tādējādi, piemēram, kontekstā ar akreditīvu jeb kredītvēstuļu pārbaudi tika iedibināta izpratne, ka “starptautiskā standarta banku prakse” nozīmē dažādos papildu tiesību avotos nostiprināto kritēriju ievērošanu.

Šie avoti, kuru kritēriji cita starpā izmantojami starptautiskās banku prakses ietvaros, tiek grupēti šādi:

1. Starptautiskā tirdzniecības palātas Starptautiskās banku komisijas atzinumi, lēmumi un instrukcijas;
2. reģionālo vai nacionālo banku uzraudzības institūciju noteikumi un dokumentētā prakse;
3. vietējā prakse;
4. ekspertu atzinumi un
5. doktrinārie avoti.[11]

Lai gan minētais secinājums tika izteikts saistībā ar akreditīvu kā sevišķa veida norēķinu dokumenta izmantošanas īpatnībām,[12] šobrīd jēdziens “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” vai “starptautiskā standarta banku prakse” tiek izmantots ievērojami plašākā kredītiestāžu darbību reglamentējošā tiesiskā ietvara izklāstā, tālab šādu ārvalstu pētnieku piedāvāto klasifikāciju par izmantojamajiem tiesību avotiem šī jēdziena satura noskaidrošanai, autores vērtējumā, iespējams pielietot arī šī pētījuma ietvaros.

Šādu pieeju jēdziena “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” satura tulkošanai apstiprina arī citu ārvalstu pētnieku darbos izstrādātā metodoloģiskā pieeja, banku tiesību regulējumu grupējot šādi:

1. starptautiskā jeb globālā prakse un regulējums;
2. reģionālā prakse un regulējums;
3. nacionālā prakse un regulējums.[13]

Jāņem vērā, ka banku sektors ir viena no tām ekonomikas nozarēm, kas faktiski visā pasaulē ir pakļauts sevišķi stingram nozares regulējumam un uzraudzības prasībām. Būtībā banku darbība ir viens no, iespējams, striktāk regulētajiem privātās ekonomikas segmentiem.[14] Tādējādi pētījuma izklāsts strukturēts atbilstoši starptautiski izstrādātajai un akceptētai metodoloģijai par banku tiesības reglamentējošo aktu savstarpējo hierarhiju un uzbūvi, aplūkojot katru no šīm kategorijām atsevišķi.

Ievērojot vispārpieņemto starptautisko banku praksi reglamentējošo avotu daudzveidību, nepieciešams definēt šīs “prakses” juridisko iedabu jeb saistošo spēku, lai noskaidrotu, kā un ciktāl šīs prakses prasības ir piemērojamas kredītiestāžu savstarpējās attiecībās un darbības reglamentācijā.

Tradicionāli iedibināta izpratne, ka kredītiestāžu darbība tiek veidota un uzskatīta par komercdarbību. Latvijas apstākļos Komerclikuma 1. panta otrās daļas izpratnē par komercdarbību tiek uzskatīta atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Arī ārvalstu prakses avotos un skaidrojošajos materiālos tiek norādīts, ka komercdarbības primārais mērķis ir ekonomiska labuma jeb peļņas gūšana.[15]

Līdztekus rakstītajām tiesību normām un citiem tiesību avotiem komerctiesību praksē ievērojama nozīme piemīt paražām, kas komersantiem ir saistošas un komercdarījumiem piemērojamas neatkarīgi no nozares, kurā komersants darbojas, ir konstatējamas arī specifiskas, katrā konkrētā nozarē vai jomā nostiprinātas, attīstījušās un atbilstoši ievērojamas paražas.

To apliecina arī fakts, ka jēdziens “paražas” ir uzskatāms par ģenerālklauzulu, kas piepildāma ar saturu katrā individuālā gadījumā, tomēr vispārīgi par paražām uzskatāma “uzņēmēju rīcība (darbība vai bezdarbība), kas ir tik plaši izplatīta tāda veida darījumos, kas tiek slēgti konkrētajā gadījumā, un tādējādi tik ierastas, ka otram līdzējam ir jāprezumē šīs paražas ievērošana un piemērošana attiecīgajam darījumam”[16] [autores izcēlumi].

Turklāt saistošo spēku paražai piešķir arī tas, ka tā tiek atzīta un pielietota konkrēta veida darījumos attiecīgajā nozarē.[17] Jāuzsver, ka praksē ir bieži sastopami tādi gadījumi, kad komersants, būdams jaunienācējs konkrētajā tirdzniecības nozarē vai kāda konkrēta reģiona tirgū, vēl nav iepazinies ar tajā pazīstamajām un atzītajām paražām, tomēr šī uzņēmuma “pienākums ir ar tām [paražām – autores piezīme] iepazīties un tās ievērot”.[18]

Komerciālo paražu komerctiesību institūts ir pazīstams arī Latvijas tiesībās.

Tā Komerclikuma [19] 391. pants vispārīgi noteic, ka, “iztulkojot komersanta gribas izteikumu, kā arī rīcības nozīmi un sekas, komersantu savstarpējās tiesiskajās attiecībās ņem vērā komerctiesiskajā apgrozībā attiecīgajā nozarē pastāvošās paražas” [autores izcēlumi].

Savukārt Komerclikuma 413. panta pirmās daļas saturs rada pamatu secinājumam, ka komerctiesiskajā apritē nozīme piemīt arī tām konkrētā ģeogrāfiskajā vietā sastopamajām un nostiprinātajām komerciālajām paražām, kurā komersants īsteno komercdarījuma izpildi. To apliecina norādītās tiesību normas formulējums, proti, “ja pirkuma maksa ir nosakāma atbilstoši preces masai, preces iepakojuma masa netiek ņemta vērā, ja vien no līguma vai tās vietas komerciālajām paražām, kurā pārdevējam ir pienākums izpildīt savu saistību, neizriet citādi” [autores izcēlumi].

Tādējādi Latvijas tiesiskajā sistēmā līdztekus rakstītajās tiesību normās ietvertajam regulējumam, spēkā esošas un ar nenoliedzamu nozīmi pastāv arī paražas, būtībā nostiprinot izpratni par paražām kā par vispārīgu un komerctiesībās pazīstamu institūtu, kas komerctiesiskajās attiecībās ir saistošs līdzējiem. Proti, civiltiesiskajā, tātad arī komerctiesiskajā, apgrozībā pastāvošās paražas ir uzskatāmas par tiesību subjektu akceptētiem tiesiskās rīcības noteikumiem.

Lai gan paražām jeb tiesiskās apgrozības ieražām, iekams tās nav kļuvušas par paražu tiesībām, nepiemīt normatīvs spēks, subjektiem, kas tās piemēro savstarpējā praksē, vai tādas ieražas, kuras sastopamas konkrētā nozarē vai reģionā, ir atzīstamas kā savstarpēji saistošas attiecīgajiem līdzējiem. Būtiski, ka paražas kalpo kā tiesiskā darījuma iztulkošanas līdzeklis, turklāt – “ignorējot paražu, darījuma dalībniekam jārēķinās ar iespējamām negatīvām sekām, jo tiesību sistēma aizsargā to subjektu, kurš no sava darījuma partnera ir tiesīgs sagaidīt paražas ievērošanu.”[20] [autores izcēlumi].

Vispārēji tiek uzsvērts, ka paražu izpratni nacionālajās tiesībās veicina un stiprina dažādās starptautiskās tirdzniecības un finanšu nozares praksē noteiktās un izveidojušās paražas, kas tiek ievērotas un piemērotas attiecīgajiem tiesiskajiem darījumiem, neatkarīgi no tā, vai puses līguma saturā to tieši ietvērušas vai par to vienojušās.[21] Turklāt, attiecinot paražas uz līgumu saturu, tostarp tajā noteikto saistību izpildes interpretāciju, tiek atzīts, ka prevalējošās ir tās paražas, par ko līdzēji zināja vai par kurām tām vajadzēja zināt.[22] Savukārt, vērtējot darījumam piemērojamām paražām raksturīgo pazīmi “vajadzēja zināt”, tā visbiežāk saprotama kā konkrētā reģionā īstenotās starptautiskās tirdzniecības prakses paraža.[23]

Par ievērojamu izpratnes avotu paražu saistošā spēka jautājumos ir atzīstama Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem [24] (turpmāk – Konvencija), kuras dalībniece kopš 1997. gada 19. jūnija ir arī Latvijas Republika.[25]

Konvencija ir vērtējama kā būtiskākais starptautiskais daudzpusējais līgums, kura uzdevums ir veidot starptautiskās tirdzniecības mugurkaulu – stabilu un vienotu tiesisko ietvaru pārrobežu līgumiem, vienlaikus samazinot izmaksas darījumu slēgšanas un tā izpildes procesā, kā arī sniedzot līdzējiem paļāvību par darījuma izpildes drošumu. Šīs un citas Konvencijas sniegtās priekšrocības ir atzinušas kopumā 94 pasaules valstis – Konvencijas dalībvalstis.[26]

Pārrobežu, tas ir, starptautisku darījumu gadījumos Konvencija atzīstama par prevalējošo līgumtiesību reglamentācijas avotu, tādējādi pakārtotu lomu piešķirot jebkurai citai nacionālo tiesību normai.[27] Savukārt tas nozīmē, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā ir konstatējama stabila tiesiskā izpratne par starptautisko tirdzniecības darījumu praksi un tam piemērojamo regulējumu, vērtējumu par saistību saturu un izpildi, kā arī tirdzniecības darījumiem piemērojamām paražām.

Raksturojot paražu īpašo nozīmi komerctiesiskajā darījumu praksē, Konvencijas 9. panta pirmā daļa noteic, ka “puses ir saistītas ar jebkuru paražu, par kuru viņas vienojušās, un ar praksi, kuru viņas noteikušas savās savstarpējās attiecībās” [autores izcēlumi], tādējādi atzīstot, ka starptautiskajā apritē paražas kā vispārēji prakses norādījumi tiek atzīti kā absolūti nepieciešami.

Turklāt Konvencijas 9. panta otrā daļa paredz, “ja nav vienošanās par ko citu, tiek uzskatīts, ka puses domājušas viņu līgumam vai līguma slēgšanai piemērot paražu, par kuru tās zināja, vai par kuru tām vajadzēja zināt, un kura starptautiskajā tirdzniecībā ir plaši pazīstama, un kuru šāda veida līgumos attiecīgajā tirdzniecības jomā puses pastāvīgi ievēro” [autores izcēlumi].

Starptautiskajā komerctiesiskajā apritē uzņēmējdarbības partneru savstarpējā atbildības apziņa, ir “tirdzniecības ieražu, paražu, līgumsaistību noslēgšanas prakses īstums”[28] [autores izcēlumi], kā arī piemērojamās sankcijas, piemēram, biedra tiesību, licenču vai sertifikātu atņemšana, sadarbības saišu pārraušana un dažādu citu veidu komerciālās reputācijas apdraudējumi nodrošina to, ka īstenotā prakse gūst plašu atbalstu visupirms pašu komersantu vidū. Consensus ad idem jeb līdzēju konsenss par paražām un līgumam piemērojamo praksi primāri un vistiešāk nosaka to, kā praktiski būs īstenojama līguma priekšmeta izpilde. Tādā gadījumā formālam vārdiskam ietvaram nepiemīt nedz izšķiroša, nedz pati ievērojamākā nozīme, jo to aizstāj starptautisko komerctiesisko paražu satura slodze.

To pamato arī viedoklis, ka “starptautiskās tirdzniecības un komercapgrozības prakse rada ideālo klimatu brīvai līgumisko attiecību struktūru izveidei”,[29] tādējādi uzsverot, ka tieši tirdzniecības partneru savstarpējā uzticēšanās un tiesību izlietošana labā ticībā noslēgtajam darījumam piešķir gan tā tiesisko dabu, gan saistošo spēku. Turklāt “atzīts princips starptautiskajā uzņēmēju praksē ir paaugstināta atbildība par uzņemto saistību izpildi, tam rezultējoties starptautiski nostiprinātā profesionālās kompetences prezumpcijā”[30] jeb pieņēmumā, ka otrs darījuma partneris ir savas nozares profesionālis, kas turklāt izzinājis, izpratis un atbilstoši arī piemēro paražas, kas raksturīgas konkrētajai tirdzniecības jomai.[31]

Minētais apliecina, ka paražas kā starptautisko un nacionālo tiesību [32] sastāvdaļa ir pazīstama un tiek piemērota arī Latvijā, turklāt ievērojama nozīme tām piemīt, cita starpā regulējot arī kredītiestāžu, sevišķi – komercbanku, savstarpējās attiecības.

Tādējādi, izmantojot jēdzienu “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse”, būtībā tiek apgalvots, ka līdzēji – kredītiestādes – kā savstarpēji saistošas atzīst dažādas globāli atzītās un īstenotās prakses, darbības un ieražas, kas saistītas ar banku darbības praktiskajiem, regulatīvajiem un tiesiskajiem procesiem. Līdz ar to termins “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” ir uzskatāms par apzīmējumu starptautiskām, reģionālajām vai nacionālām paražām, kam piemīt saistošs juridisks spēks, reglamentējot līdzēju tiesiskās attiecības kā līgumisko, tā ārpuslīgumisko attiecību ietvaros.

***

Turpinājums sekos.

[1] The Oxford Handbook of Banking. Third edition. Ed. by A. Berger, P. Molyneux, J. Wilson. New York: Oxford University Press, 2019, p. 44.

[2] The Palgrave Handbook of European Banking. Ed. bu T. Beck, B. Casu. London: Plagrave, Macmillan, 2016, p. 6–12.

[3] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook, Volume I Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 23.

[4] The Oxford Handbook of Banking. Third edition. Ed. by A. Berger, P. Molyneux, J. Wilson. New York: Oxford University Press, 2019, p. 918–919.

[5] Norādāms, ka šie jēdzieni savā būtībā ir identi, tādējādi pētījuma ietvaros izpratnes veidošanai par minēto jēdzienu var tikt pielietotas abas semantiskās formas.

[6] The Oxford Handbook of Banking. Third edition. Ed. by A. Berger, P. Molyneux, J. Wilson. New York: Oxford University Press, 2019, p. 861; Gortsos V.C. The European Banking Regulation Handbook, Vol. I. Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 4.

[7] The Uniform Customs and Practice for Documentary Credits, 1993. Pieejams: https://digilander.libero.it/Viniciuss/ucp500.pdf [aplūkots 12.07.2024.]. Skat. arī: A Guide to International Standard Banking Practice (ISBP 745). Pieejams: https://www.mjhayward.co.uk/2015/08/12/a-guide-to-international-standard-banking-practice-isbp-745-2/ [aplūkots 12.07.2024.]; ISBP 745 – What is ISBP 745? Pieejams: https://www.tradefinanceglobal.com/letters-of-credit/isbp-745/ [aplūkots 12.07.2024.].

[8] Khalilullah M. What is International Standard Banking Practice as referred to in UCP 600. Pieejams: https://www.linkedin.com/pulse/what-international-standard-banking-practice-referred-khalilullah/ [aplūkots 12.07.2024.].

[9] International Standard Banking Practice for the Examination of Documents under UCP 600. Pieejams: https://nacm.org/pdfs/webinars/ISBP-103017.pdf [aplūkots 12.07.2024.].

[10] Khalilullah M. What is International Standard Banking Practice as referred to in UCP 600.

[11] Ibid.

[12] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 444.–445. lpp.; Chuah J.C.J. Law of International Trade. Third edition. London: Sweet & Maxwell, 2005, p. 503.

[13] Skat. plašāk pētījumu: Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook, Vol. I. Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023.

[14] Ibid., p. 3.

[15] Commercial: What It Means in Business and the Financial Markets. Pieejams: https://www.investopedia.com/terms/c/commercial.asp [aplūkots 11.07.2024.]; Commercial. Pieejams: https://www.oxfordlearnersdictionaries.com/definition/english/commercial_1?q=commercial [aplūkots 11.07.2024.].

[16] Schlechtriem P. Commentary on the UN Convention on the International Sale of Goods (CISG). New York: Oxford University Press, 1998, p. 76.

[17] Ibid., p. 76.–77.

[18] Ibid., p. 79.

[19] Komerclikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 04.05.2000., Nr. 158/160.

[20] Larenz K., Wolf M. Allgemeiner Teil des Bürgerlichen Rechts. 9. Aufl. München: Verlag C. H. Beck, 2004, § 3 Rn 43. Citēts no: Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 63. lpp.

[21] Alban O. J. Usages and practices: Editorial remarks on the manner in which the UNIDROIT Principles may be used to interpret or supplement CISG Article 9. In: An International Approach to the Interpretation of the United Nations Convention on Contracts for the International Sale of Goods (1980) as Uniform Sales Law. Ed. J. Felemegas. New York: Cambridge University Press, 2007, p. 55.

[22] Ibid.

[23] Ibid., p. 56.

[24] Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem: Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija. Latvijas Vēstnesis, 03.07.1997., Nr. 170.

[25] Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 03.07.1997., Nr. 170. Par Latvijas tiesību sistēmas daļu Konvencija kļuva 1998. gada 1. augustā.

[26] Singapūras Republikā Konvencija ir piemērojama kopš 1996. gada 1. marta. Pieejama: https://uncitral.un.org/en/texts/salegoods/conventions/sale_of_goods/cisg/status [aplūkota 23.07.2024.].

[27] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[28] Berger P. K. The Creeping codification of the Lex Mercatoria. The Hague: Kluwer Law International, 1999, p. 106.

[29] Ibid.

[30] Ibid., p. 107.

[31] Skat. arī: List of Principles, Rules and Standards of the Lex Mercatoria. Berger P. K. The Creeping codification of the Lex Mercatoria. The Hague: Kluwer Law International, 1999, p. 301.–302.

[32] Škoba L., Sakārne I., Novicka S. 1980. gada ANO Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem pamatjautājumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 16. lpp.