Arvien vairāk jaušams tiesnešu teju patoloģisks naids, riebums pret advokātiem. Agrāk tas izpaudās tikai tiesu zālēs un kuluāros, nu to - dikti uzpucētos izteikumos, bet neslēpti - publiski pauž augstākā tiesu amatpersona un no viņa ietekmes nobijušies citi tiesneši. AT priekšsēdētājs ar saviem izteikumiem JV intervijā ir radījis viņam pašam neglaimojošu tēlu - rodas iespaids, ka viņš ir teju kā izlutināts, ļaunpieminīgs puika apvainojies uz Egonu Rusanovu, kura viedoklis nu šim kalpojis par "casus belli" krusta karam pret visiem advokātiem un pret advokatūru kā tādu. Advokāta zvērests ir tiesiskai demokrātiskai valstij un cieņa ir jāizrāda tādiem tiesnešiem, kuri ar savu darbu to pelnījuši, nevis kuram katram. Un noteikti ne pret ieņemto amatu dotās varas apskurbinātiem "valsts esmu es" un "tiesa esmu es" tipa napoleoniņiem. Likumdevējai un izpildvarai ir jāpanāk tiesnešu pašattīrīšanās. Psiholoģiskās, emocionālās noturības pārbaudes tiesnešiem ir nepieciešamas regulāri un jo īpaši tiem, kuri darbā pieņemti tad, kad vēl tādas nebija ieviestas. Kā arī ir nepieciešama senatoru periodiska pārcelšana darbā uz pirmās instances tiesām, citādi viņi acīmredzot pa mākoņiem vien mēdzot lidināties. Padomju laiku tipa tiesnešus šaislaikos vairs nu nevajadzētu laist tiesu pār cilvēkiem spriest.