10. Februāris 2026   •   NR. 2 (1420)
Tiesību prakses komentāri
Piezīmes par Senāta sprieduma argumentāciju Būvnieku lietā
3
Andris Eglons
Konkurences padomes Juridiskā departamenta direktors 

Ievads

Ar Augstākās tiesas 2025. gada 23. decembra spriedumu lietā Nr. SKA-170/251 (turpmāk – AT Spriedums) tika atcelts 2024. gada 25. janvāra apgabaltiesas spriedums lietā Nr. A43004021, un vienlaikus lieta ir nodota atpakaļ izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā saistībā ar Konkurences padomes (turpmāk – KP) 2021. gada 30. jūlija lēmumu lietā Nr. KL\2.2-3\19\18 “Par Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu” (turpmāk – Lēmums). Galvenais AT Sprieduma secinājums, kas kalpoja kā pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai, tika balstīts atziņā, ka operatīvo darbību rezultātā iegūti materiāli nav nododami administratīvā procesa vajadzībām. Proti, kā Augstākā tiesa ar presei izplatītās informācijas starpniecību to skaidroja plašākai sabiedrībai, “tāda konkurences tiesību pārkāpuma kā karteļa vienošanās atklāšana neiekļaujas Operatīvās darbības likumā izsmeļoši uzskaitītajos mērķos un uzdevumos, kuru sasniegšanai pieļaujams izmantot sevišķā veidā veicamā operatīvās darbības pasākumā iegūto informāciju. [..] šādu informāciju, pat ja tā ir pievienota kriminālprocesa materiāliem, nevar brīvi nodot tālāk izmantošanai tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar operatīvās darbības uzdevumiem. Pretējā gadījumā tas pavērtu plašu un nekontrolētu iespēju operatīvās darbības rezultātā iegūto informāciju, neierobežojot datu veidu un apjomu, caur kriminālprocesu nodot nenoteiktam saņēmēju lokam izmantošanai faktiski jebkurā citā procesā, kurā tā it kā būtu nepieciešama. Tas acīmredzami radītu būtisku patvaļīgas iejaukšanās un pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas risku un neatbilstu likuma kvalitātes kritērijam attiecībā uz paredzamību. [..] operatīvās darbības pasākuma rezultātā iegūtā informācija arī pēc to pievienošanas kriminālprocesa materiāliem, kā tas bija noticis izskatāmajā gadījumā, saglabā savu īpašo tiesisko statusu un izmantošanas ierobežojumus. Turklāt Senāta judikatūrā jau agrāk atzīts, ka operatīvā sarunu noklausīšanās ir veicama vienīgi, lai atklātu noziegumus, bet ne kriminālpārkāpumus. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt apzināti noraidījis iespēju kriminalizēt darbības, kas attiecas uz aizliegtu vienošanos konkurences tiesībās, to atklāšanai operatīvās darbības veikt ir aizliegts. Kā atzina Senāts, tiesiskajā regulējumā nav noteikts skaidrs pamats tam, kas ļautu operatīvās darbības rezultātā iegūto informāciju nodot Konkurences padomei izmantošanai administratīvajā procesā”.2

AT Spriedums sniedz skaidrojumu par konkurences tiesību piemērošanas procesā kopumā maz diskutētu apsvērumu – vai krimināllietā esošu operatīvo darbību rezultātā iegūtu informāciju var nodot izmantošanai administratīvajā procesā, ja iegūtā informācija norāda arī uz smagāko, sabiedrības interesēm kaitīgāko un slēptāko konkurences tiesību iespējamu pārkāpumu – karteļa vienošanos? Lai gan AT Spriedums šobrīd sniedz noliedzošo vērtējumu, ņemot vērā, ka jautājums nav tikai aktuāls konkurences tiesību piemērošanā Latvijā, bet iestāžu savstarpējā sadarbība un informācijas apmaiņa slepenu konkurences tiesību pārkāpumu atklāšanai gūst arvien lielāku ievērību arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, šī raksta mērķis ir sniegt vēl dažus papildu juridiskus apsvērumus tālākām pārdomām un diskusijai par šī raksta tematu.

Kā galvenais avots, kas tika izmantots AT Sprieduma argumentācijā, ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielās palātas 2025. gada 1. aprīļa spriedums lietā “Ships Waste Oil Collector B.V. and Others v. the Netherlands” (iesniegums Nr. 2799/16 u.c.) (turpmāk – ECT Spriedums).3> Attiecīgi rakstā būs pievērsta pastiprināta uzmanība šī ECT sprieduma atziņām.

 

1. Pierādījumu nodošanas ķēde un KP argumentācija

Tā dēvētās Būvnieku lietas apstākļi publiskajā telpā ir daudzkārt diskutēti jau iepriekš, tādējādi šī raksta ietvaros vairāk plānots akcentēt tieši pierādījumu iegūšanas procesu tajā. Proti, lietā KP saņēma materiālus no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) kriminālprocesa, savukārt KNAB kriminālprocesam materiāli pievienoti no operatīvās lietas materiāliem, kuras ietvaros operatīvo pasākumu laikā ierakstītas sarunas starp lietā iesaistīto tirgus dalībnieku pārstāvjiem. Attiecīgi normatīvo aktu piemērošanas ķēde ir šāda:

  • Operatīvās darbības likuma (turpmāk – ODL) 24. panta pirmā un trešā daļa (no tiesību normas izriet pamatojums operatīvās darbības gaitā iegūto materiālu izmantošanai kriminālprocesā, kā arī vispārīgas tiesības iepazīstināt ar operatīvās lietas materiāliem attiecināto pārvaldes iestāžu vadītājus vai to pilnvarotas amatpersonas);
  • Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 127. panta trešā un ceturtā daļa (tiesību normas nosaka, ka operatīvās darbības materiāli var tikt pievienoti kriminālprocesam kā pierādījumi, pēc kā tie kļūst par pilnvērtīgiem krimināllietas materiāliem);4

  • KPL 375. panta pirmā daļa5 (tiesību norma nosaka, ka amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, var uzrādīt kriminālprocesa materiālus citām personām to likumā noteikto uzdevumu izpildes nodrošināšanai);

  • Konkurences likuma (turpmāk – KL) 6. panta pirmās daļas 1. punkts, 11. panta pirmā daļa un Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. pants (tiesību normas nosaka KP kompetenci uzraudzīt kā tirgus dalībnieki ievēro vienošanās aizliegumu, kas noteikts KL, citos normatīvajos aktos un starptautiska­jos līgumos, kā arī pašas normas, kas definē aizliegtas vienošanās).

Latvijas normatīvajos aktos pastāv skaidra un izsekojama ķēde, kas regulē materiālu pāreju no operatīvās darbības procesa uz kriminālprocesu un tālāk uz administratīvo procesu: ODL 24. pants → KPL 127. pants → KPL 375. pants → KL 6. pants un Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 59. pants. Galvenais strīda jautājums ir nevis par to, vai šī normatīvā regulējuma ķēde eksistē, bet vai tā atbilst ECT prasībām par “likuma skaidrību” un “paredzamību”.6

 

2. AT Sprieduma argumentācijas kritika

AT Sprieduma 31. punkts iezīmē, ka “no Operatīvās darbības likuma 2. panta otrās daļas izriet skaidrs imperatīvs aizliegums operatīvās darbības pasākumus izmantot citiem – ar operatīvo darbību nesaistītiem – mērķiem un uzdevumiem. Tas nozīmē, ka operatīvās darbības mērķu un uzdevumu uzskaitījums likumā ir sniegts izsmeļošs”. ODL mērķu un uzdevumu saraksts ir izsmeļoši uzskaitīts ODL 2. panta pirmajā daļā, un konkurences tiesību pārkāpumi acīmredzami nav kriminalizēti.

Lai gan nepastāv šaubas, ka konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšana neietilpst to ODL 2. panta pirmās daļas uzdevumu sarakstā, kas attaisnotu operatīvo darbību veikšanu tieši šim mērķim, AT Spriedumā pietrūkst izvērstākas argumentācijas secinājumam, ka ODL 2. panta otrā daļa expressis verbis nosaka ierobežojumu attiecībā uz materiālu nodošanu. Tādējādi AT secinājums, ka ODL 2. panta otrā daļa pilnībā un kategoriski liedz jebkādu operatīvās lietas materiālu tālākizmantošanu,7 lai atklātu karteļa vienošanās, autoram nešķiet tik viennozīmīgs. Ja šī secinājuma pamatu veido ODL sistēmiska analīze ar ODL 17. pantā paredzēto operatīvās darbības pasākumu tvērumu un ODL 24. panta piektajā daļā ietverto informācijas aprites regulējumu, tad autoram ir no šī secinājuma atšķirīgs viedoklis, par ko tiks diskutēts tālāk rakstā.

ABONĒ 2026.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Vineta Bei
13. Februāris 2026   •   09:33
0
ATBILDĒT
Manā ieskatā, autora analīzi par nacionālā regulējuma piemērošanu ļoti labi papildina šajā pašā JV numurā esoša atziņa, kuru intervijā JV sniedzis ES Tiesas priekšsēdētāja vietnieka Thomas von Danwitz:
"Pievēršoties jautājumam par ES tiesībām mūsdienās, tāpat kā arī citām tiesību sistēmām, dažreiz ir vairāk nekā pārspīlēti teikt, ka likuma burts vien sniedz nepārprotamu lietas risinājumu. Šī ideja ir pārspīlēta. Ja es lietā piemēroju regulu vai direktīvu, ļoti šaubos, vai teksts pats par sevi būs pietiekams, lai sniegtu noderīgu atbildi uz grūtībām, kādas rodas lietā. Tas atklāj vēsturiskās debates, vai likumdevējs jebkad ir varējis paredzēt visas iespējas, kas atklājas reālajā dzīvē divus, trīs vai četrus gadus pēc teksta pieņemšanas. Turklāt tiesnesim ir jāpielāgo risinājums arī jaunām prasībām, piemēram, tehniskajai attīstībai vai pārmaiņām sabiedrībā. Ciktāl tas attiecas uz mani, esmu pilnīgi drošs, ka teksts, kas nesniedz patiesu atbildi uz jautājumu, nevar ierobežot tiesu. Mūsu Eiropas sistēmās, lai pilnībā izpildītu prasības, kas izriet no mūsu vērtību un pamattiesību aizsardzības, tiesām ir jāspēj tiesību instrumentus uzskatīt par “dzīvu instrumentu”. Ir strīdīgi balstīties uz pieņēmumu, ka likuma tekstā viss jau ir iepriekš paredzēts, tas drīzāk ir dialogs."
Diskusijai
11. Februāris 2026   •   11:27
0
ATBILDĒT
Aicinu par šo jautājumu domāt ne tikai APL kontekstā. CPL 112.pants paredz tiesības izprasīt pierādījumus no jebkuras personas. Proti, ja tiesu pārliecinās, ka operatīvo darību rezultātā ir iegūti tādi pierādījumi, kas ir vienīgais veids kā pierādīt prasījumu pamatotību, tad, izvērtējot nepieciešamību un samērīgumu, tiesa var izprasīt arī daļu no operatīvās informācijas. Šī norma teorētiski neierobežo pat valsts noslēpumu saturošas informāciajs izprasīšanu, ja tam ir pietiekošs pamats un ir nodrošināta iespēja aizsargāt šo informāciju. Piemeŗam, ja krimināllietā ir operatīvā informācija un ir cietušie, tad var veidoties situācija, ka apsūdzēto attaisno (nav pierādīts ārpus saprātīgām šaubām), bet cietušais turpina CPL kaŗtībā aizstāvēt savas tiesības, lai vismaz piedzītu kompensāciju. Tāpēc šādā CL, iespējams, vienīgā iespēja pierādīt deliktu un prasības pamatotību būs arī operatīvās informācijas izmantošana no pamata krimināllietas, kas tika izbeigta.
Bērziņš > Diskusijai
11. Februāris 2026   •   16:14
0
ATBILDĒT
Vērtīga piebilde. Šajā sakarā kontekstam aicinu iepazīties ar J. Rusakova rakstu (šajā žurnālā) par private enforcement un pierādījumu izprasīšanu. Teorētiski sanāk - ja pašvaldības kā publisko iepirkumu rīkotājas pašas ietu uz tiesu ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret kartelistu, tām būtu jāizprasa caur tiesu šie pierādījumi tieši CPL kārtībā.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties