Interesanti, ka gadu iepriekš - 2024.gada 16.decembrī Augstākās tiesas Senāts lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas sūdzību lietā Nr.A420160322 (pieejams elieta.lv) ir norādījis (precīzs citāts) - "Nepamatots ir arī kasācijas sūdzības arguments, ka tiesa kā pierādījumus administratīvajā lietā nevar izmantot pierādījumus, kas iegūti operatīvās lietas ietvaros un krimināllietā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 167.pantam rakstveida pierādījumi ir jebkādas ar rakstveida zīmēm vai tehnisku līdzekļu palīdzību dokumentos vai citos datu nesējos ierakstītas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā. Līdz ar to tiesa pārsūdzētajā spriedumā varēja ņemt vērā operatīvās lietas ietvaros iegūtos pierādījumus." (...) "Lietā nav risināmi tādi tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme judikatūras veidošanā. Ievērojot minēto, kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma".
Kā izriet no Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas lēmumiem, konkrētajā lietā, pamatojot pieteicējam piemēroto disciplinārsodu - atbrīvošanu no amata, ir izmantoti krimināllietas materiāli, kuros atradās sevišķajā veidā veicamo operatīvās darbības pasākumu (operatīvās sarunu noklausīšanās ieraksti un nepubliskas vietas videonovērošanas) laikā iegūtās ziņas.
Tādējādi, secināms, ka lai atlaistu ierēdni, izmantot šādas ziņas var, savukārt konkurences tiesībās, kur zaudējumi mērāmi miljonos - nevar. Vēl amizantāku šo visu padara fakts, ka gan lietā Nr.A420160322 gan Konkurences padomes lietā kā viena no tiesnesēm, kas pieņēmusi lēmumus ir Indra Meldere. Kas mainījās? Vai Konkurences padomes lietu nevajadzēja skatīt paplašinātā sastāvā ar iesaistīto pušu un pieaicināto ekspertu viedokļiem? Jautājumu daudz, savukārt atbildes saņemt neceru :)

Paldies autorei par domas veicinošo rakstu! Tomēr gribētu nedaudzgan precizēt lietas apstākļus, gan apsriest atsevišķus juridiskos aspektus.

Vispirms, lai izprastu tālākos aspektus, ir jāiecitē sprieduma 1. un 2.punkts:
„Laikā no 2015.gada 16.janvāra līdz 2018.gada 7.jūnijam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – birojs) veica operatīvo sarunu noklausīšanos pret trim fiziskajām personām. Pamatojoties uz iegūto informāciju, birojs 2018.gada 19.septembrī uzsāka kriminālprocesu pret vairākām fiziskajām personām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. [2] 2018.gada 5.oktobrī birojs nosūtīja Konkurences padomei kriminālprocesa materiālu kopijas, tostarp noklausīto sarunu audioierakstu atšifrējumus (turpmāk arī – atšifrējumi). Papildu informāciju birojs nosūtīja arī vēlāk."

Pirmkārt, pretēji rakstā norādītajam, operatīvā darbība tika veikta pirms kriminālprocesa ierosināšanas, proti, „tīrā” Operatīvās darbības likuma ietvarā, kas nozīmē, ka tās uzsākšanai, veikšanai u.t.t. nav piemērojamas KPL paredzētās tādas procesuālās garantijas pret patvaļu kā piemēram pienākums pamatot aizdomas par reālu iespēju, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, lai ierosinātu KP un veiktu izmeklēšanas darbību.

Otrkārt, ir svarīgs laika aspekts. Operatīvo sarunu noklausīšanās, KP par noziegumu ierosināšana (par korupcijas noziegumu), operatīvās darbības ietvaros iegūto materiālu pievienošana minētajam KP un lietas materiālu nodošana Konkurences padomei, notika pirms rakstā minētās direktīvas pieņemšanas. Par direktīvas satura interpretāciju jautājums ir atverts un zinātniskai diskusijai par šo jautājumu komentāru lauks nav piemērots, taču 2016.gadā ES Vispārējā tiesa lietā šķietami T-54/14 vērsa uzmanību uz to, ka jautājums par slepenu sarunu izmantošanas pieļaujamību ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, par ko liecināja neviennozīmība ES dalībvalstu vidū un tādēļ vispārēja principa neesība (T-54/14, 79.punkts) tieši pieminot Francijas Cour de cassation spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka šādus pierādījumus Francijā ir aizliegt izmantot konkurcences lietās (ibid, 75.punkts).

Treškārt, rakstā, šķiet, ir sajaukums starp procesuālajiem un materiāltiesiskajiem jautājumiem. Neizslēdzot iespēju, ka gadījumos, kad tieši piemērojams LESD 101. un 102.pants varētu būt plašāka EST iesaiste, ja lieta ir tīri nacionāla, vai EST ir jurisdikcija runāt par nacionālajiem pierādīšanas noteikumiem, ja nepastāv vispārēja konkurences tiesību harmonizācija?

Ceturtkārt, kas vairāk ir tiesībpolitisks jautājums, manuprāt, ne velti minētās direktīvas 50.apsvērumā ir norādīts, ka „Leniency programmes are a key tool for the detection of secret cartels, and thus contribute to the efficient prosecution of, and the imposition of penalties for, the most serious infringements of competition law." Tas arī atspoguļojas ES Komisijas praksē, kurā vairumā gadījumi, kad sarunas tiek izmantotas kā pierādījums, tās ES Komisijai ir nodevis kāds no karteļa daļibniekik