2016.gada 1.jūnijā notika Dr.iur. Filipa Švarca [Philipp Schwartz] priekšlasījums par Latvijas 1937.gada Civillikumu un tā tapšanas vēsturi Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās [1].

Vēsturiskā interpretācijas metode ir viena no tiesību teorijā atzītajām metodēm, kura var palīdzēt noskaidrot tiesību normas jēgu un mērķus, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta. 1937.gada Civillikuma gadījumā situācija ar vēsturiskās iztulkošanas metodes izmantošanas iespēju ir mazliet neviennozīmīga:

No vienas puses, vēsturiskajos avotos ir teikts, ka„ 28.janvārī pieņemtais kodekss formāli ir pilnīgi jauns likums; viņš formāli pilnīgi atraisīts no vecā, jo tiek atcelti visi tie likumi, kas līdz šim bija spēkā. To gaitas izbeidzas. Cits jautājums, vai un ko no vecā kodeksa esam paturējuši, vai ir kāda iekšēja kontinuitāte, kāds tilts no vecā uz jauno.”[2] Kā arī starp Civillikuma 4.panta[3] noteikumiem par likuma iztulkošanu „neviens nevarēs atrast t.s. vēsturiskā iztulkojuma veidu”[4].

Jaunākajā literatūrā ir izteikts cits viedoklis, ka Civillikuma 4.panta norāde, ka likuma noteikumi arī iztulkojami pēc likuma pamata, nozīmē to, ka var izmantot vēsturisko iztulkošanas metodi. Latvijas 1937.gada Civillikums ir veidots uz 1864.gada Civillikumu jeb Vietējo likumu kopojuma pamata. Liela daļa Civillikuma normu negrozītā veidā ir pārņemtas no 1864.gada likuma. Tāpēc arī daudzu 1937.gada Civillikuma normu jēgas noskaidrošana mūsdienās nav iespējama bez 1864.gada Civillikumiem veltītās tiesību doktrīnas un tiesu prakses izpētes[5].

Aktuālos tiesu nolēmumos arī var atrast atsauces uz Vietējo likumu kopojuma tiesību doktrīnu[6].

Līdzīgo viedokli ir paudis arī Dr.iur. Filips Švarcs priekšlasījuma gaitā. 1937.gada Civillikums nav radies uz tukšas vietas, pastāv iekšēja kontinuitāte starp 1937.gada Civillikumu un 1864.gada Civillikumu.

Praktiski skatoties, ir mazticami, ka Civillikumu pārstrādāšanas komisijas locekļi, kuri bija sava laika ievērojamākie juristi, pilnībā abstrahējoties no Vietējo likumu kopojuma, radījuši Civillikuma pantus, kuri nejauši un tikai ārēji līdzinās 1864.gada Civillikuma tiesību normām. Turklāt tās nav tikai dažas 1937.gada Civillikuma normas, kuras ārēji atgādina Vietējo likumu kopojuma pantus, bet runa ir par 1937.gada Civillikuma normu vairākumu, kā jau ir norādīts iepriekš. Šo secinājumu var viegli pārbaudīt, iepazīstoties arī ar 1938.gadā Valsts tipogrāfijas neoficiālā izdevumā izdoto Civillikuma salīdzināmo pantu rādītāju, kas dod pārskatu par to, kuri 1937.gada Civillikuma panti atvieto 1864.gada Civillikumu pantus[7]. Ņemot vērā minēto, ir pamatots uzskats, ka starp 1937. un 1864.gada Civillikumu pastāv saistība, kuru 1937.gada Civillikuma pieņemšanas apstākļu dēļ vēsturiskajos avotos piesardzīgi nosauca par iekšēju kontinuitāti. Līdz ar to Vietējo likumu kopojuma doktrīna varētu tikt izmantota. Protams, izmantojot vēsturiskas atziņas, lai iztulkotu spēkā esošās Civillikuma normas, jābūt kritiskam, jo nekas nestāv uz vietas, vienlaikus mūsdienās ne visi jautājumi ir pietiekami dziļi izpētīti.

Piemēram, ņemot vērā to, ka Civillikuma 1648.panta[8] redakcija, salīdzinot ar 1864.gada Civillikuma 3300.pantu[9], faktiski nav mainījusies, var diskutēt, vai vēsturiskās atziņas var piemērot gadījumos, kad, atstājot savu transportlīdzekli maksas autostāvvietā, treša (nezināma) persona nozog automašīnas spoguļus vai arī nodara kādus bojājumus.

Saskaņā ar vēsturisko avotu skaidrojumiem Vietējo likumu kopojuma 3300.pantā ir nostiprināts pienākums rūpēties par lietas saglabāšanu (t.s. custodia – latīņu val.). Šis pienākums būtu arī autostāvvietai, ievērojot vēsturisko tiesību doktrīnu. Pienākums rūpēties par lietas saglabāšanu ietver atbildību par lietas bojājumiem, bojāeju, nozagšanu, pat ja atbildīgais kontrahents pats vai viņa pakļautībā esošās personas (piemēram, viņa darbinieki) to paši nav darījuši, un atbildību par to, ka trešās personas iegūst lietu ar ieilgumu. Strīda gadījumā tiesa vērtēja, vai konkrētos apstākļos kontrahents, kam minētais pienākums ir uzlikts, ir veicis visus pasākumus, kuri ir saprātīgi sagaidāmi, lai novērstu lietas bojājumus, bojāšanos, zādzību un ieilgumu[10].

Diemžēl Civillikuma pārstrādāšanas komisijas, kura noturēja 126 plenārsēdes[11], protokoli nav pieejami, respektīvi, protokolus nevar atrast[12], tāpēc nevar pārliecināties par likumdevēja priekšstatiem par normu jēgu šaubu gadījumā, piemēram, vai Civillikuma 1648.panta noteikumus puses var grozīt, savstarpēji vienojoties, līgumā paredzot citu kārtību. Tajā pašā laikā ir pieejams plašs literatūras klāsts, ieskaitot tiesu praksi, par Vietējo likumu kopojumu, kuru var izmantot.

Nevar arī neatzīmēt to milzīgo darbu, kas ir veikts pēdējos gados, digitalizējot vēsturiskos avotus, kā rezultātā katrs, kam ir pieeja Internetam, var iepazīties ar vēsturiskās tiesību doktrīnas atziņām[13].

Nobeigumā vēlētos norādīt, ka tam, kas nezina savu pagātni, nav arī nākotnes. Tomēr arī tam, kas dzīvo tikai pagātnē, zaudējot realitātes sajūtu, var nebūt nākotnes. Līdzsvara atrašana starp pagātni un nākotni, efektīvi izmantojot savu potenciālu un resursus tagadnē, ir tas ideālais mērķis, uz ko varētu tiekties.

[1]Dr. iur. Filipa Švarca priekšlasījums "Latvijas 1937. gada Civillikums un tā tapšanas vēsture". http://www.biblioteka.lv/News/ArticleItem.aspx?article=37405&type=1

[2] Apsītis H. Jaunais civillikums. Grām.: Prezidenta Ulmaņa Civillikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 87.lpp.

[3] Civillikuma 4.pants: „Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa, un, beidzot, arī pēc analoģijas.”

[4] Tieslietu ministra H. Apsīša runa svinīgā aktā. Grām.: Prezidenta Ulmaņa Civillikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 42.lpp.

[5] Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 71.lpp.

[6] Sk., piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 28.decembra spriedums lietā Nr. C20438911; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 15.maija spriedums lietā Nr. C04237909

[7] Civillikuma salīdzināmais pantu rādītājs, Rīga: Valsts tipogrāfija, 1938

[8] Civillikuma 1648.pants: „Ja līguma attiecībās, vienalga, vai pēc paša līguma vai jau pēc likuma, vienai pusei jāsargā kāda lieta, tad tas, kam šis pienākums uzlikts, atbild kā par šās lietas nozagšanu, tā arī par tās iegūšanu trešās personas īpašumā ar ieilgumu.”

[9] Vietējo likumu kopojuma 3300.pants: „,Ja pēc līguma attiecībām, vienalga, vai tās nodibinātas ar noteiktu vienošanos vai uz likuma pamata, vienai pusei jāsargā un jāuzglabā kāda lieta, tad tas, kam šis pienākums uzlikts, atbild kā par šās lietas nozagšanu, tā ari par viņas iegūšanu trešās personas īpašumā uz noilguma pamata.“

[10]Buenger J. Commentar zu dem vierten Buch des Liv-, Est- und Curländischen Privatrechts. Erster Band. Artikel 2907-3640. Riga: Commissions-Verlag von Nikolai Kymmel, 1889, S.162; Erdmann C. System des Privatrechts der Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Kurland. Erster Band. Allgemeiner Teil. Familienrecht. Riga: A. Kymmel's Verlag, 1889, S.266; Буковский В.И. Свод гражданских узаконений губерний прибалтийских с продолжением 1912-1914 гг. и разъяснениями в 2 томах. Том II, Рига: Г. Гемпель и Ко, 1914, с. 1307

[11] Civīllikuma pārstrādāšanas komisijas darbības noslēgums un civīllikuma projekta tālākā gaita. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936,nr.4, 901.-903.lpp.

[12] Dr. iur. Filipa Švarca priekšlasījums "Latvijas 1937. gada Civillikums un tā tapšanas vēsture"

[13] Sk., piemēram, Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka: https://www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka; Vēsturiskā judikatūra (līdz 1940.gadam): http://at.gov.lv/lv/judikatura/vesturiska-judikatura-lidz-1940gadam/