Kredīta ņēmējs ir uzskatāms par patērētāju „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” (turpmāk – PTAL) 1.panta 3.punkta izpratnē, savukārt Aizdevējs ir atzīstams par pakalpojuma sniedzēju atbilstoši PTAL 1.panta 4.punktam, līdz ar to Līguma noteikumiem ir jāatbilst PTAL prasībām.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta septītās daļas noteikumiem līguma noteikumu apspriešanas fakta pierādīšana ir pakalpojuma sniedzēja pienākums.

Standartā bankas dodot hipotekāro kredītu piedāvā standarta līgumu, līdz ar to tika pārkāpts arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta 3.daļa, kas nosaka, ka “līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.”

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta 41.punktā ir noteikts, ka “pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas kredīta devējs novērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas saņemta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām no atbilstoši normatīvajiem aktiem personas datu apstrādei izveidotām datubāzēm (turpmāk — datubāze) par personas ienākumiem un maksājumu saistību izpildi, kuras iegūtas normatīvajos aktos par fizisko personu datu aizsardzību un piekļuvi datubāzēm noteiktajā kārtībā. Ja atteikumu izsniegt kredītu pamato ar datubāzē iegūtajām ziņām, kredīta devējs nekavējoties un bez maksas informē patērētāju par datubāzes izmantošanas rezultātiem un sniedz ziņas par izmantoto datubāzi.” 

„Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” 8.panta 42.punktā noteikts, ka “pirms patērētājs un kredīta devējs vienojas par kredīta kopējās summas būtisku palielināšanu patērētāja kreditēšanas līguma darbības laikā, kredīta devējs atjauno savā rīcībā esošo finanšu informāciju par patērētāju un atkārtoti novērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Ja atteikumu palielināt kredīta kopējo summu pamato ar datubāzē iegūtajām ziņām, kredīta devējs nekavējoties un bez maksas informē patērētāju par datubāzes izmantošanas rezultātiem un sniedz ziņas par izmantoto datubāzi.” 

Pamats patērētāju aizsardzībai ir:

1) 1985.gadā ANO pieņemtie Patērētāju aizsardzības vadošie principi, kas nosaka patērētāju likumīgās tiesības visā pasaulē;

2) Eiropas Parlamenta un padomes 2008. gada 23. aprīļa direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem.

2008.gada 1.janvārī spēkā stājas Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, ar kuru tiek ieviestas Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, prasības. 

            Komercprakse ir maldinoša, ja “tās ietvaros tiek sniegta nepatiesa informācija vai šī informācija jebkādā veidā, tostarp vispārējās pasniegšanas ziņā, maldina vai varētu maldināt vidusmēra patērētāju pat tad, ja faktiski ir pareiza” (Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, 9. pants (1)). Maldinoša noklusēšana ietver gan būtiskas informācijas sniegšanu pārprotamā veidā, gan arī attiecīgās komercprakses ietvaros veiktās darbības komerciālā nolūka neatklāšanu, ja tā rezultātā vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt lēmumu slēgt līgumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis (Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, 10. pants (1)).

Saskaņā ar PTAL 3.panta 2.punkta noteikumiem patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja “nav ievērots līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips un līguma noteikumi ir netaisnīgi.” Saskaņā ar PTAL 6.panta pirmo daļu, “ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.” Tātad atbilstoši PTAL 6.panta pirmās daļas noteikumiemAizdevējs nedrīkst iekļaut netaisnīgus līguma noteikumus patērētājiem piedāvātajos līgumos un līgumu projektos.

Lai konstatētu, vai attiecīgais līguma noteikums ir apspriests, jāņem vērā PTAL 6.panta piektajā un septītajā daļā paredzētais. Saskaņā ar PTAL 6.panta piektajā daļā noteikto, “līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus.”

Vistipiskākais šāda gadījuma piemērs ir tipveida jeb standartlīgums. Šāds viedoklis ir pamatots arī tiesību doktrīnā: „standartlīgumi per se tiek uzskatīti par neapspriežamiem, tāpēc standartnoteikumu piemērošanas gadījumā faktiski nav nekādas juridiskas iespējas izvairīties no netaisnīgu līgumu direktīvas piemērošanas. Pat skaidri izteikts patērētāja apliecinājums, ka viņš ir iepazīstināts ar līguma standartnoteikumiem un vienojies par tiem neizslēdz direktīvas piemērošanu” (Zadraks G. „Direktīvas 93/13/EEK par netaisnīgiem noteikumiem patērētāju līgumos nepieciešamā reforma”// „Likums un Tiesības”, 2005. Nr.4, 103.lpp.). Patērētāju tiesību doktrīnā ir arī atzīts, ka „nevar runāt par individuāli apspriestiem noteikumiem, ja patērētājam izvēlei tika piedāvāti divi vai vairāki iepriekš noformulēti varianti. Ja ir dotas vairākas iespējas un patērētājs var izvēlēties vienu no tām, tas nozīmē, ka noteikumu nevar uzskatīt par apspriestu. Patērētājam ir jābūt iespējai piedāvāt savus noteikumus, kas komersantam ir jāizvērtē. Ja apspriešana ir tīri formāla, tad to nedrīkstētu pieņemt kā apspriešanu šajā izpratnē.” (Zadraks G. „Direktīvas 93/13/EEK par netaisnīgiem noteikumiem patērētāju līgumos nepieciešamā reforma”// „Likums un Tiesības”, 2005. Nr.4, 104.lpp.).

PTAL 6.panta septītā daļa nosaka, “ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.” PTAC norāda, ka par apspriestiem līguma noteikumiem uzskatāmi līguma noteikumi, par kuriem līgumslēdzēji, savstarpēji tos apspriežot (savstarpēji apmainoties viedokļiem), ir vienojušies. Līdz ar to parakstīts līgums pats par sevi nav pietiekams pierādījums tam, ka līgumslēdzēji ir savstarpēji apsprieduši katru līguma noteikumu atsevišķi (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 7.marta spriedums lietā Nr.C30519003 motīvu daļas 14.punktu).

Līguma  parakstīšana nav pietiekams pierādījums Līguma noteikumu apspriešanas fakta konstatēšanai arī tāpēc, ka saskaņā ar PTAL 6.panta septītās daļas noteikumiem līguma noteikumu apspriešanas fakta pierādīšana ir pakalpojuma sniedzēja pienākums.