Saskaņā ar Civillikuma 1934. pantu un Kredītiestāžu likuma 1. pantu aizdevuma vai kredīta līguma priekšmets ir nauda vai citas lietas, ko nosaka pēc šķiras pazīmēm. Šajā definīcijā principiāli ir divi aspekti:

1.      likumdevējs uzsver, ka aizdot var tikai lietas, tomēr ne jebkādas;

2.      bet tikai tādas, kuras mēra ar skaitu, mēru vai svaru (tas, ir nosaka ar šķiras pazīmēm).

NAUDA - Apgrozībā esošās banknotes un monētas, ko emitējusi centrālā banka vai centrālā valdība un ko parasti izmanto maksājumos.Jēdziena skaidrojums atbilst Padomes 1996. gada 25. jūnija Regulai (EK) Nr. 2223/96 par Eiropas Nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā.

Šīs likuma prasības var ievērot tikai tādā gadījumā, ja aizdevums ir izmaksāts skaidrā naudā.

Tā saucamā „bezskaidrā nauda”, t.i., bankas kontu atlikums skaitliskā izteiksmē, nav nauda. Tāpēc, skaidrojot šos noteikumus, par pareizu jāuzskata secinājums, ka aizdevums ir jāizmaksā tikai skaidras naudas veidā.

Runāt par kaut kādu „bezskaidru naudu” nav iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka spēkā esošie tiesību akti (likuma „Par Latvijas Banku” 34. pants) par naudu atzīst tikai banknotes un monētas, ko laidusi apgrozībā Latvijas Banka, kas ir ar noteiktu nominālu un cirkulē apgrozībā kā likumīgs maksāšanas līdzeklis. Ne par kādu „bezskaidru naudu” nevienā tiesību aktā nav minēts ne vārda. Vārdkopu „bezskaidra nauda” nevar uzskatīt neparko citu, kā par pārpratumu un maldināšanu. Pats tiesību aktu noteikumu saturs neliecina neparko citu, kā par to, ka nauda ir tikai Latvijas Bankas banknotes un monētas. Nevienā tiesību aktu noteikumā nav minēts, ka nauda ir arī ieraksti bankas kontos. Tātad, ja „nauda”, tad tikai „skaidra”..

Darījumu puses noslēdzot līgumu, kas paredz naudas saistību rašanos (piemēram, pirkšanas-pārdošanas līgums), bet tajā pašā laikā iekļaujot līgumā nosacījumu par bezskaidras naudas norēķiniem par šīm saistībām, jau iepriekš vienojas par iespējas došanu parādniekam izbeigt naudas saistības ne tikai ar saistību izpildi, tas ir, samaksājot naudu – nododot skaidru naudu (banknotes un monētas), bet arī saistību izpildi aizstāt ar naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz bankas kontu. Vai nu – vai nu: vai nu saistību izpilde – vai saistību izpildes aizstāšana ar iespēju izpildi veikt trešai personai – bankai.

Parādnieka darbību var uzskatīt par saistību izpildi ne tikai tad, kad tās veikšana principā (fiziski) ir iespējama, bet arī tad, kad šīs darbības veikšanu var pieprasīt kreditors. Fiziska iespēja ir viens no nepieciešamiem nosacījumiem tādas prasības izvirzīšanai, bet ne vienīgais. Cits kreditora prasības esamības nosacījums ir tās normatīvā atzīšana (prasības izvirzīšanas un īstenošanas juridiska iespēja).

Ne katrās naudas saistībās kreditors var pieprasīt to izbeigšanu ar naudas samaksu. Naudas saistības ar juridisku personu un individuālu uzņēmēju piedalīšanos var izbeigties ar skaidras naudas samaksu tikai tajā gadījumā, kad ar likumu nav noteikts cits. „Cits” šajā jomā ir labi zināms skaidrā naudā veiktu darījumu ierobežojuma veidā, kas noteikts Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30. pantā, attiecībā uz saistībām ar juridisku personu piedalīšanos. Maksājums, kas veikts, pārkāpjot tādu ierobežojumu, būs nelikumīga darbība.

Vai kreditors parādniekam var pieprasīt veikt nelikumīgu darbību? Norēķins skaidrā naudā, kas pārsniedz ierobežojumus, nav nekas cits kā nelikumīga darbība. Tātad tā veikšana pilnībā ir atkarīga no parādnieka vienpusēja ieskata: ja viņu nebaida draudošās administratīvās sankcijas, viņš var to veikt; pretējā gadījumā viņš to neveiks un, kas pats galvenais, kreditors nevarēs pieprasīt tā veikšanu. Bet saistību jēdziena smaguma centrs ir tieši kreditora iespēja pieprasīt saistību izpildi. Lūk, attiecībā uz naudas saistībām par summu, kas pārsniedz skaidrā naudā veiktu norēķinu ierobežojumu, kreditoram nav šādas iespējas. Tātad problēma ir tajā, ka naudas saistības noteiktos apstākļos izrādās... neizpildāmas! Precīzāk, tās ir tādas saistības, kuras nevar izbeigt ar to izpildi. Saistības var izbeigt ar citiem līdzekļiem, tostarp, dodot iespēju aizstāt saistību izpildi ar naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz kreditora bankas kontu, bet izpildīt tās nevar (likums aizliedz): saistības, kuras nevar izbeigt ar izpildi, vienkārši nevar eksistēt: „Par saistību priekšmetu var būt tikai kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā” (Civillikuma 1413. pants).

Bet šī situācija attiecas tikai uz personām, kuras nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Gadījumā, ja kreditors ir fiziska persona, šādu ierobežojumu tiesību aktos nav. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30. panta 3. punkta 1. daļā noteikts: “Šā panta normas neattiecas uz: 1) kredītiestāžu pakalpojumiem”, tātad bankas tiek izslēgtas no skaidras naudas norēķinu jomas. Tas ir, banka var veikt saistību izpildi saskaņā ar aizdevuma līgumu ar fizisku personu – izmaksāt naudu. Šajā gadījumā bankas (kas saskaņā ar aizdevuma līgumu ir parādnieks) un kreditora (kas saskaņā ar to pašu līgumu ir aizņēmējs) attiecības regulē nevis īpašs bankas likums, bet civillikums, konkrēti – Civillikuma 1811. - 1845. panti.

Secinājumus jautājumā par beznaudas (bezskaidras naudas) norēķiniem var formulēt šādi:

No bezskaidras naudas norēķinu civiltiesiskā rakstura aspekta bezskaidras naudas norēķini ir pārvaldības darbības, kas tiek veiktas attiecībā uz klienta naudas prasībām pret banku saskaņā ar bankas konta līgumu. Tā kā šīs darbības ir veiktas ar mērķi izbeigt vispārējas civiltiesiskas naudas saistības, šīs darbības ir viens no iespējamiem saistību izpildes aizstāšanas veidiem (tāpat kā naudas samaksa). Likumā paredzētajos gadījumos bezskaidras naudas norēķini var būt vienīgais iespējamais saistību izpildes aizstāšanas veids. „Bezskaidras naudas norēķini” nozīmē „norēķini bez skaidras naudas”, t.i., norēķini bez naudas izmantošanas (beznaudas norēķini).

Tomēr tiešs likumā paredzēts aizliegums veikt norēķinus skaidrā naudā attiecas tikai uz personām, kuras nodarbojas ar uzņēmējdarbību.

Ieraksts bankas kontā ir elektroniska nesēja fiksētas bankas parādsaistības, proti, tas ir elektroniska vieda dokuments par parādu. Tādas darbības rezultātā bankai rodas saistības attiecībā pret Atbildētāju. To nosaka Civillikuma likuma 1402. pants: “Saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.”

Jēdzienu «nauda» Civillikumā likumdevējs pieskaita atvietojamu lietu kategorijai, kas izriet no formulas, ko atkārto vairāki Civillikuma panti, proti, «nauda vai citas lietas». Saskaņā ar Civillikuma 1934. pantu aizdevuma līguma priekšmets var būt tikai atvietojamas lietas: “Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.”

Jēdziens «lietas» noteikts Civillikuma 841. pantā: «Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas.» No šī panta izriet, ka nauda pieskaitāma kategorijai «bezķermeniskas lietas», proti, pie privātām, mantiskām un saistību tiesībām.

Saistību tiesības ir darbības, kurām ir mantisks raksturs: (Civillikuma likuma 1401. p) «Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai - parādniekam - jāizdara par labu otrai - kreditoram - zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.».

Mantiskās tiesības ir īpašuma tiesības uz mantu: (Civillikuma likuma 927. p) «Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.». Turklāt, likumdevējs lietu loku, kas var būt īpašuma priekšmets, ir ierobežojis: (Civillikuma likuma 929.p) «Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības.» Civillikuma likuma 846.pants nosaka, ka «Lietu tiesības pieskaitāmas kustamai vai nekustamai mantai, raugoties pēc to lietu šķiras, uz kurām tās attiecas».

Personiskās un saistību tiesības, kaut arī to priekšmets būtu nekustama lieta, vienmēr pieskaitāmas kustamai mantai. Tiesības ir nemateriālas lietas (bezķermeniskas) tik tajā gadījumā, ja to priekšmets ir reālas lietas (ķermeniskas) vai darbības, kuras var novērtēt ar reālu mantu. Turklāt, visiem šiem tiesību priekšmetiem jābūt atļautiem apgrozībā. Prasības tiesību priekšmetu var būt jebkurš īpašums, ko valsts atļāvusi apgrozībā.

Nevar eksistēt tiesības (bezķermeniskas lietas) uz reālām lietām (ķermeniskām), ja šīs lietas reāli neeksistē. Lietu tiesību nodošana var notikt vai nu kopā ar pašām lietām, vai no tām atsevišķi.

Tiesības ir informācija par reālo lietu (vai darbības), kas apraksta gan pašu lietu (vai darbības), gan tās mantisko vērtību. Tiesību nodošanas gadījumā šai informācijai jābūt fiksētai uz informācijas nesēja, ko viena persona var nodot citai personai. Turklāt, informācijas nesējas var būt metāla, gan papīra, gan elektronisks.

Atšķirība vien tāda, ka elektroniskā veidā informācija no viena informācijas nesēja uz citu tiek nodota caur saziņas kanāliem, bet informācija, ko satur fizisks nesējs (metāla, papīra un tml.), tālāk tiek nodota kopā ar pašu nesēju. Ja tiesības fiksētas uz papīra, tad tāds papīrs iegūst mantisku vērtību, kas līdzvērtīga pašai reālajai lietai, kas ir tiesību priekšmets uz šo lietu.

Papīrs, kurā fiksēta informācija, kas apliecina tiesības, iegūst vērtspapīra statusu.

Termins «vērtspapīrs» definēts likumā «Par vērtspapīriem», kas kopš 2003. gada nav spēkā. Taču to aizvietojušajā likumā «Finanšu instrumentu tirgus likums» šis termins joprojām tiek izmantots, lai gan likumdevējs jaunajā likumā, dīvainā kārtā, uzskatīja par nevajadzīgu to definēt. Likuma «Par vērtspapīriem», 1. pantā lietoti šādi termini:

1) vērtspapīrs - privāttiesību dokuments, kas apliecina emitenta saistības attiecībā pret dokumenta valdītāju un var būt publiskās apgrozības objekts, nemainoties tajā nostiprināto tiesību apjomam;

2) dematerializēts vērtspapīrs - vērtspapīrs, kas nav nodrukāts uz papīra un eksistē skripturāla iegrāmatojuma veidā;

Vērtspapīri var tikt izdoti kā papīra, tā arī citā formā (kā ieraksti uz elektroniska informācijas nesēja). Tiesības var būt piesaistītas konkrētai personai, individuālas, gan arī konkrētai personai nepiesaistītas. Pēdējā gadījumā tiesību īpašnieks var būt jebkura vērtspapīra turētāja persona. Jebkurā gadījumā, tas, kurš papīru izsniedzis, ir parādnieks, bet tas, kurš to saņēmis - kreditors: (Civillikuma likuma 1401.p) «Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai - parādniekam - jāizdara par labu otrai - kreditoram - zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.».

Virkne Civillikuma pantu nosaka:

1524. Kreditors var būt arī persona, kas nav individuāli noteikta, ja parādnieks izdotā dokumentā apņemas izpildīt tajā apzīmēto saistību katram tā uzrādītājam.

1525. Izlaist tādus uzrādītāja papīrus var, bez pašas valsts, viņas nodibinātas vai apstiprinātas kredītiestādes un akciju sabiedrības.

1526. Uzrādītāja papīra turētājs, kamēr šis papīrs atrodas viņa rokās, uzskatāms par kreditoru pret tā izdevēju, bet pēdējais par viņa parādnieku.

1527. Ar uzrādītāja papīru nodibinātu prasījuma tiesību cedē, nododot šo papīru no rokas rokā.

1528. Uzrādītāja papīra tālākdevējs (1527.p.) atbild saņēmējam tikai par prasījuma esamību, t.i. papīra īstumu, bet nevis par prasījuma drošību, t.i. par parādnieka maksātspēju.

1529. Uzrādītāja papīra parādnieks nevar celt pret uzrādītāju nekādas ierunas, kas viņam būtu bijušas pret pirmo vai kādu sekojošo šā papīra turētāju; tāpat arī viņš nevar izvairīties savu saistību izpildīt, atsaucoties uz to, kādā kārtā vai par kādu cenu uzrādītājs šo papīru ieguvis.

1530. Uzrādītāja papīri var būt kā lietu, tā arī personisku jeb prasījumu tiesību priekšmets.

No Civillikuma likuma 1525.panta izriet, ka Latvijas Bankai (LB) (kā valsts dibinātai bankai), ir tiesības laist apgrozībā uzrādītāja vērtspapīrus (uzrādītāja vērtspapīrs - vērtspapīrs, kura īpašnieks emitentam nav zināms). Vienīgie vērtspapīri, kurus apgrozībā laiž (emitē) Latvijas Banka (LB) ir skaidrā nauda - naudas zīmes, (angliski «bank notes») jeb kredītbiļetas (no franču «billet» vai angļu «bill»).

Banknote ir bankas parāda dokuments un, kā katram parāda dokumentam, tam jābūt nodrošinātam ar bankas aktīviem. Saskaņā ar likuma «Par Latvijas Banku» 34. pantu LB banknošu nodrošinājums (segums) ir monetārs, ko nosaka Latvijas bankas padome. Monetārais nodrošinājums Latvijas Bankai ir zelts, ārzemju vērtspapīri un ārzemju valūta.

Atšķirībā no skaidrās naudas banknotēm, bezskaidrā nauda, ko apgrozībā laiž akcionāru sabiedrības (komercbankas), ir elektroniska veida «papīri» uz pieprasītāju. Tikai šie «papīri» netiek nodoti no rokas rokā, bet ar turētāja tiesību ieraksta pārnešanu no vienas personas konta uz citas personas kontu, pēc šo personu norādījumiem.

Neatkarīgi no tā, vai tā ir skaidrā vai bezskaidrās naudas līdzekļi, naudas turētāji ir prasību tiesību īpašnieki uz aktīviem kas ir sastāvdaļas no apgrozībā izlaistām naudas līdzekļiem.

LB apgrozībā laistās (emitētās) skaidrās naudas gadījumā tās ir tiesības uz šīs bankas aktīviem. LB aktīvi ir ārzemju valūta un ārzemju vērtspapīri. Tā dēvētās zelta un valūtas rezerves (ZVR).

Komercbanku apgrozībā laistās “bezskaidrās naudas” gadījumā prasību tiesību priekšmets attiecībā pret šo banku ir tās aktīvi - skaidrā nauda, kas atrodas komercbankas kasē.

Pieņemot klientu skaidrās naudas noguldījumus, banka savos grāmatvedības reģistros klienta kontā izdara ierakstu par klienta prasījuma tiesībām attiecībā pret banku sava ieguldījuma atgriešanai.

Banka būtībā ir klienta naudas glabātāja, par ko tā viņam izsniedz elektroniska veida kvīti - ierakstu klienta kontā.

Klientiem atdodot savu skaidro naudu bankai glabāšanā, banka izdara ierakstu klientu kontos, kas apliecina bankas saistības glabāšanā nodoto skaidro naudu atgriezt. Šos ierakstus sauc par noguldījumu, ko definē Kredītiestāžu likuma 1. punkts. Noguldījumi ir citiem bankas klientiem izsniegto līdzekļu avots. Izsniedzot kredītu “bezskaidrā naudā”, banka kasē kā rezervi atstāj tikai daļu skaidrās naudas - gadījumam, ja klients skaidro naudu pieprasīs. Tātad jau pats pirmais kredīts, kas izsniegts “bezskaidrā naudā”, ir ieraksts aizņēmēja kontā par “bezskaidrās naudas” daudzumu, kādu tas saņēmis aizdevumā un kas ar bankas kasē esošo skaidro naudu (bankas aktīviem) pilnībā nodrošināts nav.

Tādejādi, “bezskaidrās nauda” ir viltotas naudas līdzekļi

Kreditēšana, atkārtota deponēšana un atkārtota kreditēšana naudas līdzekļus masu (skaidro naudu un bezskaidro naudas līdzekļu kopējo summu) valstī palielina. Sakarā ar vispārējo daļējās rezervēšanas sistēmu naudas līdzekļu masa (tā saucama plašā nauda) valstī daudzkārt pārsniedz naudas daudzumu (visu skaidro naudu), ko laidusi apgrozībā LB. Tādu naudas līdzekļu masas pavairošanu (ko sauc par naudas multiplikaciju) ierobežo obligātās rezervēšanas norma, kuru lielumu nosaka Latvijas Banka.