Kā netieši izriet no vairākiem Satversmes tiesu spriedumiem, likumdevējs nav tiesām devis pienācīgus instrumentus, lai revidētu klaji nelikumīgus tiesu nolēmumus civillietās. Ja civillieta skatīta vien pirmajā instancē, var izlīdzēties ar prokurora protestu, ko ne tiesas, ne lietas dalībnieki gan ietekmēt nevar. Bet kā rīkoties un kā reaģēt, ja civillieta skatīta vairākās instancēs. Vai nav skatīta, bet ir bijusi pārsūdzēta, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav skatīta? Faktiski paliek tikai viens procesuāls instruments – lietas jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver divus tiesību principus – tiesiskās noteiktības principu un taisnīguma principu. Šiem principiem “saduroties”, parasti priekšroka tiek dota res judicata principam, jo tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Tādējādi tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi (izmantotas visas pārsūdzības iespējas), vai pēc tam, kad beidzies to izmantošanas termiņš, vairs nevarētu tikt pārskatīti un uz tiem būtu attiecināms res judicata princips (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7. punktu).

Procesuālas darbības forma, kurā res judicata princips var tikt pārskatīts noteiktu apsvērumu dēļ, uzskatāms par izņēmuma gadījumu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 15. punktu, 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 8. punktu). Secīgi atkāpšanās no res judicata principa ir pieļaujama vienīgi tiesas kļūdu labošanai, ja attiecīgajā lietā ir šāda nepieciešamība, kas pamatota ar pārliecinošiem un būtiskiem apstākļiem (sk. ECT 2003. gada 24.jūlija sprieduma lietā „Ryabykh v. Russia”, iesniegums Nr. 52854/99, 52. paragrāfu, 2014. gada 9. janvāra spriedumu lietā Nr. 2013-08-01 11. punktu).

Un tā tiesas tādu klaji nelikumīgu tiesu nolēmumu, kas grauj tiesu autoritāti un sabiedrības uzticēšanos tiesām, pārskatīšanai un atcelšanai var izmantot vien lietas jaunu izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, uzmanīgi paplašinot jaunatklāto apstākļu jēdziena tvērumu. Tā lietā SJC-1/2013 secināts, ka arī procesuālo noteikumu neievērošanu zināmos apstākļos var attiecināt uz lietas apstākļiem Civilprocesa 479.panta 1.punkta izpratnē. Savukārt lietā SKC-226/2016 Augstākās tiesas Civillietu departaments, skatot lietu 11 tiesnešu paplašinātajā sastāvā ir norādījis, ka situāciju, kad vienas tiesiskās attiecības subjektiem (dzīvokļu īpašniekiem kā kopparādniekiem) ar tiesas starpniecību tiek nodibinātas atšķirīgas juridiskās sekas, nevar atzīt par atbilstošu tiesiskās vienlīdzības principam un tiesībām uz taisnīgu tiesu. Kā iepriekš jau norādīts, vienlīdzības princips prasa likuma piemērotājam visos vienādos gadījumos likumu interpretēt tā, lai nonāktu pie tāda paša (taisnīga, pareiza) rezultāta. Līdz ar to nav attaisnojams, ka vairākiem parādniekiem, kas ir vienas tiesiskās attiecības subjekti, strīda risinājums ir atšķirīgs – vienam tiek noteikta saistība maksāt, bet citi no saistības maksāt tiek atbrīvoti.

Civilprocesa likumā šāds gadījums nav reglamentēts, tādēļ vienlīdzības principa nodrošināšanas nolūkā Civillietu departaments uzskata par iespējamu izmantot procesuālo mehānismu, kas iekļauts Civilprocesa likuma 59.nodaļā un paredzēts lietas izskatīšanai, kurā spriedums stājies likumīgā spēkā.

Konstatējams, ka  likumdevējam nedodot atbilstošu tiesību instrumentu tiesām, tiesas pašas ir piemērojušas citu tiesību instrumentu šo mērķu sasniegšanai, ko formāli pieļauj Civilprocesa likuma 5. pants. Jo vairāk, nosakot tiesību apjomu Augstākās tiesas Civillietu departamenta nolēmumā, skatot lietu 11 tiesnešu paplašinātajā sastāvā, tiek veidotas tiesnešu tiesības.

Tiesnešu tiesību normas ir obligāti piemērojamas jautājumos, kuros tādas pastāv, ja vien nav ļoti būtisku argumentu, kas izslēdz tiesnešu tiesību normu piemērošanas iespējamību (piemēram, rezultāts nenodrošinātu taisnīgumu un neatbilstu tiesību sistēmai). Tiesību piemērotājs tiesnešu tiesību normas nedrīkst ignorēt, pretējā gadījumā attiecīgais lēmums nebūs tiesisks un taisnīgs. Proti, funkcionāli un pēc būtības tiesnešu tiesības var pielīdzināt rakstītajos normatīvajos tiesību aktos formulētajām tiesību normām (Ginta Sniedzīte, 2010).

Lai gan lietas jaunu izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav procesuāls  instruments, kas bija paredzēts klaji nelikumīgu tiesas nolēmumu civillietās atcelšanai, tas šobrīd ir vienīgais instruments, kas kopsakarā ar tiesnešu tiesībām ir tam izmantojams.  Sekmīgs šī tiesnešu tiesībās radītā procesuālā instrumenta izmanīšanas piemērs ir labi argumentētais un motivētais Kurzemes apgabaltiesas 2017. gada 8. augusta lēmums, ar kuru atcelts klaji nelikumīgs Ventspils tiesas 2015. gada 1. decembra spriedums.

Te lēmuma teksts:  http://ejuz.lv/08082017