Tomēr, šis valsts prezidenta lēmums izraisījis lielu tiesu varas pretestību Saeimas Juridiskā komisijā, atšķirībā no 2012.gada, kad pateicoties tolaik Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes stingrai nostājai, mums izdevās pārliecināt visus deputātus par to, ka tiesu priekšsēži nevarēs strādāt ilgāk par diviem termiņiem. Tagadējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, tobrīd būdams Saeimas deputāts, arī piekrita šādam pilnvaru ierobežojumam. Un pēkšņi šogad pats iniciēja atļaut “mūžīgu” tiesu vadību, argumentējot savu priekšlikumu ar to, ka konkursos uz šo amatu pieteicās tikai viens pretendents - līdzšinējais vadītājs.

Pieminētajā forumā Čepānes kundze izteica savas šaubas par šādu grozījumu pareizību, taču tieslietu ministrs ar lepnumu demonstrēja grafiku, atbilstoši kuram no trīs varu atzariem – likumdošanas, izpildu un tiesu varas, viss lielākā uzticēšanās ir pēdējai. Tādā veidā ministrs mēģināja pierādīt to, ka ieceļot amatā “mūža” tiesu priekšsēdētāju nekas briesmīgs nenotiks, jo valstī ar tiesu varu viss ir kārtībā.

Taču, ja rūpīgāk izpētītu grafiku, nākas konstatēt, ka kopumā uzticība valsts varai sabruka līdz ar 2008.-2009.gadu ekonomisko krīzi: no -30% tiesu varai līdz -85% parlamentam. Kopš 2014.gada neuzticība valdībai un parlamentam atrodas aptuveni vienā līmenī un sastāda stabilus -50%. Tieši tāds pats rādītājs bija arī 10 gadus atpkaļ - 2006.gadā.

Bet tā saucamais “uzticības pieaugums”, bet precīzāk sākot, neuzticības samazinājums tiesu varai šogad līdz -6% ir ļoti vienkārši izskaidrojams. Ekonomiskās krīzes laikā daudziem iedzīvotājiem nācās saskarties ar pilnīgi neredzīgu Latvijas Temīdu, kad tautai masveidā atņēma hipotēkas – bankās ieķīlātos nekustamos īpašumus, kad bankrotēja gan bizness, gan  tā saucamie “parādnieki” veselām ģimenēm. Tieši tajā laikā  mēs zaudējām vislielāko iedzīvotāju skaitu – no valsts kopumā aizbēga aptuveni 400 tūkstoši cilvēku. Atbilstoši statistikas datiem 2006.gadā pirmās instances tiesās atradās 34010 civillietas, bet vislielākais civillietu skaits – 135044, sakrita ar 2009.gada krīzi.

Tieši krīzes laikā uzticība valdībai sagruva līdz pašam zemākajam rādītājam, 2009.gadā parlamentam līdz -89%, valdībai līdz -78%, tiesai līdz -30%. Uz 2014.gadu gandrīz visi parādi veiksmīgi un ar milzīgiem ieņēmumiem priekš bankām tika piedzīti, pateicoties tiesu formālai pieejai un pilnai valdības bezdarbībai nekustamie īpašumi tika pārrakstīti banku un to “meitu” īpašumā. Jau 2014.gadā civillietu skaits ir samazinājies 4 reizes un sasniedza lietu kopējo skaitu 30233, bet 2016.gadā gandrīz sasniedza 2006.gada datus – 37667 lietas.

Respektīvi, Latvijas iedzīvotāju uzticība tiesu varai ir proporcionāla tiešai saskarsmei ar to. Ir skaidri redzams, ka cilvēki dzīves laikā biežāk saskaras ar izpildvaru un parlamentu, kurš pieņem likumus visās dzīves sfērās. Uz šo dienu neuzticība abiem varas atzariem praktiski ir atgriezusies 2004.gada līmenī: atbilstoši -30% un -50%. Tātad, ir konstatējama tautas stabila neuzticība varai.

Kas attiecas uz efektivitāti, tad likumdevējs veica būtiskus soļus tiesu lietu izskatīšanas sakārtošanai. Tas ir, gan pāreja uz “rakstisko taisnīgumu”, gan tiesu reforma – pāreja uz tā saucamo trīs “tīrām” tiesu instancēm, gan īpašu kategoriju lietu izskatīšana konkrētajā tiesā. Bet neskatoties uz to, statistika norāda, ka pirms tam, izskatīto lietu vidējais skaits pirmās un otrās instances tiesās bija gandrīz vienāds.

Tiesu varai tika dota ekskluzīva iespēja pierādīt sabiedrībai sava darba efektivitāti, īstenojot taisnīgu tiesas prāvu sabiedrības labā 2013.gada Zolitūdes traģēdijas lietās. Tācu četru gadu garumā nav izskatīta neviena apsūdzēto krimināllieta, no 280 cietušo prasībām nav pieņemts neviens tiesas spriedums, kurš būtu stājies spēkā. Novēlota tiesu prāva vienmēr ir netaisnīga tiesu prāva.

Līdz ar to, nekādi brīnumi nav notikuši, tiesu vara nav kļuvusi taisnīgāka, neuzticība tai ir nemainīga desmitgades garumā. Un visus šos gadus tā ar to pašu neatlaidību mēģina iesēsties savos krēslos, neievērojot tautas aicinājumus, augstprātīgi demonstrējot savu neatkarību no tās. Latvijas Temīda ir ne tikai akla, bet arī kurla.