Civilprocesa likuma(turpmāk CPL) 214.pants nosaka gadījumus, kad ir tiesas pienākums apturēt tiesvedību, bet CPL 215.pants nosaka gadījumus, kad tiesai ir tiesības apturēt tiesvedību, bet nav pienākums. Visi uzskaitīti gadījumi izriet no pušu trešo personu personiskiem un veselības stāvokļiem. Diemžēl lietās, kas izriet no aizgādnības un saskarsmes tiesībām pušu bērns(i) nav ne puses, nedz trešās personas, bet tieši viņus personiski skar jebkurš tiesas nolēmums, t.sk. arī pagaidu lēmums par saskarsmi. 

Lai gan bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras, visbiežāk dzīvē bērna tiesības pārtop par pienākumu tikties noteiktos apstākļos ar pieaugušo vecāku tiesas noteiktajā kārtībā neatkarīgi no tā vai  bērns to vēlas, vai nē, neatkarīgi no tā vai bāriņtiesa pirms katras tikšanās ir/nav noskaidrojusi bērna viedokli un vēlmes, jo Bāriņtiesu likums šādu bāriņtiesas pienākumu nenosaka pat tad, ja vecāks lūdz bērna viedokli tomēr noskaidrot.

Tas nozīmē, ka bērna tiesības un intereses ir prioritāras pār pušu tiesībām un interesēm tikai likuma normā, bet realitātē tas tā nav. Bērna tiesības un intereses nenodrošina arī spēkā esošā Civilprocesa likuma 214.un 215.pantu redakcijas, kurās pušu bērnam vispār nav nekāda vieta atvēlēta, lai gan tieši bērns ir tā persona, kuras intereses un tiesības var skart un skars spriedums konkrētajā lietā.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta otrā daļa nosaka, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

Savukārt šī paša likuma 5.pants uzskaita visus subjektus, kuru pienākums ir nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību.

Šī brīža situācija, kad bērna tiesības civiltiesiska vecāku strīda rezultātā pārtop par bērna pienākumu, kas likumā nav paredzēts, ir pretēja bērna tiesībām un interesēm, it īpaši, ja bērna veselība vecāku domstarpību un tiesāšanās rezultātā pasliktinās. Un te es nerunāju par iesnām, bet gan par neatgriezeniskiem bērna psihomocionālās veselības traucējumiem, kas rodas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, ja kaut kas viņu dzīvē notiek pret viņu gribu un pretēji viņu interesēm.

Ierosinu veikt Civilprocesa likumā nepieciešamās likumu izmaiņas tā, lai pušu bērna(u) tiesības uz veselību tiktu respektētas arī no tiesu varas puses un būtu patstāvīgs pamats tiesvedības apturēšanai strīdos par aizgādību un saskarsmi ar konkrēto bērnu. Manuprāt, ir nepieļaujami, ka pieaugušo tiesību īstenošana notiek it kā bērna tiesību īstenošanas vārdā de jure, bet de facto pretēji bērna tiesībām, kuras likums noteicis par proritārām. Tā ir neiedomājama un izsmalcināta cietsirdība pret bērniem, kuriem ir jābūt no tās pasargātiem.