Skatoties video par to kā valsts policija izrīkojās ar 1.maija nesankcionētajiem piketētājiem pie Brīvības pieminekļa, radās pārdomas:

1) vai veids kā VP viņus novāca no laukuma bija adekvāts?

2) vai šobrīd noteiktais piketu aizliegums izietu Satversmes tiesas filtru, jo īpaši – par samērīgumu?

Man personīgi liekas dīvaini, ka Depo un Maximā varam brīvi pārvietoties, mierīgi stāvēt rindā pie kasēm, bet kaut vai ievērojot 2 metru distanci un citus epidemioloģiskās drošības pasākumus, realizēt Satversmē garantētās pamattiecības ir aizliegts.

************

Satversme

103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.

116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

MK rīkojums Nr. 103 Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu

4.5. aizliegt:

4.5.2. sapulces, gājienus un piketus (saskaņā ar likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteiktajām definīcijām);

Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2006-03-0106 

https://likumi.lv/ta/id/148871-par-likuma-par-sapulcem-gajieniem-un-piketiem-1-panta-ceturtas-dalas-vardu-vai-citiem-atributiem-un-ka-ari-mutvardos-izteikti-a...

Valsts var noteikt pamattiesību, to­starp arī pulcēšanās brīvības, īstenošanas kārtību un ierobežojumus. Tādā veidā valsts nodrošina attiecīgās pamattiesības izmantošanu, kā arī aizsargā citu personu tiesības un pārējās konstitucionālās vērtības.

Tomēr nav pieļaujama patvaļīga pamattiesību ierobežošana. Tās var ierobežot tikai Satversmēnoteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2005-24-01 8.punktu).

Neraugoties uz pulcēšanās brīvības īpašo nozīmi, tā tomēr nav absolūta. Satversmes 116.pantsexpressis verbis noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 103.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Līdz ar to pulcēšanās brīvību var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa labad un ir samērīgi (proporcionāli) ar šo mērķi.

Tas nozīmē, ka valsts varas institūcijām vajadzētu pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem pulcēšanās brīvību apgrūtinošiem ierobežojumiem.

Šī atziņa ir formulēta arī administratīvo tiesu praksē: "Viens no pulcēšanās brīvības pamatmērķiem ir brīvi ļaut personām publiski un kopīgi paust savu viedokli sabiedrībai, pievēršot tās uzmanību atsevišķām problēmām. Šī ir viena no svarīgākajām personas brīvībām, un ierobežojumi pulcēšanās brīvības īstenošanā ir nosakāmi ļoti uzmanīgi" (Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada 23.augusta sprieduma lietā Nr.143/AA751-04/4 16.punkts // Satversmes tiesas lietas Nr.2005-18-01 materiālu 98.lpp.).