1958. gadā M. Jangs grāmatā “Meritokrātijas pieaugums: 1870.-2033.” zinātniskajā un sociāli politiskajā apritē ieviesa terminu “meritokrātija” - uz nopelniem balstītu varu. Autors apraksta 19.gs. Lielbritāniju, kura visās nozīmīgākajās nozarēs tika valdīta uz nepotisma pamata - sabiedrībā vissvarīgākie amati tika sadalīti, pamatojoties uz neformāliem sakariem. Teju visas nozīmīgās amata vietas valstī tika mantotas: ārsta dēls kļuva par ārstu, advokāta dēls - par juristu, neatkarīgi no talanta, spējām un izglītības. Tas likumsakarīgi radīja sociālas un ekonomiskas atpalicības draudus no citām valstīm.

Līdz ar ko, 19. gadsimta pēdējā trešdaļā Lielbritānijā sākās sociāli politiskās sistēmas fundamentālas reformas, kuru pirmais posms bija civildienesta reforma. Tika ieviesta obligātā izglītība un absolūti visus svarīgākos amatus, pamatojoties uz konkurētspējīgu atlasi, sāka aizstāt augstskolu un liceju absolventi. Rezultātā vienlīdzīgu iespēju princips ir radījis Lielbritānijā labāko civildienestu pasaulē.

Tomēr vēl viena nopietna problēma, kuru minēta reforma neatrisināja, bija izglītības sistēmas atpalicība, kas rada nepieciešamību īstenot arī izglītības sistēmas reformu. Otra reforma paredzēja ievērojamu stipendiju palielināšanu ģimnāziju audzēkņiem un vispārēju valsts finansējuma palielināšanu šāda veida izglītības iestādēm, no kurām ievērojama daļa tika veltīta skolotāju algu celšanai. Reformu rezultātā Lielbritānijas valsts pārvaldes, izglītības un rūpniecības sistēmā triumfēja meritokrātiskie principi. Meritokrātijas formula bija šāda: intelekts + centieni = nopelni.

Meritokrātija joprojām ir ietekmīga koncepcija. Vispirms tas ir saistīts ar postindustriālās sabiedrības attīstību, kur zināšanas un intelekts ir galvenais kapitāls. Mūsdienu meritokrātiskā taisnīguma koncepcija ir aprakstīta amerikāņu sociologa D. Bella rakstā "Meritokrātija un vienlīdzība". Viņš uzsver, ka personas stāvokli sociālajā hierarhijā lielā mērā nosaka kvalifikācija, ko savukārt apliecina diplomi, sertifikāti, licences utt. Meritokrātiska sabiedrība ir “sertificēta sabiedrība”, kurā rezultātu apliecināšana - ar grāda, kvalifikācijas eksāmena vai licences iegūšanu, kļūst par priekšnosacījumu prestižāka darba iegūšanai.

Sociologs raksta: “... sabiedrībai ir vajadzīgi uzņēmēji un novatori, kuri var palielināt tās produktīvās bagātības apjomu. Sabiedrībai ir vajadzīgi politiķi, kas to var labi vadīt. Dzīves kvalitāti jebkurā sabiedrībā lielā mērā nosaka tās pārvaldības kvalitāte. Sabiedrība, kas savu galveno institūciju priekšā neizvirza labākos cilvēkus, ir socioloģiski un morāli absurda".

Tad kādēļ Latvijas politikā un valsts pārvaldē meritokrātijas principi nedarbojas? Kādēļ augstākajos amatos vēl arvien ir jaunieši (reģionālās attīstības ministrs), valodnieki (premjerministrs), ģeogrāfi (finanšu ministrs), tūrisma speciālisti (ekonomikas ministrs), pianisti un sociālie darbinieki - veselības ministri utt., sarakstu var turpināt.

Paradoksāli, bet būtisks cēlonis ir tas, ka mūsdienu Latvija ir pēcpadomju valsts. Tie, kas 30 gadus atpakaļ tiecās pēc neatkarības, stāvēja uz barikādēm, bija Atmodas patiesie līderi, bet izrādījās nesagatavoti un nespējīgi īstenot sabiedrības un valsts reālu pārvaldību. Tādēļ gadu desmitiem ilgi vara faktiski pieder valdošajai birokrātijai, kas izauga no padomju varas ar savu nomenklatūru, partijas funkcionāriem utt. Līdz ar to arī milzīgais PSKP locekļu skaits, kuri ir ieņēmuši visaugstākos valsts amatus.

Tieši viņi nostiprināja varas iestādēs nepotismu kā atlases kritēriju - personīgo lojalitāti, tuvību kādai ietekmīgai personai vai partijai, ieskaitot radiniekus. Latvijas valsts pārvaldes struktūras caur un cauri, un no augšas līdz lejai caurvij nepotisms. Tādēļ slimajam pārvaldes organismam būtu nepieciešama meritrokrātijas pote tas morālai atveseļošanai un varas efektivitātei.