Uzņēmums par patvarīgi piesavināto automašīnu ik mēnesi turpināja maksāt finanšu līzinga jeb nomas ar izpirkuma tiesībām maksas maksājumus. Saņemot personas atteikumu atgriezt nelikumīgi paņemto mantu, uzņēmums vērsās Valsts policijā, kas neilgi pēc iesnieguma saņemšanas ierosināja kriminālprocesu Nr. 11514003911. Iespējamais vainīgais policijai bija zināms, taču nekas, lai panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, nākamos sešus gadus nenotika. Lai arī uzņēmums uzreiz tika atzīts par cietušo, bet līzinga firmai piederošās automašīnas “aizturētājs” – par aizdomās turamo sevišķi smaga (!) nozieguma izdarīšanā, nekādas reālas izmeklēšanas darbības nesekoja. Jo vairāk, aizdomās turamais atteicās procesa virzītājai pat atklāt automašīnas glabāšanas vietu jeb tās slēpni.

Tikmēr uzņēmums gadu no gada turpināja maksāt līzinga maksājumus par līzinga firmas par gandrīz 50 tūkstošiem latu (~70 000 euro)  uzņēmuma vajadzībām 2007. gadā iegādāto, bet 2008. gadā personas prettiesiski paņemto Audi Q7, ko uzņēmums nevarēja izmantot savām vajadzībām, līdz automašīna tika pilnībā izpirkta. Tādējādi Latvijā ir iespējama situācija, ka persona bez jebkādām tiesībām un bez nopietnām krimināltiesiskām sekām vienkārši paņem trešajai personai – līzinga firmai (pēcāk – bankas meitas firmai) piederošu mantu un to neatdod – ne tās faktiskajam īpašniekam, nedz arī tās nomniekam jeb formālajam turētājam. Tikmēr minētajā lietā viennozīmīgi saskatāms ne viens vien smags vai pat sevišķi smags noziedzīgs nodarījums un likuma pārkāpums. Jo vairāk, no ar šo lietu saistītajiem dokumentiem redzams, ka aizdomās turamā persona policijā pati ir paziņojusi, ka mašīnu patiešām ir paņēmusi, bet to īpašniekam neatdos, kamēr otrs akcionārs nenobalsos par dividenžu izmaksu!

Neliela virzība kriminālprocesā sākās vien tad, kad policijai 2007. gada sākumā tika uzdoti neērti jautājumi, kādēļ gan kriminālprocess, turklāt aizdomās par sevišķi smagu noziegumu, kura izdarīšanā aizdomās turamā persona ir zināma, netiek virzīts uz prokuratūru apsūdzības celšanai un tālāk uz tiesu. Īsi pēc tam aizdomās turamās personas aizstāve piedāvāja uzņēmuma pārstāvjiem un dalībniekiem slēgt izlīgumu – aizdomās turamais vēloties automašīnu atdot, lai uzņēmums varētu to pārdot un pie uzņēmuma likvidācijas pabeigšanas izmaksāt likvidācijas kvotas kapitāldaļu īpašniekiem, tātad, arī šim mazākuma dalībniekam, kurš transporta līdzekli bija piesavinājies.

Tā kā automašīna bija izsludināta meklēšanā un braukt ar to visus šos gadus nevarēja, bija skaidrs, ka transporta līdzeklis, kas gandrīz desmit gadus ir kaut kur stāvējis, būs morāli un fiziski novecojis, un ar to bez pienācīgas apkopes nedrīkstēs braukt, tomēr tas bija labāk, nekā vēl desmit gadus ļaut tam novecot. Tāpēc tika parakstīta vienošanās, ar kuru otrs dalībnieks apņēmās izpirkt automašīnas piesavinātāja kapitāla daļas uzņēmumā, tostarp, nevis par likvidācijas kvotu, bet pat par vēl lielāku cenu – trešdaļu no automašīnas tirgus cenas.

Pēc attiecīgās vienošanās parakstīšanas valsts policijai tika nosūtīts lūgums par kriminālprocesa izbeigšanu sakarā ar šo vienošanos, lai pēc automašīnas AudiQ7 atgūšanas varētu to realizēt. Lai arī procesa virzītājai tādu tiesību īsti nebija, pēc šī iesnieguma saņemšanas kriminālprocess 2017. gada 6. oktobrī patiešām tika izbeigts, turklāt nevis uz nereabilitējošam bet reabilitējoša pamata, pēc kā uzņēmumam tika paziņota automašīnas atrašanās vieta, norādot, ka tā atrodas Cēsīs. Aizbraucot uz personas norādīto vietu, tika konstatēts, ka pirms tam faktiski gandrīz nelietotā luksus automašīna visus šo laiku – vismaz septiņus, ja pat ne visus desmit gadus – ir stāvējusi klajā laukā… Nedarbināta, aprūsējusi, sapelējusi, kaitēkļu un grauzēju pārņemta… Septiņdesmit tūkstošus eiro vērta manta bija gluži vienkārši iznīcināta.

Iepriekš tika pieņemts, ka uz to brīdi šāda faktiski nebraukta jeb vien gadu lietota, bet 10 gadus veca,  AudiQ7 vērtība varētu būt aptuveni divdesmit tūkstoši eiro, un pēc norunas ar minēto mazākuma īpašnieku, viņam pienāktos trešā daļa no tās vērtības. Taču  pēc vismaz septiņu gadu rūsēšanas klajā laukā auto vērtība bija tuva nullei. Vai personai bija kāda vainas sajūta šai sakarā? Ko darīja cilvēks, kurš automašīnu sākumā prettiesiski piesavinājās un pēc tam faktiski iznīcināja? Izmantoja izdevību, ka kriminālprocess pret viņu tika izbeigts un cēla prasību tiesā, prasot viņam izmaksāt trešdaļu no nebojātas automašīnas tirgus cenas, turklāt iesniedzot tiesā pirmšķietami viltotu tās vērtējumu, turklāt taisītu bez konkrētās automašīnas apskatīšanas un novērtēšanas.

Pie šādas ciniskas rīcības policijā tika iesniegts lūgums atjaunot nelikumīgi izbeigto kriminālprocesu, jo bija skaidrs, ka notikusi arī patvarība un nu jau arī krāpšana, jo automašīna tika piesavināta un pēcāk faktiski arī iznīcināta, bet no uzņēmuma otra akcionāra tas tika slēpts, apgalvojot, ka automašina ir labā tehniskajā stāvoklī. Kriminālprocesa likuma 393. pants tieši nosaka, ka, ja nav iestājies kriminālatbildības noilgums, procesuāli pilnvarota persona izbeigtu kriminālprocesu var atjaunot, atceļot lēmumu par tā izbeigšanu, ja konstatēts, ka tā pieņemšanai nebija likumīga pamata, vai ja atklāti jauni apstākļi, kuri nebija zināmi procesa virzītājam lēmuma pieņemšanas brīdī un kuriem ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanā.

Lai arī kriminālprocesa izbeigšanai (jo vairāk – uz nereabilitējoša pamata) nebija likumīga pamata, procesa virzītāja  atjaunot vai ierosināt kriminālprocesu atteica. Policijas ieskatā – ja reiz bijis “lūgums” kriminālprocesu izbeigt, tostarp, sakarā ar neformālu izlīgumu vai vienošanos, tad viss nu ir kārtībā un persona no kriminālatbildības ar policijas lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu ir neatgriezeniski atbrīvota. Tomēr tas neatbilst ne likuma burtam, ne arī likuma jēgai un garam.

Pirmkārt, policija šo kriminālprocesu šādi izbeigt nedrīkstēja – tas bija nelikumīgi. Varēja izbeigt kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata, piemēram, saskaņā ar izlīgumu. Otrkārt, šādam policijas lēmumam par kriminālprocesa izbeigšanu nav nekādu galēju juridisku seku, gan pats procesa virzītājs, gan arī gandrīz vai jebkurš prokurors to jebkurā brīdī līdz noilguma iestāšanās brīdim var atcelt (var arī pēc tam, bet vienlaikus izbeidzot uz cita pamata). Atgādināms, ka policijas lēmums nav spēkā stājies tiesas spriedums, kurš var tikt atcelts vien likumā tieši paredzētajos izņēmuma gadījumos.

Minētajā lietā notikuši vismaz divi Krimināllikuma normu pārkāpumi. Pat savam iespējamajai kontrahentam, kur nu vēl citai personai piederošu automašīnu, patvarīgi aizturēt nedrīkst. Aizturējuma tiesības var realizēt nevis persona, kurai vispār ir kaut kāds prasījums (šajā gadījumā –  bijušais darbinieks un mazākuma akcionārs uzņēmumā, kuram nekāda prasījuma turklāt nemaz nav), bet konkrēti vai nu zemes īpašnieks, mājas īpašnieks, vai, izņēmuma gadījumā, komersants, kuram ar mantas īpašnieku ir komerctiesiskas attiecības.

Citam piederošas mantas aizturēšana, ja mantas īpašnieks pret to iebilst, un šīs darbības rezultātā radīts būtisks kaitējums, ir uzskatāma par patvarību (Krimināllikuma 279. pants), bet uzticētās mantas neatdošana ir piesavināšanās, par kuru paredzēta Krimināllikuma 179. pantā noteiktā kriminālatbildība. Ne tam, ka persona pirms tam bija uzņēmuma darbinieks, kuram no bankas līzinga firmas iznomātā automašīna bija piešķirta darba vajadzībām, ne arī tam, ka šī persona ir uzņēmuma mazākuma daļu jeb akciju īpašnieks, nav nekādas tiesiskas nozīmes. Ar kapitālsabiedrības jeb uzņēmuma īpašumu drīkst rīkoties tikai ar valdes lēmumu, savukārt par dividenžu izmaksu lemj dalībnieku sapulce, kurai, ja vien nav noslēgts kapitāla daļu turētāju līgums, nav pienākums lemt vai balsot par dividenžu aprēķināšanu. Ja sabiedrības lēmuma par izmaksu nav, dividendes aprēķinātas un izmaksātas netiek un šādu lēmumu mēģināt ietekmēt ar ne mantas, ne arī trešo personu mantas, kā šajā gadījumā, “aizturēšanu” nedrīkst.

Kā gan tiesiskā valstī vispār var būt iespējama situācija, ka policijā vairākus gadus bez reālas virzības stāv kriminālprocess par mašīnas piesavināšanos, vainīgā persona ir zināma, bet patvarīgi paņemtā manta stāv zem klajām debesīm un rūsē, līdz rezultātā tiek gandrīz pilnībā iznīcināta? Kāpēc lieta uzreiz  netika virzīta uz prokuratūru apsūdzības celšanai? Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departamentā dažus gadus pēc tam, kad tika izbeigts kriminālprocess lietā Nr. 11514003911, ir nodibinājusies tiesu prakse un judikatūra šai sakarā. Tā Augstākā tiesa lēmumā lietā Nr. 12814008013 (SKK-67/2019) atzina, ka svešas jeb trešās personas, proti - pat ne iespējamā parādnieka - automašīnās piesavināšanās un aizturēšana nolūkā panākt savu prasību labprātīgu izpildi, ir patvarība. Tāpat šajā judikatūras nolēmumā ir atzīts, ka patvarīgi aizturētās mantas vērtības samazinājums ir atzīstams par kaitējuma apmēru cietušajam. Konkrētajā gadījumā tas ir vairāk nekā 60 000.00 euro, no kuriem aptuveni 45’000 euro – mantas vērtības dabiskais samazinājums novecošanas dēļ.

Kāpēc pēc būtības faktiski identiskā gadījumā, kur nedaudz vairāk par gadu tika aizturēta citai personai piederoša mašīna ar preci, vainīgā persona tika aizturēta, tiesāta un sodīta, bet šajā gadījumā - ne? Ar ko vienas automašīnas nelikumīga aizturēšana atšķiras no cita transporta līdzekļa tikpat nelikumīgas aizturēšanas? Kā tiesiskā valstī – Latvijā – kaut kas tāds vispār var būt iespējams? Un kā 6 gadus var nevirzīt uz prokuratūru kriminālvajāšanai krimināllietu, ja vainīgā persona ir noskaidrota un faktiskos apstākļus nenoliedz?

Visai kurioza ir arī valsts policijas, kurai lūgts atjaunot kriminālprocesu Nr. 11514003911 vai uzsākt jaunu, tostarp sakarā ar jaunām noziedzīgu nodarījumu epizodēm, amatpersonas atsaukšanās uz judikatūru, pat resoriskajā pārbaudē pirmšķietami konstatējot arī dokumentu viltojumu: “Augstākās tiesas Senāts 2010.gada 8.jūnija lēmumā Nr. SKK-78 paudis atziņu, ka gadījumā, ja dokumentu, kas ietver nepatiesu informāciju, izgatavo persona, kurai ir tiesības izgatavot šādu dokumentu, neapzinādamās, ka tiek izmantota noziedzīga mērķa sasniegšanai, tad persona, kura izmantojusi šādu personu, nav atzīstama par Krimināllikuma 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju un šādos gadījumos nav pamata atzīt dokumenta izgatavošanu par dokumenta viltošanas procesu, bet izgatavotais dokuments ir atzīstams par nederīgu vai atceļams.” Atgādināms, ka šis Senāta secinājums, kas izteikts pirms aptuveni 13 gadiem, vienam policistam uzdodoties par otru, lai viltotu ekspertīzes rezultātus, vairs noteikti nav uzskatāms par judikatūru, tostarp, jo likumdevējs pēcāk, proti, 2012. gadā ir noteicis kriminālatbildību arī par savas personas identitātes slēpšanu, ja tā izdarīta nolūkā izvairīties no kriminālatbildības vai administratīvās atbildības vai izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai nolūkā palīdzēt citai personai izvairīties no kriminālatbildības vai administratīvās atbildības (Krimināllikuma 281. panta otrā daļa).

Piebilstams, ka arī Rīgas Ziemeļu prokuratūras Prokurors Māris Dembovskis Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 3. nodaļas vecākā inspektores, majores Elmas Balses 26.05.2022 lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu atstāja spēkā, pirmšķietami nelikumīgi un nepamatoti piemērojot sūdzībai par šo lēmumu .. Iesniegumu likumu (!), kas procesuālajiem dokumentiem kriminālprocesā, tostarp, cietušo un citu personu iesniegumiem sakarā ar iespējamu noziedzīgu nodarījumu, nav piemērojams vispār (skat. arī Iesniegumu likuma 2. panta otro daļu), savā atteikumā atcelt lēmumu norādot: “Iesniegumu likuma 7.panta pirmās daļas 5.punktā ir noteikts, ka iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, ja atbilde uz iesniegumu ir dota iepriekš, un tā saturs attiecībā uz iepriekšējā iesniegumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies. [..] Pamatojoties uz to, ka SIA “..” valdes loceklis VD 2021.gada 28.aprīlī jau bija vērsies Valsts policijā ar identisku iesniegumu un pēc pieņemtā lēmuma par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu neizmantoja savas tiesības pārsūdzēt pieņemto lēmumu, atkārts (tā tekstā, domājams – “atkārtots”) SIA “..” valdes locekļa DR iesniegums un sūdzība atstājams bez izskatīšanas.”

Piebilstams, ka Kriminālprocesa likuma 335. panta piektā daļa, kas nosaka, ka “ja pieteikuma, iesnieguma vai lūguma saturs attiecībā uz jau izskatītā pieteikumā, iesniegumā vai lūgumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies, pieteikums, iesniegums vai lūgums netiek izskatīts un par to paziņo iesniedzējam” paredz šķietami līdzīgu kārtību kā Iesniegumu likuma 7.panta pirmās daļas 5. punkts (Iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas [,ja] atbilde uz iesniegumu ir dota iepriekš, un tā saturs attiecībā uz iepriekšējā iesniegumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies,) taču šie normatīvie akti regulē pilnīgi atšķirīgas jomas un nav savstarpēji papildināmi vai aizstājami.

Šai gadījumā pirmšķietami ir izdarīts sevišķi smags noziegums, jo ir nodarīts kaitējums lielā apmērā, iespējamais vainīgais  ir noskaidrots, procesuālais statuss viņam un cietušajam ir piešķirts, noilgums lietā nav iestājies un… kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša (!) pamata.

Kurp dodies, Latvija? Vai tēze viens likums, viena taisnība visiem vēl ir spēkā? Jēkabpils gadījums, kurā nesaņemot policijas un prokuratūras atbalstu, šogad dzīvību zaudēja sieviete, un kas pamatoti ir šokējis sabiedrību un ir nopietni sapurinājis tiesībaizsardzības iestādes un to struktūras, visticamāk nav bijis izņēmums, bet ir bijis vien likumsakarīgs rezultāts policijas pārslodzei jeb izdegšanai nevajadzīgā ikdienas birokrātijā un tai sekojošajai formālai bezdarbībai pat sevišķi smagu noziegumu atklāšanas gadījumā, par kādu tika pamatoti kvalificēta automašīnas ~70’000 euro vērtībā piesavināšanās un tās faktiska iznīcināšana (ja par īpašuma bojāšanu Krimināllikuma izpratnē ir uzskata arī pienācīga nerūpēšanās pār uzticēto vai patvarīgi paņemto mantu, piemēram, suni, zirgu, automašīnu, datoru, pulksteni vai citu iekārtu, kurai ir nepieciešama rūpīga uzglabāšana).