Praksē tiesas un lietas dalībnieki civillietās mēdz saskarties ar problēmu, kad ārvalstī dzīvojošam (vai esošam) atbildētājam tiesas dokumenti civillietā (piemēram, prasības pieteikums vai tiesas pavēste) tiek nosūtīti saskaņā ar 2007.gada 13.novembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs („dokumentu izsniegšana“), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000[1] (turpmāk – Dokumentu izsniegšanas Regula), taču no atbildētāja dzīves vietas dalībvalsts kompetentajām iestādēm Latvijas tiesas ilgstoši nesaņem informāciju par to, vai dokumenti atbildētājam ir izsniegti, vai nav. Līdz ar to Latvijā notiekošais tiesas process tiek ilgstoši atlikts (CPL 209.p. 7.punkts), pacietīgi un bezgalīgi gaidot atbildi no attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

Šeit jāizdara neliela atkāpe un jāatgādina, ka civillietā, kurā Latvijas tiesu starptautiskā jurisdikcija balstās, piemēram, uz 2000.gada 22.decembra Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[2] (turpmāk – Brisele I Regula) normām, Latvijas tiesai, uzsākot lietas izskatīšanu un konstatējot, ka atbildētājs nav ieradies un/vai nav atsūtījis tiesai nekādu informāciju saistībā ar konkrēto civillietu, saskaņā ar Brisele I Regulas 26.panta 2.punktu ir pienākums pārliecināties, vai atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu par lietas ierosināšanu (prasības pieteikumu) un tādējādi spējis nodrošināt sev aizstāvību. Ja atbildētājs dzīvo kādā no ES dalībvalstīm, tad dokumentu izsniegšanai (jeb nosūtīšanai izsniegšanai) tomēr ir jānotiek saskaņā ar Dokumentu izsniegšanas Regulu (skat. Brisele I Regulas 26.p. 3.punktu[3] un Civilprocesa likuma 56.2 p. 1.d. 1.punktu).

Jāatceras gan, ka Dokumentu izsniegšanas Regula ir piemērojama tikai tad, ja ir zināma atbildētāja adrese (skat. Dokumentu izsniegšanas Regulas 1.p. 2.punktu). Savukārt, ja atbildētāja atrašanās vieta (un līdz ar to arī adrese) nav zināma, tad Regulas vietā ir piemērojamas Latvijas CPL normas par dokumentu izsniegšanu personām, kuru dzīvesvieta nav zināma, ievērojot ES līmenī noteiktos dokumentu izsniegšanas taisnīguma rāmjus (t.i., Latvijas tiesai sākumā ir jānodrošina, lai atbilstoši godprātības un rūpības principam tiktu veikta visa nepieciešamā izpēte atbildētāja atrašanai).[4]

Diemžēl šobrīd iznāk, ka Civilprocesa likuma 56.2 panta 2. un 2. 1 daļa nav īsti saskaņotas ar Dokumentu izsniegšanas Regulu un Brisele I Regulas 26.panta 3.punktu. Kā tas izpaužas ? Minētās CPL normas paredz tikai rīcību situācijās, kad Latvijas tiesa ir saņēmusi no attiecīgās ES dalībvalsts kompetentās iestādes apstiprinājumu par to, ka dokuments atbildētājam ir vai nu izsniegts, vai arī nav ticis izsniegts. CPL neparedz situāciju, kurā Latvijas tiesa ilgstoši no attiecīgās ES dalībvalsts nesaņem nekādu apliecinājumu vai informāciju par dokumentu izsniegšanu/neizniegšanu atbildētājam. Tieši šādās situācijās civillietu izskatīšana Latvijas tiesās var ievilkties pat gadiem ilgi. Taču risinājumu piedāvā Brisele I Regulas 26.panta 3.punkts un Dokumentu izsniegšanas Regulas 19.pants. Proti, no 19.panta izriet, ka katra ES dalībvalsts saskaņā ar Dokumentu izsniegšanas Regulas 23.panta 1.punktu var paziņot Eiropas Komisijai, ka tiesnesis, neatkarīgi no Regulas 19.panta 1.punkta, var taisīt spriedumu pat tad, ja nav saņemts izsniegšanas apliecinājums un ja ir ievēroti šādi kumulatīvie nosacījumi:

a) dokuments atbildētājam tika pārsūtīts, izmantojot kādu no Dokumentu izsniegšanas Regulā paredzētajām metodēm; un

b) no dokumenta pārsūtīšanas datuma ir pagājuši vismaz seši mēneši, ja tiesnesis konkrētajā lietā to uzskata par pietiekamu termiņu; un

c) nav saņemts apliecinājums, kaut gan ir darīts viss iespējamais, lai to saņemtu no kompetentajām saņēmējas dalībvalsts iestādēm.

Latvija ir izdarījusi Dokumentu izsniegšanas Regulas 19.panta 2.punktā (un 23.p.) paredzēto paziņojumu, t.i., Latvijas tiesa vai tiesnesis (neatkarīgi no 19.p. 1.punkta) var taisīt spriedumu pat tad, ja nav saņemts izsniegšanas apliecinājums, ja vien ir izpildīti visi 19.p. 2.punktā norādītie priekšnoteikumi (skat. augstāk a-c punktus).[5] Tātad, Latvijas tiesām saskaņā ar ES tiesību normām nav pienākuma mūžīgi gaidīt dokumentu izsniegšanas apliecinājumu, lai varētu taisīt spriedumu. Atskaites punkts ir seši mēneši no dokumenta pārsūtīšanas datuma, dokumenta nosūtīšana saskaņā ar Dokumentu izsniegšanas Regulu un fakts, ka Latvijas tiesa ir darījusi visu iespējamo, lai saņemtu dokumentu izsniegšanas/neizsniegšanas apliecinājumu no attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes.

Kā ir ar Dāniju ? Lai gan Dokumentu izsniegšanas Regulas 1.panta 3.punktā norādīts, ka Dānijā šī Regula nav piemērojama, tomēr ir jāzin, ka 2005.gada 19.oktobrī Briselē ir parakstīts „Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu“ (spēkā no 2007.gada 1.jūlija)[6], kas tādējādi attiecina Dokumentu izsniegšanas Regulu arī uz Dāniju. Līdz ar to starp Latviju un Dāniju Dokumentu izsniegšanas Regula ir piemērojama.

Tiesneši un lietas dalībnieki – esiet uzmanīgi un neievelciet garumā lietas izskatīšanu tikai tādēļ, ka CPL nav pateikts priekšā, kā rīkoties. Vadieties pēc Dokumentu izsniegšanas Regulas 19.panta 2.punkta, kas ir tieši piemērojams.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1393/2007 (2007.gada 13.novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs („dokumentu izsniegšana“), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000. OV L 324, 10.12.2007., 79.-86.lpp.

[2] Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000.gada 22.decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. OV L 12, 16.1.2001., 1.-23.lpp. (angļu val.); Īpašais izdevums latviešu valodā, 2004, 19.nodaļa, 4.sējums, 42.-64.lpp.

[3] Brisele I Regulas 26.panta 3.punktā joprojām ir norāde uz iepriekšējo Regulu – 2000.gada 29.maija Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču šī norāde no 2008.gada 13.novembra jāsaprot kā norāde uz jauno Dokumentu izsniegšanas Regulu Nr. 1393/2007 (skat. šīs pēdējās Regulas 25. un 26.p.).

[4] Skat., piemēram: B.Heiderhoff. Keine Inlandszustellung an Adressaten mit ausländischem Wohnsitz mehr? // EuZW, 2006, S. 237; B.Heiderhoff. Fiktive Zustellung und Titelmobilität // IPRax 4/2013, S. 313; Eiropas Savienības tiesas 2012.gada 15.marta spriedums lietā: C-292/10 G pret C. de Visser, ECR [2012], p. I-0000, paras. 58, 59.

[5] Latvijas paziņojums angļu valodā atrodams šeit: http://ec.europa.eu/justice_home/judicialatlascivil/html/ds_otherinfostate_lv_en.jsp#ds_otherinfostate8

[6] Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu. OV L 300, 17.11.2005., 55.-60.lpp.; Informācija par dienu, kad stājas spēkā Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu. OV L 94, 4.4.2007., 70.lpp.; Komisijas paziņojums par grozījumiem. OV L 331, 10.12.2008., 21.lpp.