Šis ir stāsts par trim sievietēm: vienu jaunu, vienu vecāku un vienu pavisam, pavisam vecu. Tās varētu būt meita, māte un vecmāmiņa, kas itin jauki izskatītos viena otrai blakus kopīgā ģimenes bildē. Taču īstenībā viņu starpā nebija nekādas radniecības; vēl jo vairāk, viņas redzēja viena otru pirmoreiz mūžā. Liktenis bija vienkārši savedis viņas vienkopus mazā un šaurā tiesas sēžu zālē Jaunpuplakstu rajona tiesā, – vecās, ar mežvīteņiem apaugušās sarkanu ķieģeļu ēkas otrajā stāvā. Iemesls bija līdz nepieklājībai banāls: SIA "Piedziņparāds" bija iesniegusi civilprasību pret Lejasdīķu pagasta iedzīvotāju N. kundzi par "ātrā kredīta" parāda atmaksu (2500 eiro), prasot piedzīt arī līgumsodu un tiesāšanās izdevumus.

Prasītāju – SIA "Piedziņparāds" – pārstāvēja no Rīgas atbraukusī advokāte. Vēl jauna – kādi trīsdesmit gadi, ne vairāk. Mācījusies ASV Jēlas universitātē, ieguvusi tiesību zinātņu doktora grādu LU, un pēc promocijas darba aizstāvēšanas saņēmusi zvērināta advokāta licenci. Šī bija viena no viņas pirmajām lietām, un savas pirmās lietas viņa veda ar ārkārtīgu centību. Varbūt pat pārāk lielu. Viņas jaunais sudrabotais "Audi" pēc gaŗā ceļa no Rīgas tagad atpūtās tiesas nama priekšā, dzeltējošas kļavas pavēnī.

Tiesnese gadu ziņā varēja būt advokātes māte. Viņas kuplais stāvs slējās pār galdu kā mantijā ietīts monumentāls obelisks, un visā, it pilnīgi visā – mantijas krokās, vīrišķīgi raupjo roku žestos, cieši sakostajās lūpās, svina smagajā skatienā zem puspievērtajiem biezajiem plakstiņiem –, jautās vara.

Un atbildētāja? Tā bija kādus astoņdesmit piecus gadus veca, sirma māmiņa, nabadzīgi ģērbusies – tāda, kādas vēl bieži sastopamas Latvijas nomales pagastos. Ilgie, gŗūta darba pilnie gadi bija salauzuši un saliekuši viņas izdēdējušo stāvu kā sarūsējušu kabatas nazi; nespēdama izslieties taisni, viņa tipināja uz priekšu sīksīkiem solīšiem un balstījās uz zaraina, paštaisīta spieķa. Brūniem vecuma plankumiem nosētās rokas, spieķa līkumā iekrampējušās, atgādināja mezglainus koka zarus.  Viņas seja bija dziļu grumbu izvagota, un tajā jautās tāds kā padevīgs mulsums, kā vainas sajūta par to, ka viņa vēl joprojām min šīs grēcīgās zemes takas un traucē jaunajiem, spēcīgajiem šīsdienas dzīves saimniekiem… Vecums bija apsedzis večiņas galvu ar neredzamu pūkainu šķidrautu, caur kuŗu apkārtējās skaņas, gaismas un attēli nonāca līdz viņas apziņai pavisam vāju un izplūdušu atblāzmu veidā.

Rudens saules stari ieslīpi iespīdēja abos tiesu sēžu zāles logos un meta četrstūŗainus dzeltenus atspulgus uz grīdas un koka solu rindām. Telpa bija pavisam neliela. Visa publika sastāvēja no diviem gados jauniem Rīgas advokātiem, kas gaŗa laika pēc bija atbraukuši kolēģei līdzi, un vietējā rajona laikraksta žurnālistes, kas bija cerējusi uz kaut ko interesantāku un tagad garlaicībā miegojās un žāvājās.

Jaunās advokātes balss skanēja skaļi un pārliecinoši. Ar izsvērti teatrāliem žestiem, perfekti nostādītu balss tembru viņa birdināja Civillikuma pantu numurus un krāšņi barokālos latīņu izteicienus, bet blakus mūsu paša Senāta judikatūrai bagātīgi iestarpināja ASV federālo tiesu un kādreizējās Lielbritānijas Lordu palātas nolēmumus. Viņa bija satriecoša. Brīnišķīga. Spoža.

Vārds tika dots atbildētājai. Tiesneses un tiesas sēžu sekretāres vienaldzīgo skatienu pavadīta, viņa ar lielām grūtībām uzslējās kājās un tā arī stāvēja, aiz priekšējā sola malas pieturēdamās un pusaklo skatu kaut kur sāņus raidīdama. Atbildētāja pārstāvēja sevi pati. Naudas advokāta algošanai viņai nepietika. Sekodama kaimiņienes padomam, viņa bija mēģinājusi rakstīt uz Juridiskās palīdzības administrāciju un uz vietējo pašvaldību, taču saņēma atbildi, ka viņas vecuma pensija par veseliem 23 centiem pārsniedzot maznodrošinātās personas statusa iegūšanai noteikto minimumu, un diemžēl…

– Jā, nu kā nu neatzīt, – večiņa nedaudz šļupstēja; viņas balss skanēja klusu un maigi, bet vienlaikus bailīgi, kā stūrī iedzītas peles pīkstieni. – Aizņēmos to naudiņu uz sava vārdiņa… bet tas jau ne pašai, tas mazdēliņam! Mazdēliņš lūdzās, lai paņemot. Teica: pēc mēneša viņam būs, tad atdos. Bet viņam ļauni cilvēki laikus neiedeva, tad viņš arī nevarēja atdot… Mazdēliņš tagad uz tālām zemēm aizbraucis, uz tām Anglijām… Nu jau kopš pērnā gada ne ziņas, ne miņas…

Tiesnese uz mirkli izgāja, tad atkal ienāca un pasludināja spriedumu. Tad vaicāja atbildētājai, vai spriedums viņai saprotams.

– A? Ko? – večiņa, lāgā nesadzirdējusi, pielika roku pie auss.

– Vai jums ir saprotams sprieduma saturs? – pāri galdam pārliekusies, tiesnese skaļā un nepacietīgā balsī atkārtoja.

– Vai… Kur nu ko nesaprast… Bet vai man tagad… manu vienīgo gotiņu arī atņems? – Un vientuļa asara ātri noripoja pa dziļo sejas grumbu.

Tiesnese paraustīja plecus:

– Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 dienu laikā…

– Ai, meitiņ, ko nu tur, vecs cilvēks, sūdzēšu, ko ampelēšos? Mani jau kapiņos vieta gaida… – Un, ar grumbaino plaukstu asaru notraukusi, večiņa sāka posties projām.

Jaunā advokāte triumfēja un staroja uzvaras laimē. Viņa paskatījās abu jauno kolēģu virzienā, bet… kāds brīnums! Abi advokāti vairījās sastapt viņas skatienu un tā vietā cītīgi lūrēja sāņus. Kas tad ar viņiem noticis? Ek, kāda man daļa! Advokāte izspurdza tiesas pagalmā, atbalstījās pret sava lepnā "Audi" sāniem, izvilka no somiņas mobilo tālruni un zvanīja mātei tālajā Rīgā. Aiz koku puduŗa vijās balts grants ceļš, un uz tā bija redzama atbildētājas saliektā mugura; viņa vārgi kliboja – gandrīz kūņojās – mājup.

Beidzot māte pacēla klausuli. Advokāte, nepacietībā elsodama, lepni, visos sīkumos pastāstīja par uzvaru. Taču otrā līnijas galā kādas pārdesmit sekundes valdīja klusums. Beidzot māte klusu nopūtās un vaicāja:

– Meitiņ, vai, tavuprāt, par šo uzvaru būtu patiešām jālepojas?

Meita pēkšņi jutās kā ar aukstu ūdeni aplieta. Māte turpināja:

– Vai tad mēs ar tēvu tevi patiešām tādu izaudzinājām?

– Mammu! – izmisumā iekliedzās meita. – Bet tas tak ir advokāta darbs!…

Klausulē skanēja bieži īsi pīkstieni. Večiņas mugura ceļa galā jau bija kļuvusi par mazu melnu punktiņu, kas drebēja un viegli vibrēja rāmajā rudens pēcpusdienas saulē.