Viņa pirmais darbs bija eglīšu stādīšana un stigu izciršana pusaudža gados (turklāt tas nebija likumīgs darbs!). Šobrīd Jānis Maizītis ir Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, LU pasniedzējs, doktorantūras students un aktīvs pētnieks. Aiz muguras paliek iespaidīgais CV ieraksts „Latvijas Republikas ģenerālprokurors”, jo šoreiz saruna par aizraušanos ar pētniecību.

Kas ir lielākais izaicinājums jūsu karjerā?

Izaicinājumi bijuši vienmēr, bet nopietnākais un grūtākais posms bija tas, kad kļuvu par Latvijas Republikas ģenerālprokuroru. Pirms tam strādāju Cēsīs kā izmeklētājs un virsprokurors un nespēju iedomāties, kas citur Latvijā notiek. Neapšaubāmi, tas ir bijis laika periods, kad bija jānes vislielākā pienākumu nasta. Protams, arī šī brīža pamatdarbs nekādā ziņā nav vienkāršāks un vieglāks, tā vienkārši ir cita sfēra ar tikpat lielu atbildību.

Atskatoties uz savu pirmo darbu nozarē – kas ir svarīgākā iegūtā atziņa?

Darbs izmeklēšanā bija ļoti grūts un nepateicīgs, jo tur pirmo reizi saskāros ar noziedzīgo pasauli, kā arī sabiedrības negācijām. Tomēr šis darbs ir palīdzējis atrast izejas no sarežģītām situācijām, kad nezini kā rīkoties, bet, apsverot visu ar vēsu prātu, var nonākt pie risinājuma, tādēļ tā ir neatsverama dzīves pieredze.

Vai jums liekas, ka esat pasauli padarījis nedaudz labāku?

Pasauli noteikti nē, bet dažas lietas kopā ar kolēģiem ir sakārtotas un par to jūtos labi.

Kā izlēmāt par labu jurisprudencei?

Mācījos Cēsu 1. vidusskolā matemātikas un fizikas novirziena klasē, bet jutu, ka tas nav man, lai gan mācībās gāja labi. Mana klases audzinātāja skolotāja Rutka bija vēsturniece un domāju, ka arī es gribu mācīties vēsturniekos. Bet skolotāja uzcītīgi pieskatīja, lai es šādu soli nespertu un nonāktu Juridiskajā fakultātē. Mamma gribēja, lai kļūstu par inženieri, kas tolaik bija cienījama profesija, bet šobrīd priecājos, ka paklausīju klases audzinātāju.

Varbūt tā analītiskā domāšana no skolas laikiem jums noder arī jurisprudencē.

Jā, bet visticamāk, ka zemapziņas līmenī. Matemātika un fizika tiešām nebija domāta man. Tomēr ir interesanti satikt klasesbiedrus skolas salidojumos – vispirms viens otru nopētām, lai noskaidrotu vai esam novecojuši. Domāju, ka izskatāmies vēl pietiekami labi. Tad atceramies sastrādātās palaidnības. Visi esam patstāvīgi veidojuši savas dzīves un karjeras, tādēļ satiekoties ieņemamos amatus neņemam vērā. Un draugi, kuriem uzticos, lielākoties ir no skolas laikiem.

Jūs esat absolvējis Latvijas Universitāti pirms 30 gadiem, kā izlēmāt turpināt studijas doktorantūrā?

No vienas puses, to vajadzēja darīt ātrāk, jo šobrīd man ir tik daudz ideju! No otras puses, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja es būtu iestājies doktorantūrā ātrāk, man pietrūktu idejas ko tieši tad pētniecībā gribu sasniegt. Varbūt iestājos tieši īstajā brīdī, jo man beidzās darbs prokuratūrā. Zināju pietiekami daudz praktisku lietu, bet jutu, ka man nav teorētiskā piepildījuma, lai šīs idejas varētu virzīt tālāk.

Tā sajūta, ka tik daudz ko zinu, tomēr bija pašapmāns, jo doktorantūrā mēģināju rakstīt par tēmām, kuras it kā pārzināju, bet darba gaitā sapratu, cik daudz vēl nezinu. Un uzsākot pasniedzēja darbu krimināltiesību katedrā, sākotnēji nebiju īsti pārliecināts vai spēšu jaunajiem kolēģiem pienācīgi izskaidrot to, ko zinu. Tomēr kad studenti uzdod jautājumus pēc kuriem jāietur pauzīte, jo ir jāapdomājas, jūtu gandarījumu, jo redzu, ka jaunais kolēģis ir gatavojies, redzu, ka no viņa kaut kas iznāks!

Vai savos studentos redzat nākamos ģenerālprokurorus?

Dažus noteikti! Fakultātē tiešām ir studenti, par kuru sasniegumiem profesionālajā karjerā esmu pārliecināts. Diemžēl ne visiem studentiem ir izpratne, ka jāmācās pašiem, jo pasniedzējs ir sarunu biedrs, kas norāda virzienu! Vislielākā gandarījuma sajūta pārņem, ja varu ar studentu runāt kā ar kolēģi, kad redzu, ka viņš ir palasījis un padomājis par problēmu. Daļu es varu iemācīt, bet studentam jāapzinās cik daudz jāiegulda pašam, lai varētu zināšanās pārspēt pasniedzēju.

Teicāt, ka pārāk vēlu iestājāties doktorantūrā – kad tad ir īstais brīdis?

Iestāties uzreiz pēc maģistrantūras, bet bez prakses, lai vienkārši turpinātu aprakstošo maģistra darbu – tā labāk nedarīt. Tikai daži bez reālas prakses un dzīves pieredzes var uzrakstīt kaut ko spīdošu. Ja gribi daudz ko sasniegt, jābūt zināšanu trūkumam, vēlmei rast piepildījuma sajūtu. Bez šīs slāpju sajūtas nevajag mesties iekšā pētniecībā; ja kaut kas notiek pārāk viegli, tad tur kaut kas nav kārtībā.

Uz kādu jautājumu galvenokārt meklējat atbildes pētniecībā?

Jau kopš 2000. gada aktīvi piedalos kriminālprocesa vienkāršošanā – kriminālprocesam jābūt saprātīgi vienkāršākam, lai laiks pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdz gala lēmumam būtu pēc iespējas īsāks. Jau redzu kādus risinājumus varētu piedāvāt vienošanās procesā par ko interesējos pēdējos gadus, bet vienkārši trūkst laika, lai visu uzliktu uz papīra.

Jā, galvenā ideja ir saprātīgi vienkāršot kriminālprocesa likumu, jo dažkārt vienkāršotas lietas dod pretēju efektu – it kā formulējums likumu vienkāršo, bet atsevišķas lietas kļūst sarežģītākas. Vēlos mainīt principus pēc kādiem notiek pirmstiesas izmeklēšana, lietu iztiesāšana.

Tur šobrīd ir lielas problēmas, kas kardināli jārisina?

Uzskatu, ka jā. Ja runājam par krimināllietām, kas ir mana specialitāte un kur vislabāk jūtos, uzskatu, ka ir jābūt konkrētam soda neizbēgamības principam. Jo ir pietiekami daudz jautājumu kādēļ vienā novadā par noziedzīgu nodarījumu ir viens sods, bet otrā cits. Pastāv vesela virkne juridisku problēmu, kas jārisina, tādēļ gribu ielauzties pamatprincipu teorētiskajā bāzē pēc kā vadās izmeklētāji, prokurori un tiesneši. Manas ambīcijas ir teorētiskais piepildījums.

Kā sokas ar doktora disertāciju?

Tai jau bija jābūt pabeigtai, bet esmu uzrakstījis vien trešo daļu, jo vienkārši trūkst laika. Augustā paredzēts atvaļinājums, cerams, ka pieķeršos rakstīšanai.

Kā savienojat darbu ar pētniecību?

Strādājot izmeklēšanā un prokuratūrā, pieradu pie strauja darba ritma. Pēc ģenerālprokurora amata biju izsists no piesātinātā darba ritma un vairs nespēju īsti organizēt savu dzīvi. Vislabāk jūtos tad, kad ir daudz darbu, pie tā esmu pieradis.

Kādi ir aktuālie jautājumi pētniecībā, kam jāpievēršas?

Par citām tiesību nozarēm negribu runāt, nejūtos tik kompetents. Paralēli kriminālprocesam lasu arī kriminoloģiju un esmu sapratis, ka tas ir neapgūts un neattīstīts lauks – tur ir daudz nepētītu tēmu. Nav nekāds noslēpums, ka krimināltiesību katedrā daudzas tēmas gadu gaitā atkārtojas, tā rezultātā nozarei nav jauna pienesuma. Uzsākot jebkuru pētniecības darbu, jānoskaidro vai ar to tiks pateikts kas jauns. Ir jāķeras pie neizzinātām tēmām!

Vai jūsu disertācija ir „spēriens” neizzinātā laukā?

Jā, tur ir vairākas tēmas, kas pasaulē ir aplūkotas, bet Latvijā nē. Piemēram, centīšos rakstīt kā izprotam „patiesību”, „objektivitāti”. Mani interesē, kā šos jēdzienus izprot teorētiķi un praktiķi. Vajag jau kādu nedaudz provocējošu rakstiņu, lai kļūtu interesantāk.

Šo jēdzienu skaidrošanā jūtams arī filozofijas piesitiens?

Protams! Kaut vai it kā vienkāršais jautājums „kas ir taisnība?” – neskaitāmi autori par to diskutējuši un atzinuši, ka vienas taisnības nav. Kriminālprocesa mērķis ir taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums, un manos priekšstatos tas noregulējums ir daļā, kad visas taisnības krustojas. Pētniecībā interesantākais ir nevis atstāstīt jau pateikto, bet diskutējot pateikt ko jaunu.

Kas ir sarežģītākais pētniecībā?

Disertācijas kontekstā diezgan sarežģīti ir izprast īsto vienošanās procesa terminoloģijas nozīmi, jo šis princips nāk no anglosakšu tiesību sistēmas, attiecīgi angliski vienai lietai ir vairāki nosaukumi. Un burtiski iztulkot visu arī nevar.

Grūtākais pētniecībā varētu būt tas, ka juristi brīžiem ir pietiekami konservatīvi un turas pie kāda konkrēta apgalvojuma, lai gan pasaule ir tik mainīga. Jā, nereti ir grūti pieņemt citu idejas, bet tieši šī nemitīgā pasaules attīstība ir tik interesanta!

Kāds ir jūsu rakstīšanas process?

Ražīgākais posms, kad tiešām rakstu, ir pēc astoņiem vakarā, bet ne ilgāk par vieniem, diviem naktī. Esmu pūce, no rīta piecelties ir grūti. No rītiem jau jābūt darbā, tādēļ fiziski pētniecībā nevaru būt ražīgs rītos. Bieži vien tāpat kā citi esmu sevi pieķēris, ka mēģinu atlikt to rakstīšanas brīdi un meklēju citus darāmos darbus. Kad noslinkoju, sevi attaisnoju ar domu, ka tobrīd vienkārši nebija ideju.

Brīnišķīga ir gandarījuma sajūta pēc padarītā, kaut nelielas publikācijas – to brīdi nevar nopirkt, ir tikai jāraksta un tad ir!

Jums kā cēsiniekam ir izdevies apmeklēt šī gada Cēsu mākslas festivālu?

Jā, biju uz atklāšanas koncertu, arī uz Ineses Galantes koncertu Cēsu baznīcā tieši savā dzimšanas dienā, ko apmeklēju ar meitu. Ir liels lepnums, ka Cēsīs kas tāds iespējams. Starp citu, man ir atlikusi nedēļa, lai pabeigtu rakstu rudens konferencei par tēmu „Kriminālprocess, zinātne, kultūra”.

Par kuru pētniecības darbu jūtat vislielāko gandarījumu?

Ir daži raksti, kas saistīti ar kriminālprocesa vienkāršošanu, kriminālprocesa reformām. Esmu līdzautors rokasgrāmatai prokuroriem. No šodienas konteksta skatoties gan saprotu, ka īsti nebiju gatavs rakstīt, bet tas ir piemērs, ka ar kaut ko ir jāsāk, lai varētu izdarīt nākamo pakāpienu.

Pētnieka pieturzīmes:

• Kopš 2009. gada LU juridiskās fakultātes doktorants
• Šobrīd raksta promocijas darbu "Vienošanās process"
• 2011-2013 Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks
• 2010-2011 Tieslietu ministra padomnieks
• 2000-2010  Latvijas Republikas ģenerālprokurors
• 1994-2000 Virsprokurors Cēsu rajona prokuratūrā
• 1991-1994 Izmeklētājs Cēsu rajona prokuratūrā
• Līdzautors "Rokasgrāmata kriminālprocesā prokuroriem".

Sagatavoja: Andra Čudare, „Alma Mater” korespondente