Katrs jau būs dzirdējis, ka apmaiņas studijas ārzemēs nozīmē daudz piedzīvojumu, dažādu kultūru iepazīšanu, svešvalodu zināšanu uzlabošanu, sevis pārvarēšanu un draugu no visām pasaules malām iegūšanu. Bet ne tikai. Runājot par apmaiņas studijām, nevar nepieminēt pašas studijas. Esmu no dažādiem studentiem, kuri bijuši apmaiņas programmā, dzirdējusi tikpat dažādus stāstus, bet pati varu pastāstīt tikai par to, kā lietas notiek Nīderlandē, konkrēti – Utrehtas Universitātē.

Utrehtas Universitātē viesojos pavasara semestrī – tur katrs semestris ir sadalīts vēl divos blokos, un katrā blokā ir divi studiju kursi. Jau pirms aizbraukšanas zināju, ka semestrī man kopā būs jāapgūst četri studiju priekšmeti. Man, kurai Latvijā tobrīd semestrī bija, šķiet, astoņi kursi, tas likās diezgan smieklīgi. Tomēr jau pēc pirmajām lekcijām sapratu, ka nemaz tik smieklīgi tas nav.

Katrs studiju kurss tika apgūts pamatīgi, un par otrajām mājām mums visiem kļuva bibliotēka. Bibliotēka gan nebūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties, - Utrehtas Universitātes bibliotēka ir ārkārtīgi skaista, gaiša un milzīga (var apmaldīties!) ēka pašā pilsētas centrā, blakus vienam no daudzajiem nelielajiem kanāliem un glītai baznīcai ar Annas Frankas statuju pie tās.

Katru rītu jau pirms plkst. 8.00, kad sākas bibliotēkas darba laiks, pie tās pulcējas pusaizmiguši studenti, savus velosipēdus atstājuši lielajā velosipēdu apakšzemes stāvvietā vai pieslēguši kaut kur pie kanāla margām, lai ieņemtu labākās vietas. Ierodoties bibliotēkā ap pusdienlaiku, varēja arī gadīties, ka brīvu vietu vairs nav. Bibliotēkas plašais iekšpagalms un kafejnīca kalpoja kā satikšanās vietas, kad gribējās atpūsties no grāmatām. Turklāt vienmēr bija sajūta, ka bibliotēkā atrodas pilnīgi visi.

Kursu izvēle Utrehtas Universitātē ir pietiekami plaša, lai katrs atrastu kaut ko sev interesējošu. Kursu formāts ir dažāds – dažos ir tikai lekcijas, citos gan lekcijas, gan semināri, taču vienojošais faktors ir tas, ka arī pašiem studentiem ik pa laikam jāveido prezentācijas. Nedēļā notiek tikai pāris lekciju – ļoti daudz ir jādara pašiem.

Studentiem ir saraksts ar literatūru, kas jāizlasa pirms katras konkrētās lekcijas, līdz ar to varētu teikt, ka lekcijās studenti nostiprina jau iegūtās zināšanas, pārliecinās, vai visu ir sapratuši pareizi, un jautā to, kas vēl nav skaidrs.

Runājot par lekciju norisi, jāpiemin, ka divos no četriem kursiem, kurus apmeklēju, katrā lekcijā bija vismaz divi pasniedzēji, kurus dažkārt papildināja vēl kāds viesprofesors. Līdz ar to par uzmanības trūkumu studenti sūdzēties nevarēja. Tika rīkoti arī braucieni uz netālu esošās Amsterdamas advokātu birojiem, kur lekcijas lasīja tur strādājošie speciālisti.

Katram, kurš vēlas apmaiņā doties uz Utrehtu, iesaku jau laikus padomāt par dzīvesvietu. Ir iespējams dzīvot gan kopmītnēs, gan meklēt dzīvesvietu pašam. Tā kā Utrehta ir studentu pilsēta, tajā ir ārkārtīgi daudz gan kopmītņu, gan dzīvokļu, kurus īrē vairāki studenti kopā.

Meklējot dzīvokli kopā ar citiem studentiem, ir lielāka iespēja iepazīties un sadraudzēties ar pašiem nīderlandiešiem, jo, dzīvojot mazajā apmaiņas studentu pasaulītē, nemaz tik daudz nīderlandiešus satikt nevar. Ja tomēr izvēle krīt par labu kopmītnēm, tās jāsāk meklēt patiešām laicīgi. Kopmītņu ir ļoti daudz, bet arī ļoti dažādas, un labākās tiek rezervētas diezgan agri. Visu gan beigu beigās izšķir tas, ar kādiem cilvēkiem gadās dzīvot kopā, un to paredzēt nav iespējams.

Runājot par dzīvi ārpus studijām, jāteic, ka Nīderlandē nekad nav garlaicīgi. Nīderlandieši svin visu – gan karaļa dzimšanas dienu (King’s Day), gan karnevālu, gan katru Nīderlandes nacionālās futbola izlases spēli. Un, kad viņi svin, svin kārtīgi. Neviens cilvēks, neatkarīgi no vecuma vai statusa sabiedrībā, neiziet uz ielas, neuzvilcis savu īpašo oranžo kombinezonu, parūku vai vismaz krekliņu un milzu brilles.

Ikdienā pilsēta ir diezgan mierīga, bet cilvēki – draudzīgi un smaidīgi. Saulainās dienās daudzās āra kafejnīcas, skaistie pilsētas parki un kanālmalas ir pilnas ar nesteidzīgiem cilvēkiem. Vietējie ir savos uzskatos ļoti brīvi un pieņem visu un visus, kas pilsētā rada patīkamu atmosfēru – ir sajūta, ka, piemēram, uz veikalu varētu aiziet arī halātā, bet tik un tā neviens šķībi neskatītos. Nīderlandieši ir arī ļoti atvērti pret ārzemniekiem un labprāt ļoti labā angļu valodā atbildēs uz jautājumiem un pastāstīs vēl daudz ko, kas nemaz netika jautāts.

Ar velosipēdiem Nīderlandē brauc visi – sākot ar pavisam maziem bērniem un beidzot ar ne tik jauniem opīšiem. Nevienam laikam nav noslēpums, ka Nīderlande ir riteņbraucēju valsts un šajā ziņā ir ļoti attīstīta. Ar riteni var aizbraukt patiešām visur, un ne tikai aizbraukt, bet arī aizbraukt droši.

Veloceliņi vijas gan viscaur pilsētai, gan uz 60 km attālumā esošajiem slavenajiem tulpju laukiem, gan uz 90 km attālumā esošu jūru. Un tas var izvērsties par labu piedzīvojumu! Ir vērts ar velosipēdu izbraukt arī kaut nedaudz ārpus Utrehtas, kur ir pilns ar vējdzirnavām un ļoti glītām sarkanu ķieģeļu mājiņām. Kad nākas savu riteni atstāt kaut kur centra rajonā, to gan vajadzētu ar labu ķēdi kārtīgi pieslēgt, jo, lai arī Utrehta ir ļoti droša pilsēta, velozagļu tur nav maz.

Jāuzmanās gan arī ne tikai no velozagļiem, bet arī no pašiem velosipēdistiem, jo ir pilns ar tādiem, kuriem šķiet, ka viņi brauc Tour de France. Droši vien nav jāpiebilst, ka gājēji viņus no sirds neinteresē.

Kopumā varu atzīt, ka Utrehta ir burvīga pilsēta, kurā ir ļoti viegli justies kā mājās, savukārt Utrehtas Universitāte ir ļoti laba izglītības iestāde, pilna ar patiešām gudriem un inteliģentiem cilvēkiem. Un ir ļoti grūti no turienes doties prom!