kārtējais radošais risinājums, kā defektu padarīt par "efektu" - http://www.delfi.lv/izklaide/slavenibas/citi/nacija-aizrautigi-izsmej-nila-usakova-logiku.d?id=45561112

K.Torgāna k-gs reiz Jurista vārdā rakstīja https://www.juristavards.lv/?menu=doc&id=200274 

Noteikums par tikumības un taisnprātības apsvērumiem attiecas uz darba attiecībām visāsjomās. Jau dibinot darba attiecības, piemēram, lemjot par jurisprudences studenta vaiabsolventa iesaistīšanu juridiskā biroja vai kādas iestādes darbā, informācija par studijugadu grēkiem – plaģiātu var būt liktenīga arī jurista karjerai.

"Ak, kāds nu tur liels ļaunums, ja mazliet "pašpikošu" no cita autora" – šāda nostāja diemžēl ir plaši izplatīta bakalaura un maģistra darbu rakstītāju vidū. Gandrīz visi zina, ka uzdot cita autora rakstītu tekstu par savējo nedrīkst. Tāpat vairums zina, ka bakalaura vai maģistra darbus neraksta, neiepazīstot un neizmantojot agrāk jau uzrakstītas publikācijas, tikai jādod atsauces uz izmantoto avotu. "Tad vai nu liela starpība: ir vai nav tās atsauces? Honorāru taču par maģistradarbu neprasīšu" – turpina spriedelēt literārie zagļi. Starpība tomēr ir liela un būtiska. Studējošais bieži vien jūt, ka viņa projektā ir izklāstītas jau atklātas patiesības un samērā trūcīgi ir ar jaunām atziņām, vispārinājumiem, priekšlikumiem. Šādā situācijā visai vilinoši liekas paņemt kādus jau gatavus vispārinājumus vai labi formulētus ierosinājumus un iekļaut darbā kā savējos. Tikai naivais teiks, ka tas nav negodīgi. No godīguma viedokļa vien jau tas ir pietiekami bīstami. Tikpatbīstami tas ir no profesionālās kvalifikācijas viedokļa: rakstītājs uzdodas par gudrāku nekā viņš īstenībā ir. Piedevām viņš sevi apliecina kā vieglas dzīves tīkotāju, varbūt karjeristu, varbūt mazvērtības kompleksu mocītu utt. Bet tas nav tik nesavtīgi un nevainīgi. Tas ir Autortiesību likuma pārkāpums! No ilggadējās docētāja prakses vēl tagad prātā ap divdesmit gadu vecs gadījums, kad plaģiātā tika atmaskots diplomdarba autors, kas iesniedza darbu par autortiesību aizsardzību, cītīgi savāca daudz argumentu par to, ka pārkāpt autora tiesības ir prettiesiski, tikai pats ignorēja rakstīto, ka jānorāda citētie autori. Un mērķis, kā noskaidrojās, bija iegūt labu amatu autortiesību aģentūrā, kas tolaik pastāvēja."

Nemoralizēšu par to, cik nekrietni ir plaģiāti. Kam nav gadījies, lai piesakās komentāros.

Jāatzīst, ka tomēr interesants būtu advokātu kolēģijas viedoklis šajā situācijā - vai arī šeit tā skaļi brēks, skries uz TV, radio, avīzēm un teiks, ka "šis advokātu darbs ir tikpat liels brāķis, kā analfabētisko ierēdņu un deputātu sagatavotie Maksātnespējas likuma grozījumi!!!"

Šoreiz vairāk ar humora devu (cik nu tā vispār šeit ir iespējama):

lai novērstu jebkādas spekulācijas par [.....]  - ieliekam komentāros savu humora devu trūkstošajam tekstam iekvās.

ejam un negrēkojam vairs :)