Pēdējā laikā žurnāla “Jurista Vārds" e-versijā sastopami kritiski, negatīvi vai nosodoši viedokļi par anonīmu komentāru nozīmi un pat aicinājumi liegt anonīmas komentēšanas iespēju. Arī citviet anonīmi komentāri tiek dēvēti par lielu ļaunumu, “psiholoģisku genocīdu”[1], “gļēvuļu ceļu”[2], nepieklājīgu un necienīgu rīcību[3], nebrīvības izpausmi[4] un citos vārdos, kas apzīmē cienījamas rīcības trūkumu. Vai tiešām anonīmais komentētājs ir tāds “virtuālais monstrs”[5], kas pelnījis tikai nopēlumu un ir ierobežojams, cik vien tas iespējams?

Sākumā trīs komentāri attiecībā uz diskusijām par anonimitāti internetā. Pirmkārt, jēdziens “anonimitāte” lielākoties tiek lietots ārkārtīgi plašā nozīmē, kā pretstats “īstā vārda” lietojumam. Tomēr ir jānošķir anonimitāte (proti, komentāra autors vai tiešsaistes diskusijas dalībnieks nav norādīts, nav identificējams), pseidonimitāte (t.i., komentāra autora, diskusijas dalībnieka vārds ir aizgūts vai izdomāts) un patiesā, īstā personas vārda lietojums (t.s. onīmitāte).[6] Bieži internetā tomēr tiek izmantots lietotājvārds vai pat nosacīti pastāvīgs reģistrēta lietotāja vārds. Tādējādi precīzāk būtu runāt par pseidonimitātes jautājumu interneta diskusiju vidē.

Otrkārt, lai varētu godprātīgi aicināt komentāros norādīt īsto vārdu, jābūt drošticamam un tiesiskam instrumentam, kā persona var identificēt sevi tīmekļa vietnēs. Elektroniskajai identifikācijai jābūt tādai, lai citas personas, neveicot īpašu pārbaudi, varētu paļauties, ka vietnē norādītā identitāte ir personas īstā identitāte. Piemēram, žurnāla “Jurista Vārds” e-versijā šāda identifikācija šobrīd nav iespējama.[7] Lasītāji automātiski nevar paļauties, ka komentāra autora norādītais “īstais” vārds patiešām ir personas patiesais vārds.

Treškārt, interneta vide tiek pārsteidzīgi pielīdzināta reālajai, fiziskajai pasaulei, komentāri vai diskusijas – identificētas ar sarunu. Tā rezultātā tiek ignorētas vairākas būtiskas interneta videi (kibertelpai) piemītošas pazīmes. Jāatceras, ka komentāra saturs internetā un tā sasaiste ar personu faktiski var būt mūžīga, patiecoties plašajām informācijas apmaiņas iespējām, datubāzēm u.tml. Viss, ko persona raksta vai dara, izmantojot īsto vārdu, var tikt saglabāts, un citām personām to būs iespējams sameklēt nepārredzami ilgu laiku.[8] Šīs informācijas pieejamība praktiski nav ierobežota ne laikā, ne telpā: “Izmantojot nemateriālu tehnisku nesēju, kas ļauj uzglabāt un tūlīt izplatīt lielu informācijas daudzumu jebkurā pasaules malā, internets piedāvā iepriekš nebijušu sociālās saziņas platformu. Šādi internets, no vienas puses, pārveido saziņas telpiski/teritoriālo koncepciju, globalizējot sociālās attiecības un mazinot reģionālās vai valstiskās dimensijas nozīmību tiktāl, ka tiek izveidota nemateriāla un netverama “kibertelpa”, kurai nav ne robežu, ne ierobežojumu. No otras puses, internets pārveido šo attiecību laika koncepciju, tūlīt ļaujot piekļūt tā saturam, kā arī tā potenciālās pastāvības dēļ tīklā. Kad informācija nonāk apritē tīklā, tās pastāvēšana tajā ir principā bezgalīga.”[9] Viedokļa izteikšana internetā nav intīma saruna vai diskusija ierobežota skaita cilvēku lokā. Drīzāk to varētu uzskatīt par publisku monologu vai viedokli par kādu citu viedokli, kas tiks fiksēts, neierobežotu laika posmu padarīts pieejams iepriekš nekonkretizējamam cilvēku skaitam, kā arī, iespējams, tiks pavairots, pārveidots un izmantots dažādos kontekstos un situācijās, kas varētu absolūti neatbilst izteikuma autora sākotnējai gribai. Apgalvojumi, ka anonimitāte (pseidonimitāte) ir “necieņa pret sarunbiedru”[10], ka “anonimitāte internetā ir vajadzīga tad, ja cilvēkam nav godprātīgi nodomi un viņš tās aizsegā vēlas izgāzt visu, kas iekšā sakrājies, nedomājot nedz par savas rīcības sekām, nedz līdzcilvēku jūtām”[11], rosina domāt, ka šāda veida izteikumu autori, iespējams, aiz dažiem emocionalitātes kokiem nespēj saredzēt riskiem pārpilno digitālo mežu.

Pievēršoties anonimitātes un pseidonimitātes pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm, jāpatur prātā, ka anonimitāte pati par sevi ir morāli neitrāla. Pozitīvu vai negatīvu šķautni tai piešķir veids vai mērķis, kādam anonimitāti izmanto.[12]

Nopietnākā anonimitātes kritika saistīta ar ikvienas personas juridisku vai morālu pienākumu atbildēt par savu rīcību, tostarp izteiktajiem vārdiem. Juridiskā skatījumā vienkārša īstā vārda norādīšana nav risinājums, ja persona elektroniskajā vidē sevi nav identificējusi, izmantojot tiesiski akceptētus elektroniskās identifikācijas līdzekļus. Turklāt šobrīd jau pastāv tiesisks mehānisms, kādā veidā nepieciešamības gadījumā iespējams noskaidrot anonīma viedokļa autoru.[13] Protams, šī mehānisma efektivitāte praksē atsevišķos gadījumos varētu izrādīties apšaubāma.

Morālajā aspektā anonimitāte (pseidonimitāte) un atbildības jautājums nebūt nav vērtējams viennozīmīgi. Anonimitāte vienlaikus ir interneta vides lielākā vērtība un lielākā problēma.[14] Gan pozitīvo, gan negatīvo iezīmju loks ir plašs.[15] Juridisko rakstu komentāru kontekstā, domājams, lielākais anonimitātes un pseidonimitātes ieguvums ir iespēja izteikt viedokli ārpus nodarbošanās, sociālā statusa un reputācijas reālajā dzīvē rādītā uzslāņojuma, kā arī iespēja novērtēt cita viedokli, balstoties tikai uz tā kvalitāti, tā argumentatīvo spēku. Piemēram, tā rezultātā studenta un pasniedzēja hierarhisko attiecību raksturs, reglamentēto juridisko profesiju koleģialitātes nasta vai jurista reputācijas ietekme zūd, dodot iespēju ikvienam brīvi un vienlīdzīgi paust savu viedokli, nebaidoties izjust iespējamās nelabvēlīgās sekas.

Sociālās atbildības trūkumu interneta vidē daļēji var mazināt pseidonīma izmantošana. Proti, pseidonimitāte ļauj radīt un attīstīt zināmu reputāciju, kas balstīta uz ideju kvalitāti, nevis personas nodarbošanos, bagātību, vecumu vai statusu.[16] Vienlaikus tā kalpo kā pamudinājums izvairīties no neētiskas vai prettiesiskas rīcības. Persona, kas tiešsaistē neievēro akceptētās sociālās normas, riskē ar sava pseidomīma (digitālā alter ego) reputāciju. Jo ilgāk un rūpīgāk šī reputācija ir veidota, jo lielāka iespēja, ka persona ievēros sociālās normas.[17] Pseidonimitāte ļauj arī personu sodīt (piemēram, bloķējot piekļuvi vietnei)[18], kā arī apbalvot (piemēram, izmantojot spēļošanas iespējas). Piemēram, žurnāla “Jurista Vārds” e-versijas ietvaros reģistrētais lietotājs, komentējot rakstus vai publicējot viedokli Domnīcā, kaut kādā laika periodā iemanto noteiktu reputāciju, kas citu lasītāju skatījumā tiek sasaistīta ar viņa lietotājvārdu (pat tad, ja tas ir tikai pseidonīms). Šāds pseidonīms būtībā kļūst par lietotāja virtuālo identitāti attiecīgajā vidē.

Pieaugot informācijas tehnoloģiju lomai sabiedrībā, arī juridiskajā vidē arvien biežāk sāk parādīties diskusijas par tiesību būt anonīmam internetā saturu un apjomu, kā arī par personas tiesībām uz virtuālo, digitālo jeb tiešsaistes (online) identitāti.

Tiesības uz tiešsaistes identitāti ir cieši saistītas ar tiesībām lietot pseidonīmus interneta vidē. Nosacīti pastāvīgu personas pseidonīmu, kas tiek izmantots tiesšaistes komunikācijā, varētu uzskatīt par personas (vai vairāku personu kopā) virtuālo identitāti. Provizoriski tiek runāts par personas tiesībām izveidot, apliecināt un aizsargāt savu tiešsaistes identitāti[19], meklējot tam atbilstošu tiesisko risinājumu (piemēram, sastopama ideja virtuālo identitāti pielīdzināt juridiskas personas statusam[20]).

Savukārt tiesības būt anonīmam vai lietot pseidonīmu aplūkojamas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesību uz vārda brīvību ietvaros.[21] Piemēram, ASV laika gaitā izveidojusies plaša tiesu prakse, vērtējot tiesības būt anonīmam kā vārda brīvības sastāvdaļu.[22] Šobrīd tiesības izteikt viedokli anonīmi (tostarp internetā) ASV tiek atzītas par tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļu. Vienlaikus liels izaicinājums ir šo tiesību līdzsvarošana ar citu personu tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību. Anonīmo komentāru autoru vārda brīvība bieži ir spiesta piekāpties goda un cieņas aizsardzības priekšā. Pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā “Delfi pret Igauniju” izteikts viedoklis, ka tas pat varētu būt cēlonis portālu vēlmei zināmā laika posmā atteikties no anonīmiem komentāriem vispār.[23] Tomēr sastopami arī gadījumi, kad uzvaru svin anonīmais komentētājs.[24]

Nobeigumā nedaudz provokatīvas pārdomas par jautājumu, kāpēc daļa interneta lietotāju vēlas vai pat uzstājīgi pieprasa, lai citi lietotāji izmantotu un norādītu savu patieso fiziskās pasaules identitāti. Vai tā ir patmīlība, virtuālais narcisms? Vai diskusijā tā ir vēlme papildus piešķirt argumentiem sava sociālā statusa spēku (argumentum ad verecundiam)? Varbūt tā ir fiziskajā pasaulē valdošās morāles automātiska pārnese uz tiešsaistes telpu, prasot vienādas komunikācijas kultūras normas? Varbūt iemesls ir pavisam kas cits. Tomēr vislabākais risinājums būtu abpusēja cieņa – respektēt gan tiesības interneta vidē izmantot savu “īsto” identitāti, gan tiesības būt anonīmiem vai lietot pseidonīmus. Anonīmais komentētājs tādā pašā veidā varētu izvirzīt prasību neaptraipīt internetu kā brīvu, neatkarīgu un patstāvīgu telpu[25], kopā ar patieso identitāti ienesot tiešsaistes vidē fiziskās pasaules noteiktās privilēģijas un aizspriedumus.

[1] Džilindžers: “Anonīmie komentāri ir psiholoģiskais genocīds”. 14.08.2014. http://www.tvnet.lv

[2] 1:1 Gundars Rēders : Juris Rubenis, 02.12.2014. https://www.youtube.com

[3] Kažoka I. Kādēļ necienu anonīmus viedokļus. 23.10.2013. providus.lv

[4] Upleja S. Anonīmā brīvība. 06.02.2013. irir.lv

[5] Anonīmais komentētājs – virtuālais monstrs. 27.10.2013. http://www.la.lv

[6] Sk., piem.: Genette G. Paratexts: thresholds of interpretation. Cambridge: Cambridge University Press, 1997, p. 37 et seq.

[7] Piemēram, portāls Draugiem.lv sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un citiem partneriem ir radījuši pirmo sociālo tīklu verifikācijas risinājumu, kurā lietotājs pats var veikt sava profila verifikāciju jeb savas digitālās personības īstuma apstiprinājumu, izmantojot elektronisko identifikācijas karti. Sk.: Valsts un Draugiem.lv aicina apliecināt savu digitālo identitāti. 26.08.2015. http://varam.gov.lv

[8] Sk.: Donath J.S. We Need Online Alter Egos Now More Than Ever. 25.04.2014. http://www.wired.com; Lasica J.D. Digital footsteps. 07.11.1998. http://www.jdlasica.com. Risks, ka citas personas var ievākt informāciju un vēlāk to negodprātīgi izmantot tiek minēts kā viens no pamatojumiem, piemēram, tiesu nolēmumu anonimizācijas apjomam (Tropa K. Kā notiek tiesu nolēmumu anonimizācija Latvijā. Jurista Vārds, 01.07.2014., nr.25).

[9] Ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona [Pedro Cruz Villalón] secinājumi, sniegti 2011.gada 29.martā. Apvienotās lietas C-509/09 un C-161/10 eDate Advertising GmbH pret X (C‑509/09) un Olivier Martinez un Robert Martinez pret Société MGN Limited (C‑161/10), 43. punkts. http://curia.europa.eu

[10] Kažoka I. Kādēļ necienu anonīmus viedokļus. 23.10.2013. providus.lv

[11] Upleja S. Anonīmā brīvība. 06.02.2013. irir.lv

[12] Scott C.R. Benefits and Drawbacks of Anonymous Online Communication: Legal Challenges and Communicative Recommendations. Free Speech Yearbook, 2004, Vol. 41, Iss. 1, p.130

[13] Studente L. Anonīms komentārs aizskāris manas tiesības. Ko darīt? 29.01.2015.http://www.lvportals.lv

[14] Lemley M.A. Rights of Attribution and Integrity in Online Communications. Journal of Online Law, 1995, article 2, para. 44

[15] Sk., piem.: Scott C.R. Benefits and Drawbacks of Anonymous Online Communication: Legal Challenges and Communicative Recommendations. Free Speech Yearbook, 2004, Vol. 41, Iss. 1, pp.130-133

[16] Finney H. Why Remailers II. 24.02.1993. https://web.archive.org

[17] Kumayama K.D. A Right to Pseudonymity. Arizona Law Review, 2009, Vol. 51, Iss. 2, p.444

[18] Communities in Cyberspace. Smith M.A., Kollock P. (Eds.) London: Routledge, 2005, p.51

[19] Bernal P.A. The right to online identity. 07.09.2012. http://papers.ssrn.com

[20] Kumayama K.D. A Right to Pseudonymity. Arizona Law Review, 2009, Vol. 51, Iss. 2, pp.454-455

[21] Weber R.H., Heinrich U.I. Anonymization. London: Springer, 2012, pp.26-28

[22] Lipinski T.A. To Speak or Not to Speak: Developing Legal Standards for. Anonymous Speech on the Internet. Informing Science, 2002, Vol. 5, pp.98-99

[23] Jurkāns J. Portāliem būs jāatbild par anonīmajiem komentāriem. 01.11.2013. http://www.irir.lv

[24] Frankel A. California finds ‘right to privacy’ for anonymous online commenters. 16.05.2014. http://blogs.reuters.com

[25] Barlow J.P. A Declaration of the Independence of Cyberspace. 08.02.1996. https://projects.eff.org