Sociālā un bioloģiskā dzimuma saistība

Viens no galvenajiem aspektiem, kas sabiedrībā raisa šaubas par Stambulas konvenciju, ir sociālā un bioloģiskā dzimuma saistība. Pastāv viedoklis, ka Stambulas konvencijas izpratnē sociālais dzimums tiek pilnībā nošķirts no bioloģiskā dzimuma.² Persona piedzimstot nevarētu tikt nosaukta par vīrieti vai sievieti – tā būtu neitrāla. Sabiedrība, izglītība un pašnoteikšanās ar laiku noteiktu tās sociālo dzimumu,³ tāpēc jebkurš varētu justies kā sieviete vai vīrietis neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma.⁴ Arī tiesību aktos būtu jāizslēdz šie jēdzieni, aizstājot tos ar "indivīds", un personām vairs nebūtu jānorāda, pie kura dzimuma tās pieder.⁵ Šādā gadījumā bioloģiskajam dzimumam vairs nebūtu nekādas nozīmes, jo viss būtu atkarīgs no tā, kādu sociālo dzimumu persona izvēlas. Tas dotu iespēju atļaut arī viendzimuma laulības.

Jāņem vērā, ka pastāv daudzas gender jeb sociālā dzimuma izpausmes iespējas,⁶ sākot ar radikālām bioloģiskajām teorijām, līdz pat sociālajai teorijai, kas tiek piedēvēta Stambulas konvencijai. Patiesi, no sociālās teorijas izriet, ka gender ir pilnībā nodalīts un neatkarīgs no bioloģiskā dzimuma, pat praktiski izslēdzot bioloģisko dzimumu kā tādu.⁷ Lielākoties Latvijā izskanējušie iebildumi un pieņēmumi izriet tieši no šīs sociālās teorijas izpratnes.

Tas pats autors, kas Stambulas konvencijai piedēvējis sociālo teoriju un uz ko atsaucas Latvijas konvencijas pretinieki, norāda, ka vislabākā cīņai ar nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm būtu gender personalizētā teorija, jo tā ir vislīdzsvarotākā starp dzimumu teorijām. Tā iezīmē atšķirību starp bioloģisko un sociālo dzimumu, aplūkojot gan bioloģiskās atšķirības, gan vēsturiskos un kulturālos aspektus, tomēr nenodala abus konceptus. Šī teorija atzīst, ka sieviešu un vīriešu lomas ļoti ietekmē stereotipi un aizspriedumi, ko radījusi kultūra, sabiedrība un izglītība.⁸

Konvencijas Paskaidrojošais ziņojums ļoti skaidri pamato, ka gender nekādā veidā neietekmē bioloģisko dzimumu – vīrieša un sievietes – pastāvēšanu.⁹ Konvencijā iekļautā gender definīcija nosaka, ka tās ir sociālās lomas, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Tātad tās ir tikai lomas, uzvedība un līdzīgi aspekti. Ir ļoti svarīgi saprast, ka gender jeb sociālais dzimums ir jāuztver tikai kā papildu īpašības, kas darbojas paralēli bioloģiskajam dzimumam, nevis to aizstāj, un šīs papildu īpašības tiek uzsvērtas tikai tāpēc, ka uz to pamata tiek veikta diskriminācija un vardarbība stereotipu dēļ.

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs ir noteicis, ka bioloģiskais dzimums primāri attiecas uz bioloģiskām atšķirībām starp sievieti un vīrieti, savukārt gender papildus bioloģiskajam elementam iekļauj arī atšķirību sociālo aspektu.¹⁰ Tātad tas ir bioloģiskā dzimuma papildu elements un nav nošķirts no tā. To pamato arī iepriekšējā rakstā aplūkotais diskriminācijas uz dzimuma pamata aizliegums, kas Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības instrumentos iekļauj diskriminācijas aizliegumu gan uz bioloģiskā, gan sociālā dzimuma pamata.¹¹

No iepriekš minētā var secināt, ka gan Latvijā, gan Eiropā tiek realizēta gender personalizētā teorija, kas nozīmē, ka gender tiek saistīts ar bioloģisko dzimumu, un tāpēc Stambulas konvencija neparedz jaunu tiesisko pieeju, kas būtu atšķirīga no tās, kas jau šobrīd pastāv gan Latvijas, gan Eiropas tiesību sistēmā.¹²

Visi minētie apgalvojumi ne tikai neatbilst Stambulas konvencijā iekļautajai gender izpratnes teorijai, bet arī norāda uz neizpratni par starptautisko līgumu interpretāciju, gender institūtu kā tādu, Stambulas konvencijas mērķiem, tvērumu un sociālā dzimuma lomu konvencijā. Šādas interpretācijas gadījumā tiek pārkāpts viss iepriekš minētais – normas tiek tulkotas plašāk par līguma objektu un mērķi,¹³ konvencijā tiek "atrastas" lietas, ko tā nesatur, kā interpretācijas pamatavots netiek izmantots līguma teksts un Paskaidrojošais ziņojums kā līguma tekstā ietverto pušu nodomu apstiprinājums, netiek pieņemts, ka pusēm bija tādi nodomi, kādi izriet no lietoto terminu "parastās nozīmes" un šī nozīme netiek noteikta kontekstā ar līgumu un tā objektu un mērķi.¹⁴ Interpretēt drīkst tik tālu, cik to atļauj līguma objekts un mērķis.¹⁵ Tā kā Stambulas konvencijai tas ir saistīts ar vardarbības novēršanu un līdztiesības panākšanu šī mērķa sasniegšanai, tad loģiski izriet, ka gender Stambulas konvencijā ir iekļauts ar mērķi panākt, ka personas netiek diskriminētas savu sociālo lomu dēļ, nevis tāpēc, lai izslēgtu bioloģisko dzimumu un panāktu no tā izrietošās sekas.

No visas aplūkotās informācijas var secināt, ka, lai arī Stambulas konvencijā nav iekļauts gender sociālās teorijas izpratnē, dalībvalstīs tas raisa lielu neskaidrību un šim jautājumam trūkst skaidrojuma tieši Stambulas konvencijas ietvaros.

Sociālais dzimums un sociālā dzimuma identitāte

Paralēli sociālajam dzimumam Stambulas konvencija iekļauj vēl vienu ne tik pazīstamu jēdzienu – gender jeb sociālā dzimuma identitāti. Arī tas ir raisījis bažas valstu vidū, bieži vien to jaucot ar sociālo dzimumu. Lai gan tie ir saistīti, abi koncepti jānodala.

Gender identitāte ir minēta vienu reizi konvencijas 4. panta trešajā daļā, nosakot, ka konvenciju nevar piemērot, diskriminējot uz gender identitātes pamata. Paskaidrojošā ziņojuma 53. punktā tiek skaidrots, ka noteiktas personu grupas mēdz tikt diskriminētas tāpēc, ka tas gender, ar ko viņas sevi indentificē, neatbilst bioloģiskajam dzimumam, kas noteikts piedzimšanas brīdī. Tas iekļauj tādas personu kategorijas kā transpersonas, transseksuālas personas, pretējā dzimuma apģērba nēsātāji, transvestīti un citas personu grupas, kas neatbilst tam, ko sabiedrība ir nostiprinājusi kā atbilstošu vīrietim vai sievietei.¹⁶

Gender identitāte ir personas dziļi izjusta iekšēja un individuāla gender izjūta (piemēram, esot vīrietim, sievietei, starpdzimumu personai, nevienam vai kam citam), kas var atbilst vai arī neatbilst tam, ko sabiedrība sagaida no dzimuma, kas noteikts piedzimstot.¹⁷ Lielākoties cilvēkiem, kas juridiski ir vīrietis un sieviete, arī ir atbilstoša vīrieša un sievietes gender identitāte, tomēr ir personu grupa, kurām šī identitāte neveidojas atbilstoša.¹⁸

No gender definīcijas izriet, ka sociālais dzimums ir sociālas lomas, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, piemēram, mājsaimniece un ģimenes apgādātājs. Savukārt gender identitātes gadījumā persona sevi identificē ar gender, kas var atbilst vai arī neatbilst bioloģiskajam dzimumam, piemēram, neatbilstības gadījumā tās ir transpersonas vai transseksuālas personas.¹⁹

Var secināt, ka "gender" ir vispārīgāks jēdziens, taču "gender identitāte" šaurāks. Gender runā tikai par sociālajām lomām – plašākā izpratnē attiecas uz visām personām, tomēr ir tikai lomas, ne pilnīga personas izjūta. Savukārt gender identitāte jau runā pilnīgāk par konkrētas personas atbilstību vai neatbilstību tās bioloģiskajam dzimumam.

Latvijā valdošā izpratne par to, ka katrs cilvēks varētu izvēlēties savu sociālo dzimumu un bioloģiskajam dzimumam vairs nebūtu nozīmes, ir līdzīgāks gender identitātes nekā gender konceptam, taču arī tas nebūtu pareizi, jo gender identitāte nav lēmums, bet gan drīzāk fakta konstatācija par personas dziļu izjūtu.

Noskaidrojot, uz kādu personu grupu attiecas aizsardzība pret diskrimināciju uz gender identitātes pamata, daļai sabiedrības tas rada nākamās šaubas, uztraucoties par konvencijas uzlikto pienākumu valstij aizsargāt transpersonas, transseksuālas personas, pretējā dzimuma apģērba nēsātājus, transvestītus un līdzīgas personu grupas.

Lai gan gender identitāte, kā arī seksuālā orientācija, parasti nav tieši noteikta starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības līgumos kā diskriminācijas aizlieguma pamats, šie līgumi aizsargā visas personas caur to "atvērtajām diskriminācijas klauzulām".²⁰ Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir noteikusi, ka diskriminācijas aizliegums, kas noteikts 1948. gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas²¹ (turpmāk – ECK) 14. pantā, ietver jautājumus saistībā ar gender identitāti.²² Savukārt ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām²³ Komiteja noteikusi, ka saistībā ar pakta 2. panta otrajā daļā noteiktajiem diskriminācijas aizlieguma pamatiem arī gender identitāte ir noteikta kā viens no šiem pamatiem.²⁴ Līdz ar to starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības līgumos jau šobrīd ir ietverts diskriminācijas uz gender identitātes pamata aizliegums, tāpat kā Stambulas konvencijā. Turklāt Stambulas konvencija šo pienākumu pat sašaurina, nosakot diskriminācijas aizliegumu tikai attiecībā uz konvencijas normu piemērošanu, neskarot citas jomas.

Šī personu grupa tiek aizsargāta ne tikai starptautiski, bet arī Latvijas nacionālajās tiesībās. Aizsardzība ir ietverta Satversmes 91. pantā,²⁵ panta komentāros norādot, ka diskriminācijai uz dzimuma pamata pieder arī transseksualitāte un līdzīgi jautājumi.²⁶ Tā kā Satversme nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi", tiktu izdarīts Satversmes normu pārkāpums, neaizsargājot ikvienu personu, tajā skaitā starpdzimuma personas.²⁷

No aplūkotā secināms, ka konvencija gender identitātes jautājumā neievieš neko jaunu ne starptautiski, ne Latvijā.

Stambulas konvencijas atbilstība Satversmes 110. pantam

Piedēvējot Stambulas konvencijai gender socialās teorijas izpratni, kā arī paplašināti un nekorekti interpretējot konvencijas normas, ir radušās vienas no lielākajām bažām – viendzimuma laulību juridiska atzīšana.

Pieņēmums, ka līdz ar Stambulas konvencijas ratifikāciju valstij varētu tikt uzlikts pienākums juridiski atzīt laulības starp viena dzimuma personām, uztrauc ne tikai Latvijas, bet arī citau valstu sabiedrības. Latvijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas Padomes dalībvalstīs, viendzimuma laulību aizliegums ir skaidri noteikts konstitūcijā un citos tiesību aktos. Satversmes 110. panta pirmā daļa nosaka, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, savukārt Civillikuma 35. pants expressis verbis nosaka, ka laulība ir aizliegta starp viena dzimuma personām.²⁸

Spriežot pēc starptautiskajos līgumos noteiktā, šis jautājums tiek atstāts dalībvalstu ziņā. Acīmredzot tas tiek uzskatīts par pietiekami sensitīvu, lai viendzimuma laulību pieļaujamību iekļautu kādā starptautiskā līgumā. Piemēram, ECK 12. pants nosaka tiesības stāties laulībā, taču nemin ne atļauju, ne aizliegumu viendzimuma laulībām, tikai nosaka, ka laulībā var stāties saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām. ECT ir atzīmējusi virzību pretī viendzimuma laulību juridiskai atzīšanai, kas strauji turpinājusi attīstīties Eiropā un ārpus tās. Tomēr tiesa norādījusi, ka nacionālais likumdevējs atbilstoši ECK joprojām ir tiesīgs neatļaut viendzimuma laulības. Tā ir valsts likumīga interese nodrošināt, ka tās likumdošanas tiesības un demokrātiski ievēlētas valdības izvēles tiek respektētas.²⁹

Apgalvojums, ka "konvencija uzliek valstīm pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz gender jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata", ir pilnīgi pareizs. Tomēr ir aplami teikt, ka aizliegums diskriminēt uz sociālā dzimuma pamata radīs pienākumu juridiski atzīt viendzimuma laulības.³⁰

Tiek norādīts, ka viendzimuma laulības izriet no tā, ka, Latvijas tiesību sistēmā pārņemot tiesību jēdzienu "gender", vīrietis un sieviete zaudēs savu "parasto nozīmi" un tiks tulkoti sociālā dzimuma izpratnē, tāpēc jebkurš varēs justies kā sieviete vai vīrietis, pat ja bioloģiski persona neatbilst šim dzimumam. Līdz ar to Satversmes 110. pantu varēs interpretēt tā, ka divi viena bioloģiskā dzimuma partneri varēs slēgt laulību, jo tiem būs atšķirīgi sociālie dzimumi, ko pašas personas būs izvēlējušās.³¹

Lai atspēkotu šos argumentus, jāatsaucas uz visiem iepriekš aplūkotajiem starptautisko līgumu interpretācijas nosacījumiem, kā arī Stambulas konvencijas un tajā ietvertā sociālā dzimuma mērķi un tvērumu. Jau iepriekš tika pamatots, ka, pirmkārt, konvencijas izpratnē bioloģiskais dzimums netiek nodalīts no sociālā dzimuma, lai izslēgtu bioloģiskā dzimuma nozīmi, un, otrkārt, konvencijā ietvertie jēdzieni un nosacījumi attiecas tikai uz vardarbības novēršanu, un tos nevar piemērot citām dzīves jomām. Šajā situācijā ir skaidri redzama iepriekš aplūkoto starptautisko līgumu interpretācijas nosacījumu neievērošana, piešķirot līgumam tādu jēgu, kāda tam sākotnēji nebija paredzēta.

Līdz ar to nav īsti skaidrs pamats bažām par viendzimuma laulību atzīšanu līdz ar Stambulas konvencijas ratifikāciju, jo pati konvencija laulības min tikai piespiedu laulību sakarā. Viendzimuma laulību temats nemaz nav ietverts konvencijas darbības jomā.³²

Stambulas konvencijas atbilstība Satversmes 112. pantam

Konvencijas pretinieki norāda uz vēl vienu problēmu, kas saistīta ar konvencijas nekorektu interpretāciju un izpratni. No tās izriet, ka vecākiem netiek dota iespēja izglītot savus bērnus pēc savas reliģiskās pārliecības atbilstoši Satversmes 112. pantam.³³

Tiek apgalvots, ka no Stambulas konvencijas 14. panta pirmās daļas izriet valstu "pienākums uzspiest visām izglītības iestādēm gender sociālās teorijas mācīšanu". Mācot bērniem gender teoriju, "viņiem ir tiesības pašiem izvēlēties savu gender jeb sociālo dzimumu (dzimti) neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma. Vecākiem nebūs nekādu tiesību iebilst pret to".³⁴ Valstīm tiek uzlikts "pienākums iejaukties bērnu izglītībā visu izglītības līmeņu mācību programmās, nerespektējot vecāku tiesības bērnu izglītošanā".³⁵

Jāatceras, ka Stambulas konvencijas mērķis ir vardarbības un līdz ar to stereotipu izskaušana. Lai noskaidrotu konkrētās normas mērķi, ir jāskata Paskaidrojošais ziņojums. Ziņojums skaidri nosaka, ka panta mērķis ir mudināt bērnus ievērot dzimumu līdztiesību, savstarpējo cieņu un nevardarbīgu uzvedību.³⁶ Ne konkrētais pants, ne konvencija nemudina nevienu personu izvēlēties savu sociālo dzimumu, konvencija cīnās pret to, lai nepastāvētu stereotipi par vīriešu un sieviešu sociālajām lomām. Konvencijas 14. pantā noteiktais pienākums valstīm iekļaut mācību programmās mācību materiālus par gender lomu, kas nav balstīta uz stereotipiem, ir viens no veidiem, kā tiek īstenoti konvencijas mērķi. Turklāt gender definīcijas izpratnē šis nosacījums nenozīmē, ka dalībvalstīm mācību programmās jāiekļauj tēmas par, piemēram, homoseksualitāti vai transpersonām.³⁷

Būtu jāsaprot, ka šī nosacījuma mērķis nav ierobežot vecāku tiesības, bet gan dot iespēju zēniem un meitenēm jau no bērnības izmantot dzīves iespējas un attiecības, kas nav ierobežotas ar tradicionālām lomām vīriešiem, piemēram, maizes pelnītājs, un sievietēm kā mātēm un aprūpētājām.³⁸ Konvencijas ideja ir dot bērniem brīvību izvēlēties – maza meitene var spēlēties ar mašīnām, un mazs zēns var spēlēties ar lellēm, ja viņi tā vēlas, nevis, sekojot sabiedrības stereotipiem, mudināt meiteni spēlēties tikai ar lellēm un zēnu – tikai ar mašīnām. Tajā pašā laikā tas neuzliek pienākumu uzspiest meitenei spēlēties ar mašīnām un otrādi. Uzsvars ir uz bērna brīvu izvēli, kas nav ietekmēta ar sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem.³⁹

Tas, ka mācību iestādēm tiktu uzspiesta gender sociālās teorijas mācīšana, nav iespējams, jo, kā noskaidrots, Stambulas konvencija neietver gender sociālo teoriju. No tā izriet, ka nav mērķis bērniem mācīt, ka sociālais un bioloģiskais dzimums ir divi nodalīti koncepti un tāpēc viņiem ir jāizvēlas, kuru sociālo dzimumu tie vēlas pieņemt. Turklāt svarīgi minēt, ka valstīm šajā aspektā tiek dota plaša rīcības brīvība, jo konvencija nenosaka, kādi konkrēti pasākumi jāveic un kādi mācību materiāli jāizmanto.⁴⁰ No Ekspertu grupas cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (turpmāk – GREVIO) ziņojumos rakstītā tiek gūts apstiprinājums, ka Stambulas konvencija valstīm neprasa veikt iepriekš minētos pienākumus par sociālā dzimuma izvēli bērnu izglītības programmās. Viens no ieteikumiem, ko GREVIO sniedzis Dānijai, ir gender dimensijas iekļaušana mācību materiālos, jo zēni un meitenes vardarbību mēdz izjust atšķirīgi. GREVIO uzsver, ka būtu jāveido saikne ar gender lomām, stereotipiem un sieviešu cilvēktiesībām, kā arī vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm kā uz gender balstītas vardarbības konkrētiem aspektiem.⁴¹

Kopsavilkums

1. Līguma uzraudzības iestādes viedokli ir būtiski ņemt vērā, taču Stambulas konvencijas normu juridiski saistošu interpretāciju ir tiesības sniegt vienīgi konvencijas dalībvalstīm. Stambulas konvencijas interpretācijā liela nozīme ir tās Paskaidrojošajam ziņojumam, jo tas sniedz konvencijas normu papildu skaidrojumu, kā arī ir ticis apstiprināts reizē ar konvencijas tekstu.

2. Galvenais iemesls iebildumiem un pieņēmumiem par Stambulas konvenciju ir starptautisko līgumu interpretācijas noteikumiem neatbilstoša un pārāk plaša līguma tulkošana. To pierāda tas, ka lielākā daļa par konvenciju izteikto bažu tiešā veidā tās tekstā neparādās.

3. Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana un līdztiesības nodrošināšana šī mērķa sasniegšanai. Konvencijas interpretācija ir jāveic šī objekta un mērķa ietvaros, nepaplašinot tās tvērumu un neattiecinot to uz citām dzīves jomām. Stambulas konvencijas tvērumu nosaka pati konvencija, tās Paskaidrojošais ziņojums un apstiprina līguma uzraudzības mehānisms, tāpēc nav pamata to paplašināt.

4. Lielākoties Latvijā izskanējušie iebildumi un pieņēmumi izriet no sociālā dzimuma sociālās teorijas izpratnes, kas nav iekļauta Stambulas konvencijā. Stambulas konvencijas ietvaros sociālais dzimums ir jāuztver kā papildu īpašības, kas darbojas paralēli bioloģiskajam dzimumam, nevis to aizstāj.

5. Sociālā dzimuma jēdziens jau līdz šim ir pastāvējis gan Latvijas, gan starptautisko tiesību sistēmā. Stambulas konvencija neievieš jaunu sociālā dzimuma izpratni, tāpēc tā ir atbilstoša Satversmei. Sociālā dzimuma koncepts valstīm jau šobrīd ir saistošs, taču tas vēl nav pietiekami pazīstams un vispārzināms, līdz ar to rodas neskaidrība par tā saturu.

6. Stambulas konvencija nav pretēja Satversmes 110. pantam, jo nenosaka valstu pienākumu juridiski atzīt viendzimuma laulības. Tas neietilpst konvencijas tvērumā, kā arī neizriet no konvencijā iekļautā sociālā dzimuma jēdziena.

7. Stambulas konvencija nav pretēja Satversmes 112. pantam, jo nenosaka pienākumu bērnu izglītības programmās iekļaut sociālā dzimuma sociālās teorijas apguvi, tāpēc ka pati konvencija neietver šādu sociālā dzimuma izpratni. Konvencijā ietvertie pienākumi saistībā ar bērnu izglītību ir jāskata tās objekta un mērķa ietvaros kā viens no veidiem, lai sabiedrībā panāktu dzimumu līdztiesību un vardarbības izskaušanu.