Ievads

Vērtības konstitucionālajās tiesībās nodrošina taisnīgu un pareizu sabiedrības pastāvēšanu.¹ Latvijā konstitucionālās vērtības ir ietvertas Satversmē,² un vairums no tām Satversmes ievadā. Lai arī pirmšķietami varētu domāt, ka visam, kas ierakstīts konstitūcijā, ir juridiski saistošs raksturs, ne viss Satversmes ievadā ietvertais ir tiesību normas. Pie šādas atziņas nonāca Satversmes tiesa 2021. gada 4. jūnija spriedumā lietā Nr. 2020-39-02³ (turpmāk – Spriedums).

Lietā pieteikuma iesniedzējs apgalvoja, ka Stambulas konvencija neatbilst Satversmes ievadā minētajam jēdzienam "ģimene" tā tradicionālajā (kristīgajā) nozīmē.⁴ Savukārt Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam, secinot, ka gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav vispārsaistošas tiesību normas.⁵

Spriedumā izteiktās atziņas radījušas neizpratni par to, kā norobežot Satversmes ievadā ietvertās ārpusjuridiskās vērtības no tiesību normām.⁶ Līdz ar to šā raksta mērķis ir sīkāk aplūkot jautājumu par Satversmes ievadā ietverto konstitucionālo vērtību un tiesību normu norobežošanu. Aplūkojamam jautājumam piemīt praktiska nozīme, jo Satversmes tiesai ir kompetence izvērtēt zemāka ranga normu atbilstību Satversmes tiesību normām,⁷ bet ne tiesību normu atbilstību ārpusjuridiskām konstitucionālajām vērtībām.

Rakstā, pirmkārt, tiks aplūkots konstitucionālo vērtību jēdziens. Otrkārt, analizētas raksturiezīmes, kas ļauj Satversmes ievadā ietvertās ārpusjuridiskās konstitucionālās vērtības norobežot no tiesību normām un, visbeidzot, tiks analizēts Satversmes tiesas secinājums par jēdzienu "kristīgās vērtības" un "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats" juridisko dabu.

Konstitucionālo vērtību jēdziens

Vērtības pastāv pašas par sevi,⁸ turklāt vērtību jēdziens ir visaptverošs, jo sevī ietver kā individuālās, tā kolektīvas vērtības.⁹ Vērtības ir tas, ko mēs kā sabiedrība un katrs pats par sevi gribam sasniegt, izveidot, pasargāt.¹⁰

Piemēram, bijušais Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ārons Baraks uzskata, ka tikai tās vērtības, kuras tieši vai netieši izriet no konstitūcijas teksta, ir uzskatāmas par konstitucionālajām vērtībām.¹¹ Minētajai tēzei var piekrist, jo, ja katru vērtību uzskatītu par konstitucionālo vērtību, tad tiesiskā sistēma būtu iekšēji pretrunīga un tajā nepastāvētu noteiktība. Tāpēc likumdevējs konstitūcijas tekstā ietver tikai tās vērtības, kuras tauta tam ir uzdevusi aizsargāt. Tieši šādā veidā izpaužas ideja par konstitūciju kā sabiedrības kopējās gribas un vērtību krātuvi.¹² Tādējādi konstitūcijā ietvertās vērtības, kuru pamatā ir intereses, vēlmes un cilvēku vajadzības, ir kolektīvā vairākuma rezultāts.¹³ Tas norāda, ka konstitūcijas, tostarp Satversmes, tiesību normas pastāv, lai aizsargātu kādu konstitucionālu vērtību.¹⁴

Satversmi veido ne tikai rakstītās normas, bet arī vispārējie tiesību principi. Kā norādījis Dr. iur. Jānis Pleps: "Dabisko tiesību doktrīnas ietvaros formālās konstitūcijas jēdziens ietver ne vien konstitucionālā likumdevēja pieņemtās pozitīvās tiesību normas, bet arī (un pirmām kārtām) vispārējos tiesību principus."¹⁵ Šī iemesla dēļ jāatzīst, ka ne tikai Satversmes rakstītās tiesību normas, bet arī vispārējie tiesību principi aizsargā konkrētas vērtības.¹⁶ Pretēja situācija būtu nesavienojama ar izpratni par formālās konstitūcijas kā rakstīto tiesību normu un vispārējo tiesību principu sistēmu, kas ir jātulko un jāpiemēro kā vienots veselums.¹⁷

Līdz ar to konstitucionālās vērtības ir atspoguļotas un ietvertas Satversmes rakstītajās tiesību normās un vispārējos tiesību principos. Tās uzskatāmas par tādām, kas pieprasa kādas tiesību normas pastāvēšanu tiesību sistēmā, tādējādi reizē tās tiek aizsargātas ar konkrētu tiesību normu. Taču konstitucionālās vērtības pašas par sevi nav juridiski saistošas. Juridiski saistošas ir tikai tiesību normas, jo juridiskais spēks ir tikai tiesību normai piemītošs raksturlielums, kas nosaka tās vietu tiesību normu hierarhijā.

Tiesību normu un ārpusjuridisko konstitucionālo vērtību norobežošana Satversmes ievadā

Nenoliedzami, Satversmes ievadā ir ietvertas konstitucionālās vērtības,¹⁸ taču ar Spriedumu Satversmes tiesa atzinusi, ka tikai daļa no Satversmes ievada ir vispārsaistošas tiesību normas.¹⁹ Autora ieskatā, šāda problēma radusies tādēļ, ka Satversmes ievada tekstā tika iekļauta arī tā konstitucionālās identitātes daļa, kas satur nenormatīva rakstura postulātus.²⁰ Konstitucionālo tiesību komisija ir secinājusi, ka konstitucionālā identitāte sastāv no rakstītās konstitūcijas, citiem normatīvajiem aktiem, nenormatīva rakstura dokumentiem, kā arī konstitucionāliem principiem un postulātiem.²¹ Tādēļ ārpusjuridiskās konstitucionālās vērtības, kas arī veido daļu no konstitucionālās identitātes, nezaudēja savu ārpusjuridisko raksturu ar konstitucionālās identitātes iekļaušanu Satversmes ievada tekstā.

Satversme nav vienīgais konstitucionālā ranga akts, kam ir ievads. Tāpat 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"²² (turpmāk – Neatkarības deklarācija) un 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu"²³ satur ievadu jeb preambulu. Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Neatkarības deklarācijas preambula, kurā konkretizēta Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna, ir spēkā esoša konstitucionāla ranga norma. Šādu pašu secinājumu Satversmes tiesa attiecina arī uz 1991. gada 21. augusta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" preambulu.²⁴

Analizējot Neatkarības deklarācijas preambulas juridisko raksturu lietā Nr. 2007-10-0102, Dr. iur. J. Neimanis savā viedoklī norāda: "Raugoties no juridiskā pozitīvisma viedokļa, preambulai būtu piešķirams vienīgi deklaratīvs raksturs. Taču Deklarācijas preambulas teksts nav uztverams vienīgi kā vēsturisku notikumu apraksts, kam piemīt vienīgi deklaratīva vai politiska nozīme. Deklarācijas preambulai ir arī tiesību raksturs. [..] Deklarācijas preambulas tiesiskās sekas izpaužas apstāklī, ka visiem valsts orgāniem ir pienākums ievērot preambulā gan vēsturiskos faktus, gan arī juridiskos konstatējumus."²⁵

Neatkarības deklarācijas preambulu lietā Nr. 2007-10-0102 Satversmes tiesa atzina par konstitucionāla ranga normu nevis tāpēc, ka preambula būtu konstitucionāla ranga dokumenta sastāvdaļa, bet gan tāpēc, ka nepārtrauktības doktrīna, kas ietverta preambulā, per se ir tiesību norma, kas uzliek juridisku pienākumu. Proti, "nepārtrauktība ir vispirms juridisks jēdziens, nevis vēsturisks fakts vai patvaļīga izvēle".²⁶

Lai konstatētu konstitūcijas ievada juridiski saistošo raksturu, nepieciešams koncentrēties nevis uz vispārīgu izpratni par ievada teksta juridisko spēku, bet gan diferencēti analizēt atsevišķu preambulā lietoto jēdzienu normatīvo raksturu.²⁷ Tāpēc, autora ieskatā, ja ievadā ietvertais jēdziens uzliek konkrētu konstitucionālu pienākumu, tad tā ir pazīme, kas palīdz nošķirt ārpusjuridiskās vērtības no tiesību normām, kuras aizsargā attiecīgas konstitucionālās vērtības. Uz šādu apstākli ir norādīts arī juridiskajā literatūrā. Kā to atzinis vācu tiesību zinātnieks Roberts Aleksijs, tad atšķirība starp vērtībām un vispārējiem tiesību principiem, kas ir tiesību normas, slēpjas tajā, ka abi jēdzieni nošķirami pēc to deontoloģiskā un aksioloģiskā rakstura. Proti, principiem ir deontoloģisks raksturs, jo tie nosaka pavēles, atļauju, liegumu un tiesības. Savukārt vērtībām ir aksioloģisks raksturs, jo tās sniedz atbildi uz jautājumu par to, kas prima facie ir labākais vai vērtīgākais.²⁸ Līdzīga izpratne par principu un vērtību norobežošanu ir arī zviedru tiesību zinātniekam Aleksandram Pečenikam.²⁹ Turklāt arī Ā. Baraks ir norādījis, ka konstitucionālā vērtība ir jāatzīst par konstitucionālo tiesību brīdī, kad tā uzliek juridisku pienākumu.³⁰

Līdzīgi iepriekš minētajam, lai norobežotu konstitucionālās vērtības no tiesību normām, juridiskajā literatūrā ir piedāvāts izmantot amerikāņu tiesību zinātnieka Ronalda Dvorkina nošķiršanas metodi.³¹ Proti, vērtības ir tikai vispārējas vadlīnijas, kuras jāņem vērā tiesību piemērotājam, interpretējot tiesības. Savukārt tiesību normas piešķir personai subjektīvās tiesības, kuras persona var īstenot, ja valsts nepamatoti ierobežo tās pamattiesības vai ja persona prasa no valsts tās pozitīvā pienākuma izpildi.³²

 Pēc autora domām, iepriekš aplūkotos tiesību zinātnieku izstrādātos norobežošanas kritērijus jāizmanto, lai nošķirtu Satversmes ievadā ietvertās ārpusjuridiskās vērtības no tiesību normām. Respektīvi, ja Satversmes ievadā ietvertais formulējums uzliek konstitucionālu pienākumu vai paredz noteiktas tiesības, tad attiecīgais priekšraksts ir tiesību norma.

Juridiskajā literatūrā ir izteikts arī cits veids, kā norobežot ārpusjuridiskās konstitucionālās vērtības no tiesību normām. Analizējot vērtību un principu nošķiršanu, amerikāņu profesors Gerijs Džefrijs Džeikobsons norādījis, ka vērtības no principiem ir iespējams norobežot pēc to nacionālā vai universālā rakstura. Ja attiecīgajam jēdzienam ir izteikti nacionāls raksturs, kura saturs sakņojas konkrētās valsts tradīcijās, vēsturē un kultūrā, tad šāds koncepts ir vērtība.³³ Savukārt, ja konkrētais jēdziens ticis akceptēts vairākās valstīs (kļuvis universāls) vai ja tas raksturīgs, piemēram, vairākām demokrātiskām sabiedrībām, tad to ir jāatzīst par principu,³⁴ proti, tiesību normu. Šajā gadījumā gan jāpiekrīt pašam G.Dž. Džeikobsonam, ka viņa kritēriji nebūt nav universāli un ka novilkt robežlīniju, kura precīzi nošķir principus no vērtībām, nav viegli, jo viss ir atkarīgs no tā, cik liela nozīme tiek piešķirta atšķirībām starp universālo un nacionālo.³⁵

Latvijas tiesību literatūrā novērojama līdzīga izpratne iepriekš aplūkotajai G.Dž. Džeikobsona vērtību un principu nošķiršanai, priekšplānā izvirzot vērtību nacionālo vai universālo raksturu. Dr. iur. Daiga Rezevska norāda, ka Satversmes ievada piektajā rindkopā minētās vērtības, kuras saistītas ar nācijas vēstures un kultūras īpatnībām, latvisko dzīvesziņu, kā arī kristīgās vērtības nav ar vispārsaistošu raksturu.³⁶ Savukārt tādas vērtības kā sociāli atbildīga valsts, tiesiskums un citas ievada ceturtajā rindkopā minētās vērtības iekļautas tiesiskajā sistēmā, jo tās ir atvasinātas no pamatnormas,³⁷ tādējādi tās uzskatāmas par tiesību normām.

Autora ieskatā, nošķirt vērtības no vispārējiem tiesību principiem pēc to universālā vai nacionālā rakstura nav precīzi. Piemēram, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir izteikta Latvijas nacionālā vērtība,³⁸ tomēr apstāklis, ka tā ir vērtība, neatņem tai vispārējā tiesību principa raksturu. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir vispārējs tiesību princips, kuru likumdevējs konkretizējis Satversmes 4. pantā un Satversmes ievadā. Tas pats attiecināms uz Satversmes ievada piektajā rindkopā ietvertajiem jēdzieniem "latviešu un lībiešu tradīcijas". Kā norādījis Dr. iur. h. c. Egils Levits, "tā kā jebkurai valstij ir jāstiprina savas pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumi, tad loģiski, ka Latvijas valstij ir konstitucionāls pienākums atbalstīt latviešu kultūru".³⁹ Tieši konstitucionālais pienākums veicināt latviešu identitāti, latviešu valodu, kultūru, mākslu, tradīcijas, veicināt demokrātisko patriotismu, sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata, padziļināt izpratni par nacionālajām vērtībām, Latvijas valsts un latviešu tautas vēsturi izriet no nacionālas valsts principa,⁴⁰ kas ir no pamatnormas atvasināts vispārējais tiesību princips. Šajā gadījumā juridiski saistoša tiesību norma ir tieši nacionālas valsts princips. Taču šī principa saturs – valsts pienākums aizsargāt latvisko dzīvesziņu un latviešu un lībiešu tradīcijas – ir šī principa konkretizācija. Savukārt tādus jēdzienus kā brīvība,⁴¹ demokrātija vai cilvēka cieņa,⁴² kas kontinentālajā Eiropā ir universāli koncepti, Satversmes tiesa ir atzinusi gan par vērtībām, gan par vispārējiem tiesību principiem.

Kā tas nostiprinājies tiesību zinātnē, tad, lai kādu priekšrakstu atzītu par tiesību normu, tam jābūt ar vispārsaistošu spēku, tam jābūt vairākkārt pielietojamam, kā arī tam jābūt pielietojamam attiecībā uz nenoteiktu personu loku.⁴³ Tiesību norma strukturāli sastāv no divām daļām: tiesiskā sastāva un tiesiskajām sekām.⁴⁴ Savukārt tiesību normas tiesiskās sekas ir subjektīvu tiesību piešķirošas vai juridisku pienākumu uzliekošas. Šī iemesla dēļ būtu jāseko ārpusjuridisku vērtību un tiesību normu nošķīrumam pēc pazīmes – vai Satversmes ievada attiecīgais formulējums piešķir subjektīvas tiesības vai uzliek juridisku pienākumu.

Satversmes ievadā ietverto jēdzienu vērtējums Spriedumā

Kā jau norādīts iepriekš, Spriedumā secināts, ka gan ievadā ietvertie jēdzieni "kristīgās vērtības", gan postulāts, ka "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats", nav vispārsaistošas tiesību normas.⁴⁵ Šajā nodaļā autors aplūkos šāda secinājuma pamatotību, vadoties no iepriekš norādītā tiesību normu un konstitucionālo vērtību norobežošanas kritērija.

Eiropas kristīgās kultūras lokā tiesības lielā mērā ir veidojuši un ietekmējuši kristīgie priekšstati.⁴⁶ Tomēr tas nenozīmē, ka kristīgie priekštati vai kristīgās vērtības pašas par sevi būtu tiesību normas. Tieši kristietības ietekmē mūsdienās piemērojami tādi juridiski saistoši vispārējie tiesību principi kā cilvēka cieņa, brīvība, vienlīdzība u.tml., taču neviens no kristietības cēlies vispārējais tiesību princips pats par sevi neuzliek pozitīvo pienākumu aizsargāt konkrēti kristīgās vērtības kā kopumu. Proti, Latvijas tiesiskajā sistēmā nepastāv vispārējais tiesību princips, kas uzliktu par pienākumu aizsargāt konkrēti kristīgās vērtības, tāpēc jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam, ka jēdziens "kristīgās vērtības" nav tiesību norma.⁴⁷

Savukārt atšķirīga situācija ir saistībā ar postulātu "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats". Lai arī Satversmes tiesa secinājusi citādi, autora ieskatā, šim jēdzienam ir tiesību normas raksturs, turklāt tas ir vērsts uz konkrētu tiesisko seku nodibināšanu.

Vērtējot šo jautājumu no salīdzinošo konstitucionālo tiesību perspektīvas, nākas secināt, ka šāds formulējums dažās valstīs ir ieguvis juridiski saistošu raksturu. Piemēram, Lietuvas Republikas konstitūcijas⁴⁸ 38. panta pirmajā daļā noteikts, ka ģimene ir sabiedrības un valsts pamats. Savukārt panta otrā daļa nosaka, ka ģimene, mātes, tēvi un bērni bauda valsts aizsardzību. Lietuvas Konstitucionālā tiesa šā jautājuma sakarā atzinusi, ka iepriekš minētās tiesību normas nosaka valstij pienākumu izdot normatīvos aktus, kuri nodrošinātu un veicinātu ģimeņu, māšu, tēvu un bērnu kā konstitucionālo vērtību aizsardzību.⁴⁹ Lietuvā vārdu salikums "ģimene ir sabiedrības pamats" ir tiesību norma, kas valstij uzliek konkrētus pienākumus. Līdzīgi arī Igaunijas konstitūcijas⁵⁰ 27. pantā noteikts, ka ģimene ir nācijas saglabāšanas fundamentāls elements un sabiedrības pamats, kas bauda valsts aizsardzību. Turklāt Igaunijas Augstākā tiesa šo pantu uztver ne tikai kā rakstītu tiesību normu, bet arī kā pantu, kurā nostiprināti mantošanas un ģimenes tiesību principi.⁵¹

Abi kaimiņvalstu piemēri parāda, ka vārdu savienojumu "ģimene ir sabiedrības pamats", var uztvert arī kā tiesību normu. Šāds vārdu savienojums abās valstīs ir gan konstitucionāla vērtība, gan tiesību princips, kas uzliek valstij konkrētus pienākumus. Raugoties no tiesību pozitīvisma viedokļa, arguments par labu tam, kāpēc kaimiņvalstīs šāds vārdu savienojums ir juridiski saistošs, varētu būt šāda postulāta expressis verbis ierakstīšana konstitūciju pantos. Taču, lai arī šāds postulāts nav tieši ietverts Satversmes 110. pantā, Satversmes tiesa konkrētā jēdziena juridisko raksturu jau iepriekš ir konkretizējusi savā judikatūrā, atzīstot to par vispārējo tiesību principu, kas ir vērsts uz tiesisko seku nodibināšanu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, "nosakot ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus, likumdevējam jāņem vērā vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības, kā arī saskaņā ar Satversmes ievada piektās rindkopas otro teikumu jānodrošina, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir vērsts uz saliedētas sabiedrības veidošanu".⁵² Iepriekš minētais norāda, ka no postulāta "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats" izriet konstitucionāls juridisks pienākums, kuru var izteikt pilnīgas tiesību normas veidā. Proti, ja likumdevējs, īstenojot savu pozitīvo pienākumu, nosaka ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, tad tam ir jāizstrādā regulējums, kas ir vērsts uz saliedētas sabiedrības veidošanu.

Piemērs liecina, ka Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 110. panta saturu, ir piešķīrusi šim ievadā ietvertajam postulātam tiesību raksturu. Iepriekš minētais apstiprina, ka jēdzieni "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats" un "ģimene" ir juridiski jēdzieni, kas primāri sevī ietver valsts juridisku pienākumu nodrošināt ģimenes dzīves aizsardzību un izstrādāt tādu regulējumu, kas vērsts uz saliedētas sabiedrības veidošanu.

Secinājumi

Autora ieskatā, Sprieduma atziņas kalpo kā izejas punkts tālākai konstitucionālo vērtību jēdziena izpratnes attīstībai. Šajā spriedumā ietvertās atziņas ir obligātas visiem, ko paredz Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa. Līdz ar nākamajiem nolēmumiem būtu nepieciešams izstrādāt metodoloģiju, pēc kuras iespējams nošķirt Satversmes ievada piektajā rindkopā ietvertās tiesību normas no ārpusjuridiskām vērtībām.

Ja ievadā ietvertais jēdziens pastāv arī kā tiesību norma kādā no Satversmes nodaļām vai ja šis jēdziens ir kāda vispārējā tiesību principa izpausme, tad attiecīgais jēdziens ir tiesību norma. Turklāt, ja Satversmes ievadā ietvertais formulējums uzliek noteiktus konstitucionālus pienākumus vai ja paredz subjektīvas tiesības, tad konkrētais jēdziens nav tikai konstitucionāla vērtība, bet arī konstitucionāla tiesību norma.

Raksta pamatā bakalaura darbs "Satversmē ietverto sabiedrības vērtību saturs un piemērošana", kas "Jurista Vārda" pētniecisko darbu konkursā 2022. gadā ieguva veicināšanas balvu Valsts tiesību, tiesību teorijas un vēstures sekcijā. Autors izsaka pateicību bakalaura darba vadītājam Dr. iur. Jānim Plepam par vērtīgajiem komentāriem un padomiem darba izstrādes procesā.