Ģenerālprokurors ir viena no nozīmīgākajām tieslietu sistēmas amatpersonām: viņš vada un kontrolē prokuratūras darbību, nosaka tās iekšējo struktūru un štatus atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem, apstiprina Ģenerālprokurora padomes pieņemtos normatīvos aktus un tieši vada Ģenerālprokuratūras prokuroru darbu, kā arī veic citus likumā noteiktus pienākumus.

Tā kā Latvijā prokuratūra ir tiesu varas (nevis izpildvaras) daļa, ģenerālprokurors ir arī Tieslietu padomes loceklis. Reizi gadā (līdz 1. martam) ģenerālprokurors iesniedz Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai ziņojumu par iepriekšējā gadā paveikto un nākamā gada darbības prioritātēm, jo parlaments darbojas kā vienīgais šīs iestādes pārraugs.

Lai piedalītos konkursā uz ģenerālprokurora amata vietu, pretendentam ir jāatbilst šādām prasībām: jābūt vismaz 40 gadiem, Latvijas pilsonim, ar valsts valodas zināšanām augstākajā līmenī, jābūt augstākajai profesionālajai vai akadēmiskajai izglītībai, jurista kvalifikācijai un maģistra vai doktora grādam. Prasības ietver arī nevainojamu reputāciju un profesionālo darba pieredzi. Tāpat pretendentam jāatbilst likuma “Par valsts noslēpumu” prasībām, lai iegūtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.

Pēc pieteikuma iesniegšanas Tieslietu padomes sekretariāts veic katra pretendenta atbilstības pārbaudi, savukārt Satversmes aizsardzības birojs sniedz atzinumu par atbilstību speciālās atļaujas saņemšanai pieejai valsts noslēpumam.

Plānots, ka 9. maijā visi trīs amata pretendenti tiks aicināti uz Tieslietu padomes sēdi, kur no viņiem tiks izvēlēts viens, lai to piedāvātu Saeimas apspriešanai un balsojumam par iecelšanu amatā.

“Jurista Vārds” aicināja visus trīs kandidātus atbildēt uz desmit jautājumiem: sākot no konceptuāla skatījuma par prokuratūras vietu un lomu demokrātiskā tiesiskā valstī un beidzot ar konkrētu jautājumu par to, vai jānosaka vismaz ētiska atbildība prokuroram, kurš kā pasažieris atradies automašīnā, kuru vadīja iereibis kolēģis.

“Jurista Vārds” ir arī apkopojis amata kandidātu biogrāfiskos datus.

Kandidātu atbildes publicējam alfabētiskā secībā.

Uvis Kozlovskis

Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Prokuratūras funkciju īstenošanas koordinācijas nodaļas prokurors

 1. Kāda ir prokuratūras funkcija demokrātiskā tiesiskā valstī, un kāda ir prokuratūras loma kriminālprocesa mērķa sasniegšanā?

Dažādās valstīs prokuratūras funkcijas ir atšķirīgas. Piemēram, kaimiņos, Igaunijā, prokuratūra ir koncentrējusies tikai uz krimināltiesiskajiem jautājumiem, savukārt Lietuvā prokuratūras kompetencē līdztekus pirmstiesas izmeklēšanai un apsūdzības uzturēšanai tiesā ir arī sabiedrības interešu aizsardzība, turklāt par dalību iniciatīvās, kas nav tieši saistītas ar prokurora funkcijām, bet kuras veicina Lietuvas prokuratūras darbību un tradīcijas, kopš 2013. gada prokuratūras kolektīvs ievēl “Gada prokuroru”.

Pašlaik Latvijā eksistējošais modelis – pamatā kriminālās funkcijas, bet paralēli tām arī personu un valsts tiesību aizsardzība – nav tik plašs kā vispārējā uzraudzība, bet atteikties pavisam no nekriminālajām funkcijām nozīmētu atstāt nenosegtus vairākus jautājumus, kuros sarežģījumi ir iespējami, bet nebūtu kam tos risināt. Piemēram, reliģisko organizāciju vai biedrību darbības atbilstība likuma prasībām, tikai pirmajā instancē izskatīto tiesas spriedumu likumība – tie ir tikai daži no jautājumiem, kuros nav nevienas citas pilntiesīgas institūcijas, kas varētu efektīvi reaģēt uz pārkāpumiem.

Attiecībā uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu – noteikt (realizēt) tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē – prokuratūrai, visdrīzāk, ir vadošā loma, jo prokurors ir iesaistīts kriminālprocesā no tā uzsākšanas brīža līdz pat gala nolēmumam, turklāt šo gala nolēmumu nereti izdod pats prokurors. Tas nozīmē, ka prokuroram jābūt zinošam un jāspēj orientēties plašajā normatīvo aktu klāstā, jāpārzina gan izmeklēšanas iestāžu iespējas un profesionālā specifika, gan tiesas prasības, jāprot gan dot padomu izmeklētājam, gan pārliecināt tiesu (kad tas nepieciešams), bet pāri visam jābūt ieinteresētam taisnīga rezultāta sasniegšanā.

2. Kas, jūsuprāt, būtu pilnveidojams prokuratūras darbā, un kādas pārmaiņas ieviesīsiet, ja tiksiet ievēlēts ģenerālprokurora amatā?

Mēdz teikt, ka uzlabojumiem un pilnveidei nav robežu, tas ir nemitīgs process, jo arī apkārtējā vide, tostarp sabiedrība, pastāvīgi mainās un izvirza arvien jaunas prasības. Pat Rainis ir teicis, ka “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Vienlaikus saskaņā ar senu ķīniešu lāstu nav nekā briesmīgāka kā dzīvot pārmaiņu laikā. Šīs divas galējības būtu vienmēr jāpatur prātā, pirms uzsākt vērienīgas reformas vai reorganizāciju.

Pirmais un galvenais, kas būtu nepieciešams pilnvērtīgam prokuratūras darbam, ir skubināt prokuroru domāt, domāt patstāvīgi, argumentēt savu viedokli, vienlaikus būt paškritiskam un spēt kritiku uzklausīt. Šādas nepieciešamās īpašības diktē gan prokurora procesuālā patstāvība, no vienas puses, un prokuratūras hierarhiskā struktūra – no otras. Vai tas ir izdarāms ar rīkojumu vai instrukciju – acīmredzot nē, tam ir jābūt iteratīvam procesam, jābūt diskusijai, jābūt visu līmeņu prokuroru un virsprokuroru sadarbībai, sadarbībai jābūt vērstai uz sasniedzamu rezultātu, citiem vārdiem – jebkuriem jauninājumiem jānāk “no apakšas”, pretējā gadījumā jāspēj to nepieciešamību izskaidrot. Vai šobrīd prokuratūrā ir tādi procesi, kas prasa akūtu iejaukšanos vai nekavējošu rīcību, – tādu ziņu nav. Jāturpina strādāt, bez fundamentāliem satricinājumiem.

3. Prokuratūras likums noteic, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija. Ar ko tas, jūsuprāt, ir pamatots, un vai šī situācija būtu jāmaina, nosakot, ka prokuratūra pieder izpildvarai?

Likumā ir noteikts ne vien tas, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija, bet arī ka prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Šajā formulējumā visspilgtāk izpaužas nepieciešamība būt neatkarīgai institūcijai – iespējamā ārējā ietekmē. Bez šaubām, prokurora pakļaušanās likumam nenozīmē, ka likumdevējs nevar pieņemt likumu, kas šo kārtību varētu ietekmēt, bet, kā šādās situācijās varētu teikt vācu tiesību filozofs Gustavs Radbruhs, “ja tiesību norma ir tik netaisnīga, ka netaisnība sasniedz “nepanesamu līmeni”, norma ir kļūdaina, tā zaudē savu juridisko spēku un nevar tikt uzskatīta par spēkā esošu. Tiesības nevar pastāvēt neatkarīgi no taisnīguma. Ja pozitīvās tiesības ir radikāli pretrunā ar taisnīgumu, tās nevar būt spēkā esošas vai piemērojamas. Ārkārtīgi netaisni likumi zaudē savu spēku vai vismaz nav piemērojami, jo tiem jāpadodas taisnīguma priekšā”. Savā dziļākajā būtībā “Radbruha formulas” uzrauga funkcijas Latvijā pilda Satversmes tiesa (kaut arī konstitucionālās tiesas ideoloģiskais tēvs ir viens no ietekmīgākajiem tiesību pozitīvisma domātājiem Hanss Kelzens).

Procesuālā neatkarība un piederība tiesu varai neattiecas tikai uz prokuroriem – arī zvērināti tiesu izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas un amata darbībā ir neatkarīgi un pakļauti vienīgi likumam; notariālās lietas uzdots pārzināt zvērinātiem notāriem tiesu iestāžu uzraudzībā, bet advokatūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Visas nosauktās profesijas veido vienotu sistēmu, kuras virsuzdevums mijiedarbībā ar likumdevēju un izpildvaru ir rūpes par valsts funkcionēšanu.

Vai pastāv iespēja prokuratūrai būt citas valsts varas atzara padotībā – atsevišķu valstu piemēri rāda, ka tas ir iespējams, taču vienlaikus prakse liecina, ka, piemēram, starptautiskās sadarbības jautājumos šāda padotība drīzāk ir šķērslis – pat procesuālu iemeslu dēļ.

4. Kāds ir prokuratūras darba pašreizējais uzraudzības mehānisms? Ja nepieciešams to uzlabot, kā tas ir iespējams?

Ja jautājums attiecas tieši uz prokuratūras darba uzraudzību (nevis izmeklēšanas uzraudzību, kuru veic prokurors kriminālprocesā), tad to realizē parlaments – saskaņā ar likumu ģenerālprokurors līdz katra gada 1. martam iesniedz Saeimai ziņojumu par iepriekšējā gadā paveikto un nākamā gada darbības prioritātēm. Šis ziņojums ir publiski pieejams, būtībā dodot iespēju arī sabiedrībai sekot līdzi prokuratūras darbam. Prokuratūras budžeta izmantošanu regulāri pārbauda Valsts kontrole. Ģenerālprokurora paša darbības likumība ir pakļauta Augstākās tiesas kontrolei (Saeima var atlaist ģenerālprokuroru no amata, ja Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis, veicot pārbaudi, konstatējis kādu no likumā minētajiem atlaišanas pamatiem un par to atzinumu devis Augstākās tiesas plēnums), bet prokuroru un prokuratūras darbinieku rīcības un uzvedības izvērtēšanai ir izstrādāti un ieviesti dažādi iekšējie mehānismi, sākot ar disciplinārās atbildības izvērtēšanas kārtību, noslēdzot ar ētikas kodeksiem. Par prokuratūras aktualitātēm sabiedrība regulāri tiek informēta, šim nolūkam tiek izmantotas gan preses relīzes, gan prokuroru intervijas, gan tiek ziņots dažādos sociālajos tīklos.

Šādos apstākļos ir grūti iztēloties, kā vēl šo mehānismu varētu uzlabot, jo nevajadzētu aizmirst, ka ikdienas darbs prokuratūrā saistīts ar dažāda rakstura sensitīvu informāciju (izmeklēšanas noslēpums, operatīvās darbības uzraudzība), līdz ar to prokuratūras darba caurspīdīgums paliek pietiekami relatīvs jēdziens.

5. Vai prokuratūras darbs (personāls, finanses) šobrīd ir organizēts efektīvi? Kādas ir iespējas to uzlabot, paātrinot kriminālprocesus, taupot valsts finanšu līdzekļus, efektivizējot personālu?

Nepieciešams atgādināt, ka krimināltiesiskās funkcijas ir tikai daļa no prokuratūras darba, tāpēc (un jo īpaši) tikai kriminālprocesu izlemšanas ātrums pats par sevi nav izšķirošais kritērijs valsts līdzekļu ekonomijai, kā arī tas nevar būt pašmērķis – ja valsts ir deklarējusi, ka tādas vai citādas darbības tā atzīst par krimināli sodāmām, nedrīkst aizbildināties ar līdzekļu trūkumu, lai šos noziedzīgos nodarījumus neizmeklētu. Neraugoties uz statistikas vai socioloģijas kā nozaru sasniegumiem, nav iespējams prognozēt, cik un kādi noziedzīgi nodarījumi valstī tiks izdarīti nākotnē, cik prokurora reaģēšanas līdzekļu būs jāpiemēro, lai novērstu pārkāpumus, līdz ar to darba apjoms nākotnē un tam nepieciešamie resursi vienmēr ir ar noteiktu pieņēmuma raksturu. Tajā pašā laikā ir iespējams salīdzināt statistiskos rādītājus pagātnē, lai, salīdzinot ar tagadni, izdarītu secinājumus par katra darbinieka efektivitāti, un šāds izvērtējums tiek veikts. Neapšaubāmi, ierobežotu resursu apstākļos (ar to vairāk domājot personālu, nevis finanses) nepieciešams noteikt zināmas prioritātes, un arī šajā virzienā darbs notiek – pēdējos gados prokuratūras resursi koncentrēti tādiem prioritāriem darbības virzieniem kā kriminālprocesa īstenošanai par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanā, noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar valsts drošības apdraudējumu, un noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tomēr, kā jau minēts, pilnveidošanās procesi un to potenciāls ir neizsmeļami, galvenais šajos procesos ir nepazaudēt mērķi.

6. Cik liela daļa no kriminālprocesiem būtu jāpabeidz prokuratūrā vienkāršotā procesā, nenododot lietas uz tiesu?

Kriminālprocesa likumā minētas vairākas iespējas, kas vienā vārdā nosaucamas par “vienkāršoto procesu” – šim terminam atbilst gan prokurora priekšraksts par sodu, gan paātrinātais process, gan vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. Tikai pirmajā no nosauktajiem lieta nenonāk tiesā, turpretī paātrinātā procesa vai vienošanās par vainas atzīšanu un sodu gadījumā gala nolēmumu pieņem tiesa. Katrā no nosauktajiem “vienkāršotajiem procesiem” ir savas nianses un specifika (vainas atzīšana, kaitējuma labprātīga atlīdzināšana, nodarījuma smagums), tomēr prokuroram vienmēr jāpatur prātā, ka, pat vienojoties par kādu no vienkāršotajiem procesiem, pierādījumiem lietā jābūt tādiem, lai lietu varētu izskatīt arī “parastajā” kārtībā. Tas nozīmē, ka prokuroram lietas uzraudzība jārealizē tā, it kā vienkāršotu procesu nemaz nebūtu, un jāseko tam, lai visas sākotnējās un neatliekamās izmeklēšanas darbības tiktu veiktas kvalitatīvi un nepieciešamajā apjomā.

Kas attiecas uz konkrētu lietu skaitu vai proporciju, vienotas atbildes nav un nevar būt. Praksē mēdz būt gadījumi, kad persona pat pēc vairākkārtēju prokurora priekšrakstu piemērošanas joprojām turpina izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Tas nozīmē, ka piemērotais sods to neattur no recidīva, sods nav sasniedzis mērķi, tāpēc konkrētais vienkāršotā procesa paveids nav izmantojams. Līdz ar to jautājums nav par lietu skaitu, bet skaidri noteiktiem kritērijiem – kad un pie kādiem apstākļiem piemērot vienu vai otru vienkāršoto procesu. Atzīmējams, ka ar iekšējiem normatīvajiem aktiem jau ir ieviestas rekomendācijas vienkāršāko kriminālprocesu standartizācijai, nosakot vienotu kārtību Kriminālprocesa likuma normu efektīvai piemērošanai, šie mehānismi pastāvīgi tiek pārskatīti.

7. Vai kriminālprocess pienācīgi aizstāv cietušā intereses?

Ņemot vērā, ka vairākus gadus darba pienākumi bija saistīti ar personu un valsts tiesību aizsardzību vai prokuratūras funkciju īstenošanas koordināciju, atbilde būs drīzāk teorētiska nekā praktiska. Kriminālprocesa likuma 6. nodaļa ir tieši veltīta cietušā tiesību aizsardzībai, un, neraugoties uz to, ka šajā nodaļā gadu gaitā ir veikti grozījumi, to nav īpaši daudz. Saistošo tiesību normu interpretācijai ir izmantojams arī Augstākās tiesas Judikatūras nolēmumu arhīvs, līdz ar to, atbildot īsi, juridiski Kriminālprocesa likums cietušā intereses aizsargā pietiekami.

Cits jautājums ir cietušā interešu aizsardzības praktiskās izpausmes. Lai arī Kriminālprocesa likums zināmos apstākļos paredz pat iespēju piemērot apdraudētam cietušajam speciālo procesuālo aizsardzību, spilgtākais piemērs, kad nelīdzēja nekādi normatīvi vai procedūras, bija sievietes slepkavība Jēkabpilī.

Apvienojot abus minētos secinājumus, jākonstatē, ka vislabākais likums bez zinošiem, empātiskiem, pieredzējušiem piemērotājiem zaudē lielu daļu savas jēgas un būtības.

8. Cik daudz prokuratūrai ir jāiesaistās apsūdzētā pamattiesību aizsardzībā?

Ņemot vērā, ka prokurors realizē izmeklēšanas uzraudzību faktiski no kriminālprocesa uzsākšanas brīža, būtu pašsaprotami, ka prokurors seko procesā iesaistīto personu tiesību un interešu aizsardzībai no pirmās dienas. Tas attiecas gan uz apsūdzēto un viņa pamattiesībām, gan arī uz cietušo, tāpat ar izpratni jāattiecas pret jebkuru personu, tai skaitā izmeklētāju, aizstāvi, lieciniekiem. Apstāklis, ka apsūdzētie iesniedz sūdzības gan Administratīvajā tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pats par sevi vēl neliecina, ka viņu tiesības tiek pārkāptas, ja vien ar tiesu spriedumiem netiek konstatēts pretējais. Arī šajā jautājumā ir izveidojusies pietiekami apjomīga judikatūra, un, piemēram, lietā Nr. SKA-211/2024 Senāts atzinis, ka “tas vien, ka ir vienādots tiesību un ierobežojumu apjoms slēgtajā cietumā un daļēji slēgtajā cietumā, nenovērš to, ka vīriešiem un sievietēm, kas notiesāti par vienāda smaguma noziegumu, brīvības atņemšanas soda izpildes gaitā joprojām ir atšķirīgs tiesību un ierobežojumu apjoms. Līdz tiks izpildīts Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. 2018-25-01, ar kuru par Satversmei neatbilstošu atzīta tāda atšķirīga attieksme pret notiesātajiem, kurai nav objektīva un saprātīga pamata, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.⁴ panta atbilstība Satversmei šādā gadījumā ir jānodrošina tiesību piemērotājiem, nepieciešamības gadījumā tieši piemērojot Satversmes 91. pantu un attiecīgi nepiemērojot tās kodeksa normas, kas neatbilst Satversmei”. Šī ir kārtējā ilustrācija tam, ka prokuroram jābūt pietiekami erudītam, lai situācijās, kad rodas strīds par tiesību apjomu vai aizskārumu, izmantotu visas iespējas jautājumu risināt, negaidot tiesas spriedumu.

9. Vai pieļaujat prokurora izdienas pensijas nosacījumu ierobežošanu (nostrādāto gadu skaits, vecuma slieksnis, ierobežojums saņemt izdienas pensiju vienlaikus ar algu u.c.) vai pilnīgu prokuroru izdienas pensiju atcelšanu?

Šis jautājums ir vienādi aktuāls, cik sensitīvs. Vienlaikus nerunāt par problēmu nenozīmē, ka tā pazudīs pati par sevi. Cik zināms, izdienas pensiju reformas koncepcija bija pēdējais Pārresoru koordinācijas centra veikums pirms tā likvidācijas, kopš tā laika diskusijas vienā vai otrā auditorijā uzvirmo ar atšķirīgu intensitāti, tomēr ir gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka šis jautājums tiks risināts. Ievērojot, ka jau pašā jautājumā ir teju izsmeļoši uzskaitīti visi iespējamie modeļi, būtu nepamatota pašpārliecinātība no tiem izvēlēties vienu pareizāko, bet viens ir neapšaubāmi skaidrs – ja šajā jautājumā tiks pieņemti nepārdomāti lēmumi, prokuratūra zaudēs ap 40 % pieredzējušu prokuroru, kas, ņemot vērā nenokomplektēto vakanču skaitu, būs neatsverams zaudējums prokuratūrai un smags trieciens tiesu varai un sabiedrībai kopumā.

10. Ģenerālprokurors J. Stukāns rosina paredzēt atbildību ne tikai pašam dzērājšoferim, bet arī viņa pasažieriem. Kā vērtējat neseno situāciju, kad par braukšanu stiprā dzērumā un ātruma pārsniegšanu tika apturēts prokuratūras šoferis, bet automašīnā atradās virsprokurors? Vai šo gadījumu izskatīs prokuratūras ētikas institūcija, un vai tas būtu jādara?

Krimināllikums jau šobrīd paredz atbildību par līdzdalību tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (organizēšana, uzkūdīšana, atbalstīšana), līdz ar to situācijās, kad tam konstatējams pamats (iegūti pietiekami pierādījumi), pie atbildības varētu saukt ne vien pasažieri, bet pat mašīnas īpašnieku, kurš gaida sūtni atgriežamies no veikala. Kas attiecas uz konkrēto gadījumu, nav bijis gods būt iesaistītam tā izskatīšanā, tāpēc sīkākus komentārus sniegt nav iespējams. Kas attiecas uz virsprokurora uzvedības ētiskumu, ikviens prokurors arī ārpus darba ir pakļauts pastāvīgai sabiedrības uzmanībai, tādēļ arī pēc darba laika un brīvdienās viņš uzņemas personīgus ierobežojumus, ko cita persona varētu uztvert par apgrūtinošiem, tostarp prokurora uzvedībai jābūt tādai, lai neradītu pamatu šaubām par viņa spēju objektīvi veikt savus amata pienākumus, kā arī jāizvairās no situācijām, kas var negatīvi ietekmēt viņa vai prokuratūras reputāciju, un šie nosacījumi atbilstoši Prokuroru ētikas kodeksa prasībām ir jāievēro ikvienam prokuroram. Vienlaikus disciplinārās lietas ierosināšana un iespējamā atbildība par ētikas kodeksa pārkāpumiem ir atkarīga no neatbilstošas rīcības pazīmju esamības, neatbilstošās rīcības smaguma pakāpes, sekām, kuras iestājušās citām personām vai prokuratūrai, prokurora nodoma, kā arī citiem apstākļiem. Kā jau minēts, par šo kritēriju esamību plašākas informācijas nav.

Aivars Ostapko

Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta virsprokurors

1. Kāda ir prokuratūras funkcija demokrātiskā tiesiskā valstī, un kāda ir prokuratūras loma kriminālprocesa mērķa sasniegšanā?

Ja būtu nosaucamas trīs galvenās prokuratūras funkcijas demokrātijas stiprināšanā valstī, tad tās būtu: kriminālprocesa objektivitātes un efektivitātes nodrošināšana, tiesiskās aizsardzības nodrošināšana cietušajiem kriminālprocesā un taisnīga, samērīga soda piemērošana par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā atzītām personām. Prokuratūra ir vienīgā iestāde valstī, kas nodrošina noziedzīgus nodarījumus izdarījušo personu kriminālvajāšanu. Lai šīs funkcijas izpilde būtu tiesiska, prokuratūrai jānodrošina, ka kriminālprocesos izmeklēšana notiek atbilstoši likumam un tiek ievērotas kriminālprocesā iesaistīto personu tiesības un likumīgās intereses. Latvijas specifika ir tā, ka prokurors realizē savas funkcijas arī ārpus krimināltiesiskās sfēras. Šāda pieeja ļauj pievērst prokurora uzmanību arī plašākiem tiesiskajiem procesiem valstī.

2. Kas, jūsuprāt, būtu pilnveidojams prokuratūras darbā, un kādas pārmaiņas ieviesīsiet, ja tiksiet ievēlēts ģenerālprokurora amatā?

Vispārīgi runājot, joprojām darbs ieguldāms izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšanā, kā arī jaunu risinājumu meklēšanā ātrākai krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai.

Ja runājam konkrētāk, tad mūsdienu ģeopolitiskā situācija diktē nepieciešamību nodrošināt maksimāli efektīvu cīņu pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību. Šajā kontekstā domāju ne tikai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsti Krimināllikuma X nodaļas izpratnē, bet arī saistīti ar finansiālo drošību un korupciju. Apsveru nepieciešamību izveidot specializētu prokuratūras struktūrvienību apgabala līmenī cīņai ar noziedzību, kas vērsta pret valsts drošības interesēm.

Otrkārt, uzmanība pievēršama starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības efektivitātes veicināšanai un pārrobežu organizētās noziedzības apkarošanai. Latvijas prokuroriem jābūt pārstāvētiem visos ārvalstu ekspertu diskusiju formātos, kuros praktiķi rada jaunākās – mūsdienām atbilstošas metodes organizētās noziedzības apkarošanai.

Treškārt, būtu jāstiprina sadarbība ar citām iestādēm, kuru kompetence tieši vai netieši saistīta ar prokuratūras kompetenci. Mūsu mērķis ir strādāt vienotā komandā neatkarīgi no tā, kādu iestādi vai profesiju mēs pārstāvam.

Ceturtkārt, jāturpina darbs pie kvalitatīvas prokuroru profesionālās kvalifikācijas celšanas pasākumu attīstības. Ir būtiski, ka praksē konstatētās problēmas tiek risinātas “tūlīt un tagad”. Ja tomēr tas nav iespējams, tad jānodrošina darboties spējīgs mehānisms, kā konstatētā problēma ir atrisināma iespējami īsākā laikā.

Piektkārt, jāturpina darbs pie prokuratūras darbības procesu digitalizācijas, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu (arī ekonomisku) cilvēkresursu un finanšu resursu patēriņu. Šajā kontekstā es saredzu arī mākslīgā intelekta izmantošanu.

Sestkārt, ir būtiski strādāt pie prokuratūras personāla motivēšanas, lietišķas un koleģiālas komunikācijas starp dažādiem prokuratūras struktūrvienību līmeņiem un amatpersonām, stiprinot prokuratūras komandas garu, kā arī rūpējoties par prokuroru, kā arī darbinieku labsajūtu.

3. Prokuratūras likums noteic, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija. Ar ko tas, jūsuprāt, ir pamatots, un vai šī situācija būtu jāmaina, nosakot, ka prokuratūra pieder izpildvarai?

Šāds jautājums par prokuratūras vietas noteikšanu ārpus tiesu varas institūcijām pārsvarā tiek aktualizēts brīdī, kad prokuratūra vērš savu darbību pret personām, kuru ietekmi kādos procesos valstī apdraud izmeklēšanas, prokuratūras vai tiesas iestāžu likumīga un pamatota rīcība.

Latvijā jautājums par prokuratūras vietu un lomu valstī ir galīgi noregulēts Satversmes tiesas spriedumā Nr. 2006-12-01, kurā viena no nostiprinātajām tēzēm nosaka, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija un prokuratūras statusu regulējošās Prokuratūras likuma normas atbilst Satversmes 1. un 86. pantam.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

4. Kāds ir prokuratūras darba pašreizējais uzraudzības mehānisms? Ja nepieciešams to uzlabot, kā tas ir iespējams?

Pēdējos gados ir ļoti daudz darīts, lai uzraudzības darba kvalitāti un efektivitāti uzlabotu. Ja runājam stratēģiskā līmenī, tad prokuratūrā ir skaidri definēti prokuratūras darbības kvalitāti un efektivitāti raksturojošie rādītāji, kuri pastāvīgi tiek analizēti, nosakot pozitīvās un negatīvās rādītāju tendences. Būtiski atzīmēt, ka šie rādītāji ir matemātiski aprēķināmi, novērtējami un savstarpēji salīdzināmi. Piemēram, viens no mūsu definētajiem darbības kvalitātes un efektivitātes rādītājiem ir pabeigto kriminālprocesu skaits par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem attiecībā pret visiem prokuratūras lietvedībā saņemtajiem kriminālprocesiem. 2024. gadā šādi kriminālprocesi bija 24,2 %, attiecīgi 2023. gadā 24,3 %, bet 2022. gadā 24,9 % no visiem prokuratūras lietvedībā saņemtajiem kriminālprocesiem. Cits mūsu darbības kvalitāti un efektivitāti raksturojošs rādītājs ir pabeigto kriminālprocesu skaits par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri atzīti par īpaši aktuāliem, tajā skaitā tādiem, kas vērsti pret valsts drošību, saistīti ar finanšu jomu, vardarbību ģimenē, slepkavību, korupciju, kā arī nelikumīgu narkotiku apriti utt. 2024. gadā tie bija 975 kriminālprocesi, 2023. gadā 454 kriminālprocesi, bet 2022. gadā 468 kriminālprocesi. Pastāv arī citi rādītāji, kas raksturo prokuratūras darba efektivitāti un kvalitāti, tajā skaitā uzraudzības darbu. Tie ir atrodami prokuratūras tīmekļa vietnē publisko pārskatu sadaļā.

Pakārtoti stratēģiski svarīgiem prokuratūras darbības efektivitātes un kvalitātes rādītājiem tiek veikta prokuroru profesionālās darbības novērtēšana, tādējādi identificējot katra prokurora devumu stratēģisko mērķu sasniegšanā. Šāda pieeja ļauj ātri un ērti identificēt prokuroram nepieciešamo profesionālās attīstības pasākumu kopumu, kuru realizējot iespējams sasniegt labākus rezultātus.

Ja runājam par konkrētu kriminālprocesu uzraudzību, tad prokuratūrā pastāv vairāki mehānismi, kas ikdienā palīdz nodrošināt kvalitatīvu darbu. Pirmkārt, ir izveidots informācijas apmaiņas mehānisms starp prokuroriem un virsprokuroriem, kas ļauj savlaicīgi identificēt problēmas kriminālprocesa virzībā un tās atrisināt. Otrkārt, ir izveidota monitoringa sistēma, kas ikdienā seko līdzi prokuroru pieņemto lēmumu kvalitātei, ļaujot atbilstoši reaģēt, vēl pirms lēmumi stājušies spēkā. Treškārt, ieviests amatā augstāka prokurora institūts, kuram jānodrošina kriminālprocesa īstenošanas kvalitāte atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kompetencei. Ceturtkārt, ieviests koordinējošo prokuroru institūts, kurā pieredzējušākie prokurori noteikti kā kontaktpunkti attiecīgās specializācijas jautājumos un sniedz atbalstu prokuroriem ikdienā. Piemēram, šādi koordinējošie prokurori noteikti lietās, kurās cietuši vai tiesības uz aizstāvību ieguvuši nepilngadīgie, vai lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē vai finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem, korupciju, valsts drošību utt. Tāpat par koordinējošajiem prokuroriem noteikti Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurori, kuri konsultē prokurorus gadījumos, ja lietā nepieciešams identificēt piemērotāko starptautiskās sadarbības instrumentu kriminālprocesā.

Ja runājam par jautājumiem, kuros būtu nepieciešami uzlabojumi, tad viens no tiem būtu iepriekš minētā amatā augstāka prokurora institūta koriģēšana. Ne vienmēr amatā zemāki prokurori saņem tādu atbalstu, kādu viņi no amatā augstāka prokurora sagaida. Viens no iemesliem ir fakts, ka pirms reformas amatā augstāks prokurors bija uzraugošais un kriminālvajāšanu realizējošais prokurors savā lietā, bet šī brīža modelis paredz, ka konkrētais amatā augstāks prokurors vada amatā zemāku prokuroru profesionālo darbību, kas savā ziņā līdzinās virsprokurora darbam. Ne visiem šāds darbs liekas saistošs, un ne visiem tas vienlīdz labi padodas.

5. Vai prokuratūras darbs (personāls, finanses) šobrīd ir organizēts efektīvi? Kādas ir iespējas to uzlabot, paātrinot kriminālprocesus, taupot valsts finanšu līdzekļus, efektivizējot personālu?

Personāla izmantošanas efektivitātes nodrošināšanas jomā esam izdarījuši ļoti daudz. Lai nodrošinātu, ka prokurors savā profesionālajā darbā veic tikai un vienīgi funkcijas, kas raksturīgas prokuroram, tika realizētas daudzas reformas, kas saistās gan ar struktūrvienību reorganizāciju, gan ikdienas pienākumu racionalizāciju un veicamo funkciju standartizēšanu. Lielu lomu šobrīd piešķiram kvalificētam atbalsta personālam, kas atslogo prokuroru ikdienu. Piemēram, ir daži procesuālie dokumenti, kuri pēc savas būtības un satura ir juridiski vienkārši, un šo darbu varētu uzticēt minētajam atbalsta personālam. Tikmēr prokurors varētu vairāk uzmanības pievērst kriminālprocesu uzraudzības jautājumiem īpaši aktuālās lietās. Šobrīd pieņemam darbā vecākos prokurora palīgus, kuri spējīgi šādu atbalstu sniegt. Šādai pieejai ir pozitīva ietekme arī prokuroru kadru kalvē nākotnē, jo vairāki vecākie prokuroru palīgi, gūstot pieredzi darbā prokuratūrā, ir kļuvuši par prokuroriem un veiksmīgi pilda savus amata pienākumus.

Darbs turpināms arī jau minētajā digitalizācijas jomā. Šobrīd esam izstrādājuši dažādu elektronisku kriminālprocesa dokumentu formas, kas ļauj daudz ātrāk un vienkāršāk apstrādāt konkrētajai procesuālajai darbībai nepieciešamo informāciju. Piemēram, elektroniskā veidlapa lēmumam par personas saukšanu pie kriminālatbildības ir sinhronizēta ar dažādām datubāzēm, kas nodrošina noteiktas datu grupas automatizētu ielasi veidlapā. Tā kā Krimināllikuma normas piemērošana konkrētā lietā var atšķirties atkarībā no tā, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, tad šī veidlapa ļauj nodrošināt noziedzīgā nodarījuma brīdī piemērojamās Krimināllikuma normas automatizētu ielasi. Šie ir tikai pāris piemēri, kas raksturo sfēras, kurās darbs ir iesākts, bet tas noteikti būtu turpināms.

6. Cik liela daļa no kriminālprocesiem būtu jāpabeidz prokuratūrā vienkāršotā procesā, nenododot lietas uz tiesu?

Visi kriminālprocesi, ja tiek sasniegts Kriminālprocesa likumā noteiktais mērķis un nepastāv likumā noteikti ierobežojumi kriminālprocesa pabeigšanai pirmstiesas stadijā.

7. Vai kriminālprocess pienācīgi aizstāv cietušā intereses?

Es nedomāju, ka varam teikt, ka cietušā intereses tiek pilnībā aizstāvētas. Atsevišķi būtu vērtējams, kā tiek nodrošināta cietušā tiesību aizsardzība konkrētā kriminālprocesā. Ne vienu reizi vien kriminālprocesā ir konstatēts, ka kādu iemeslu dēļ cietušā intereses nodrošinātas nepilnīgi. Līdz ar to šim jautājumam jābūt pastāvīgā dienas kārtībā visām institūcijām un amatpersonām, kurām jārūpējas par cietušā interešu aizsardzību.

Tajā pašā laikā vēlos vērt plašāku kontekstu – vai mūsu valsts iedzīvotāji pietiekamā mērā ir informēti par savām tiesībām gadījumā, ja viņiem būtu tiesības tikt atzītiem par cietušajiem. Protams, ka šo tiesību izklāsts ir atrodams vairāku valsts iestāžu tīmekļa vietnēs, ieskaitot prokuratūru. Tāpat vairākkārt izvērstas masu mediju kampaņas, kas ir ļoti pozitīvi. Taču ne vienmēr ar to pietiek, lai cilvēks spētu atbilstoši reaģēt situācijās, kad viņam tas ir nepieciešams. Tāpat jautājums ir arī par juridiskās palīdzības kvalitāti, kas arī ne vienmēr bijusi pienācīga. Arī šajā virzienā mums kopīgi jāturpina strādāt.

Kā vēl vienu svarīgu momentu vēlos uzsvērt psiholoģisko atbalstu, īpaši ar vardarbību saistītos noziegumos cietušajiem. Lai gan kriminālprocess paredz dažādus materiālas kompensācijas risinājumus, tomēr bieži vien daudz nozīmīgāk ir nodrošināt psiholoģisko atbalstu. Diemžēl speciālistu pieejamība šādas palīdzības saņemšanai ir ierobežota un daudzkārt veido arī nepanesamu finansiālu slogu valstij, nevalstiskajam sektoram un arī cilvēkam personīgi.

8. Cik daudz prokuratūrai ir jāiesaistās apsūdzētā pamattiesību aizsardzībā?

Apsūdzētā pamattiesību aizsardzība jānodrošina simtprocentīgi.

9. Vai pieļaujat prokurora izdienas pensijas nosacījumu ierobežošanu (nostrādāto gadu skaits, vecuma slieksnis, ierobežojums saņemt izdienas pensiju vienlaikus ar algu u.c.) vai pilnīgu prokuroru izdienas pensiju atcelšanu?

Pie nosacījuma, ja izdienas pensiju pārskatīšana neietekmē šobrīd nodarbinātos prokurorus, iespējami dažādi risinājumi.

10. Ģenerālprokurors J. Stukāns rosina paredzēt atbildību ne tikai pašam dzērājšoferim, bet arī viņa pasažieriem. Kā vērtējat neseno situāciju, kad par braukšanu stiprā dzērumā un ātruma pārsniegšanu tika apturēts prokuratūras šoferis, bet automašīnā atradās virsprokurors? Vai šo gadījumu izskatīs prokuratūras ētikas institūcija, un vai tas būtu jādara?

Uzskatu, ka jebkuru ideju, kas būtiski vai pat kardināli var ietekmēt spēkā esošo tiesisko kārtību, sākotnēji nepieciešams izdiskutēt profesionāļu lokā. Bez šādas diskusijas novērtēt šādu ideju ietekmi un praktisko izpildījumu ir pāragri. Uzskatu, ka virsprokurora atbildība bija jāvērtē. Manā rīcībā nav informācijas, kādēļ tas netika darīts.

Juris Stukāns

Ģenerālprokurors

1. Kāda ir prokuratūras funkcija demokrātiskā tiesiskā valstī, un kāda ir prokuratūras loma kriminālprocesa mērķa sasniegšanā?

Prokuratūras primārā funkcija ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana kriminālprocesā, kā arī uzraudzība pār likumības ievērošanu Prokuratūras likumā noteiktās kompetences ietvaros. Krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšana iespējami ātrā un efektīvā veidā ir atkarīga no pirmstiesas kriminālprocesa efektivitātes, valsts apsūdzības un tās uzturēšanas kvalitātes tiesā – tā arī ir prokuratūras loma un ieguldījums kriminālprocesa mērķa sasniegšanā.

2. Kas, jūsuprāt, būtu pilnveidojams prokuratūras darbā, un kādas pārmaiņas ieviesīsiet, ja tiksiet ievēlēts ģenerālprokurora amatā?

Laika posmā no 2020. līdz 2025. gadam ģenerālprokurora amatā īstenotie pasākumi (piemēram, standartizēta vienkāršoto kriminālprocesu izmeklēšana, pasākumi krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšanai prokuratūrā) nodrošinājuši labus rezultātus – prokuratūras spēja efektīvi izmeklēt vienkāršus kriminālprocesus – kriminālpārkāpumus un mazāk smagus noziegumus – ir ievērojami uzlabojusies. Tai pašā laikā aizvien ir risināmi jautājumi, kas attiecas uz smagu un sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanu un savlaicīgu šo kriminālprocesu pabeigšanu. Lai efektivizētu un paātrinātu izmeklēšanas darbības smagu un sevišķi smagu noziegumu lietās, ir uzlabojama izpratne par Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu piemērošanu, pierādījumu pietiekamību vainas pierādīšanai, piemēram, izstrādājot vadlīnijas, nosakot obligāti veicamās sākotnējās izmeklēšanas darbības noteiktu kategoriju lietās u.c. Tāpat ir jāturpina darbs pie uzraugošā prokurora pienākumu pārskatīšanas kriminālprocesā, ieviešot būtiski atšķirīgu pieeju vienkāršiem kriminālprocesiem, kuriem ir standartizēta izmeklēšana. Lai atbrīvotu prokurora resursu smagu un sevišķi smagu noziegumu atklāšanai un izmeklēšanai, ir jāizvērtē iespējas uzraugošā prokurora institūta līdzdalības minimizēšanai, stiprinot izmeklētāja tiešā priekšnieka institūtu, vecākā prokurora palīga amata pienākumu pārskatīšanai, lai plašāk iesaistītu šo resursu procesuālo darbību veikšanā, kā arī IT risinājumu ieviešanai izmeklēšanas procesa automatizēšanai. Protams, ir jāturpina iesāktais darbs pie prokuratūras pārvaldības procesu pilnveides, praksē nostiprinot šajā ģenerālprokurora pilnvaru termiņā ieviestos pārvaldības mehānismus un atbilstoši nepieciešamībai papildinot tos. Kvalitāte un efektivitāte nav nejaušība, bet gan apzināta lēmuma un pārdomāta procesa rezultāts.

3. Prokuratūras likums noteic, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija. Ar ko tas, jūsuprāt, ir pamatots, un vai šī situācija būtu jāmaina, nosakot, ka prokuratūra pieder izpildvarai?

Vērtējot prokuratūras vietu un lomu valsts institucionālajā sistēmā, lai domātu par jebkādām izmaiņām, ir būtiski pievērsties jautājumam, vai esošajā modelī pastāv priekšnoteikumi efektīvai prokuratūras funkciju izpildei. Prokuratūras institūcijas statusu ir vērtējusi Satversmes tiesa, atzīstot, ka tieši pašreizējais prokuratūras statuss – tiesu varas institūcija – vislabāk nodrošina gan prokuratūras funkciju efektīvu izpildi, gan tiesu varas neatkarību kopumā un pilnībā atbilst varas dalīšanas principam. Prokuratūras iestāžu darbības principi un standarti noteikti arī pārnacionālajos dokumentos, no kuriem kā nozīmīgākos informācijas avotus var minēt Rekomendāciju Rec(2000)19 “Valsts prokuratūras loma krimināltiesību sistēmā”, Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes un Eiropas Prokuroru konsultatīvās padomes pieņemtos viedokļus, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Starptautiskās prokuroru asociācijas pieņemtos dokumentus. Prokuratūras darbības normatīvo regulējumu ir vērtējusi arī Latvijas Republikas Valsts kontrole un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, secinot, ka Prokuratūras likumā nav identificējami trūkumi attiecībā uz nosacījumiem efektīvai un optimālai prokuratūras funkciju izpildei, kurus paredz starptautiski nostiprinātās pamatno­stādnes par prokuratūras funkcijām, darbības principiem un nodrošināmo neatkarību atbilstoši valsts izvēlētajam modelim.

No ģenerālprokurora skatpunkta raugoties, neredzu trūkumus un uzskatu, ka esošajā tiesu varas institūcijas statusā ir visi priekšnoteikumi, lai prokuratūra varētu darboties efektīvi. Vēl jo vairāk – saskaņā ar Prokuratūras likumu prokuratūra ir vienota, centralizēta triju līmeņu struktūrvienību sistēma, kuru vada ģenerālprokurors. Tātad, būdama neatkarīga, tiesu varai piederīga institūcija, tā vienlaikus ir organizēta pēc izpildvarai raksturīgā hierarhijas principa, un šis apstāklis nodrošina ģenerālprokuroram iespēju noteikt vienotus prokuratūras darbības organizatoriskos paņēmienus, vadlīnijas un standartus, kas nepieciešami, lai palielinātu kriminālprocesa efektivitāti.

4. Kāds ir prokuratūras darba pašreizējais uzraudzības mehānisms? Ja nepieciešams to uzlabot, kā tas ir iespējams?

Uzraudzības mehānisms ir pietiekams, lai prokuratūra efektīvi realizētu Prokuratūras likumā noteiktās funkcijas. Saskaņā ar Prokuratūras likumu ģenerālprokurors iesniedz ziņojumu parlamentam par prokuratūrā iepriekšējā gadā paveikto un nākamā gada darbības prioritātēm. Sadarbību ar izpildvaru kopīgu mērķu izvirzīšanā tiesiskuma stiprināšanai un to izpildes koordinēšanā prokuratūra īsteno caur Noziedzības novēršanas padomi, kuras dotie uzdevumi un pieņemtie lēmumi ir prokuratūrai saistoši. Prokuratūra ir ciešā sadarbībā ar Tieslietu padomi un Tieslietu ministriju, tostarp ir pārstāvēta Tieslietu ministrijas pastāvīgajās Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma darba grupās, līdz ar to ir nodrošināts mehānisms likumdošanas iniciatīvu virzīšanai. Prokuratūras resursu izlietojumu savas kompetences ietvaros pārbauda neatkarīga augstākā revīzijas iestāde – Latvijas Republikas Valsts kontrole. Būtiski arī norādīt, ka prokuratūra kā ikviena cita valsts institūcija par savu darbu ir atbildīga sabiedrības priekšā un tai ir jāinformē sabiedrība par savu darbību. Tieši beidzamajā sadaļā no minētā ir vēl daudz darāmā, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk sniegtu informāciju par prokuratūras un prokurora darbību, par pirmstiesas kriminālprocesa gaitu, izskaidrotu prokuroru pieņemtos lēmumus u.c.

5. Vai prokuratūras darbs (personāls, finanses) šobrīd ir organizēts efektīvi? Kādas ir iespējas to uzlabot, paātrinot kriminālprocesus, taupot valsts finanšu līdzekļus, efektivizējot personālu?

No pārvaldības viedokļa prokuratūra šodien ir cita institūcija, salīdzinot ar to, kāda tā bija 2020. gadā, uzsākot pildīt ģenerālprokurora amata pienākumus. Ir būtiski pilnveidoti pārvaldības procesi, ieviešot mūsdienu prasībām atbilstošu darbības un attīstības plānošanu, darba organizāciju un izpildes kontroli. Vienlaikus ir būtiski atcerēties, ka prokuratūras darbības rādītāji ir daļa no rādītājiem, ko mēra, novērtējot tiesu sistēmas darbību – efektivitāti un kvalitāti Eiropas valstīs. 2024. gada 16. oktobrī Eiropas Padomes Tieslietu efektivitātes komisija publicēja jaunāko novērtējuma ziņojumu, kurā attiecībā uz prokuratūras darbību secinātais norāda uz iespēju uzlabot prokuratūras sniegumu, jo prokuroru skaita ziņā Latvija citas valstis apsteidz, bet darba rādītājos atpaliek. Prokuratūras darbības rādītāju un resursu attiecības, tajā skaitā prokuroru skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, tuvināšana citu Eiropas valstu vidējiem rādītājiem ir viens no maniem izvirzītajiem mērķiem tuvāko piecu gadu periodam. Ir pienācis laiks padziļināti izvērtēt un rast atbildi uz jautājumiem – kāds, ņemot vērā šodienas situāciju noziedzības jomā, ir prokuratūras funkciju izpildei nepieciešamais prokuroru skaits un vai daļu prokurora darba apjoma nevarētu pārņemt kvalificēts prokurora atbalsta personāls. Vēlos uzsvērt, ka rīcībai jābūt rūpīgi pārdomātai, ar pieeju “septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”. Kas liek domāt, ka izmaiņas ir vajadzīgas un iespējamas? Vērtējot prokuroru noslodzes rādītājus, redzams, ka būtiskāko prokurora noslodzes daļu veido vienkāršākie noziedzīgie nodarījumi, jo par smagiem un sevišķi smagiem noziedzīgiem nodarījumiem pabeigtie kriminālprocesi nepārsniedz 30 % no kopumā pabeigtajiem. Pēdējos gados īstenotā prokurora palīga amata reforma, diferencējot amatus un ieviešot vecākā prokurora palīga amatu, jau šodien apliecina rezultātu ilgtspēju. Būtisks priekšnoteikums prokuratūras amatu struktūras izmaiņām ir pasākumu veikšana, lai mazinātu prokurora iesaisti kriminālprocesā saistībā ar vienkāršāko noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, kas ietver vecākā prokurora palīga amata pienākumu pārskatīšanu un tādas sistēmas ieviešanu, kur šie kvalificētie darbinieki rīkotos atbilstoši izstrādātām un prokuratūrā apstiprinātām vadlīnijām un lietojot IT atbalsta sistēmu automatizētai datos balstītu lēmumu pieņemšanai, bet prokurors tiktu iesaistīts tikai izņēmuma gadījumos.

6. Cik liela daļa no kriminālprocesiem būtu jāpabeidz prokuratūrā vienkāršotā procesā, nenododot lietas uz tiesu?

Laika posmā no 2020. līdz 2025. gadam ģenerālprokurora amatā īstenotie pasākumi ir nodrošinājuši to, ka aptuveni puse no kopumā pabeigtajiem kriminālprocesiem šodien tiek pabeigti prokuratūrā ar prokurora priekšrakstu par sodu. Par zādzību nelielā apmērā, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē vai atteikšanos no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko un citu apreibinošu vielu ietekmes pārbaudes (KL 180. panta pirmā daļa, 262. panta pirmā un 1.¹ daļa, 262.¹ panta pirmā daļa) pārsvarā visi kriminālprocesi tiek uzsākti un prokuratūrā pabeigti 48 stundu laikā no uzsākšanas brīža. Šai tendencei būtu jāturpinās.

7. Vai kriminālprocess pienācīgi aizstāv cietušā intereses?

Ņemot vērā, ka Latvijā ir kriminālprocesa obligātums, tad ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, tiek uzsākts kriminālprocess. Procesa virzītājam ir pienākums savlaicīgi informēt personu par tās tiesībām tikt atzītai par cietušo kriminālprocesā. Būt vai nebūt par cietušo kriminālprocesā ir tikai pašas personas ziņā. Ja persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj izteikt savu gribu būt par cietušo, personu atzīst par cietušo bez tās piekrišanas. Līdz ar to ir pamats atzīt, ka kriminālprocesuālais regulējums ir skaidrs un viennozīmīgs, uzliekot pienākumu procesa virzītājam aizsargāt personas intereses, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Kriminālprocesuālais regulējums nosaka cietušā tiesības un paredz iespēju aktīvi līdzdarboties kriminālprocesā, tai skaitā arī uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības saņemšanai un noteiktos gadījumos iesniegt sūdzību par procesuālo nolēmumu vai kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību. Kriminālprocesuālais regulējums procesa virzītājam arī nosaka pienākumu sniegt cietušajam informāciju par kompensācijas, tai skaitā valsts kompensācijas, pieteikšanas un saņemšanas nosacījumiem.

8. Cik daudz prokuratūrai ir jāiesaistās apsūdzētā pamattiesību aizsardzībā?

Kriminālprocesa vienīgais mērķis ir krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un likumā noteikto kriminālprocesa kārtību. Kriminālprocesuālais regulējums procesa virzītājam nosaka pienākumu, nodrošināt apsūdzētā visu tiesību īstenošanas iespējas un aizsardzību, tai skaitā tiesības uz objektīvu kriminālprocesa norisi.

9. Vai pieļaujat prokurora izdienas pensijas nosacījumu ierobežošanu (nostrādāto gadu skaits, vecuma slieksnis, ierobežojums saņemt izdienas pensiju vienlaikus ar algu u.c.) vai pilnīgu prokuroru izdienas pensiju atcelšanu?

Valstī izveidotā izdienas pensiju sistēma kopumā ir pārskatāma. Izdienas pensiju ieviešanas sākotnējais mērķis bija garantēt sociālo nodrošinājumu noteiktās profesijās vai dienestos strādājošajiem, kuri pēc noteikta laika nostrādāšanas noteiktos apstākļos nevar turpināt darbu, jo zūd profesionālās iemaņas un spēja pildīt noteiktos pienākumus. Turklāt tika pieņemts, ka persona nevarēs iekļauties darba tirgū sava vecuma un izglītības specifikas dēļ un līdz ar to paliks bez iztikas līdzekļiem. Mūsdienu situācija ir cita, jo ir ieviesta un darbojas gan darba aizsardzības, gan bezdarba samazināšanas politika. Runājot par prokurora izdienas pensijas nosacījumiem, ir nepieciešama diskusija par saprātīgām izmaiņām. Uzskatu, ka valstij ir jānodrošina pilnvērtīgas sociālās garantijas prokuroram pēc amata atstāšanas, kompensējot prokurora amatam izvirzītās prasības un ierobežojumus, ņemot vērā atbilstošas atlīdzības sistēmas nozīmi prokurora neatkarības un neietekmējamības kontekstā, respektējot prokurora amata nozīmi personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā kriminālprocesā. Jautājums par prokurora izdienas pensijas nosacījumiem ir risināms, piemērojot uz tiesu varu kopumā attiecināmus vienotus principus un neradot negatīvu ietekmi prokuroru finansiālajai drošībai.

10. Pirms neilga laika jūs esat rosinājis paredzēt atbildību ne tikai pašam dzērājšoferim, bet arī viņa pasažieriem. Kā vērtējat neseno situāciju, kad par braukšanu stiprā dzērumā un ātruma pārsniegšanu tika apturēts prokuratūras šoferis, bet automašīnā atradās virsprokurors? Vai šo gadījumu izskatīs prokuratūras ētikas institūcija?

Persona saucama pie atbildības saskaņā ar likumu un likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Prokuroram savas neatkarības un godprātības saglabāšanai ir jāievēro, jāuztur un jāpilda augstākie uzvedības standarti. Atbildība par prokurora ētikas principu ievērošanu pastāvīgi gulstas uz katru prokuroru. Prokurora ētikas standartu nosaka Latvijas Prokuroru ētikas kodekss un visos gadījumos, kad tiek konstatēts pamats vai nepieciešamība skaidrot un analizēt situāciju vai kodeksa normas, jautājumu izskata Prokuroru atestācijas komisija.

Jautājumus uzdeva un atbildes apkopoja Dina Gailīte un Uldis Krastiņš