Kriminālprocesa likuma aktuālās interpretācijas īpatnības Eiropas Savienības regulējuma gaismā

Neraugoties uz nereti izskanējušo pieņēmumu par Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā notiekošā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu unikalitāti vai novitāti, faktiski šis tiesiskais regulējums Latvijas kriminālprocesuālajā kodifikācijā bija iekļauts jau tā pamatredakcijā. Laika gaitā Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas ietvars vairākkārt ticis modificēts, tajā skaitā – izstrādājot un pieņemot tiesību normas, kas saistītas ar pierādīšanas pienākuma un pierādīšanas standarta pielāgošanu. Pēdējo gadu laikā šie procesa par noziedzīgi iegūtu mantu elementi kļuvuši par aktuālu tiesisko disputu priekšmetu un diskusiju objektu arī juridiskajā periodikā.

Autorei, līdzīgi kā vairumam citu praktizējošu kolēģu, šķita, ka zināmas pakāpes Zālamana viedumu šajās diskusijās ieviesīs Satversmes tiesas nolēmumi, kas šī gada pavasarī pieņemti lietās pēc vairāku desmitu subjektu iesniegto konstitucionālo sūdzību izskatīšanas. Šīs publikācijas priekšmets tomēr nebūs viedokļa paušana par attiecīgajiem nolēmumiem, tā vietā pievēršoties atsevišķiem elementiem, kas ieskicēti Satversmes tiesas paustajā novērtējumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējuma konstitucionalitāti.

Viens no šādiem aspektiem saistīts ar Satversmes tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu rezultātā tapušo Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23¹ un tajā izteikto atziņu korelāciju ar nacionālajā noregulējumā paredzēto tiesisko garantiju pietiekamību procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Patlaban juridiskajā domā jau iegūlusi Eiropas Savienības Tiesas paustā atziņa, ka 2005. gada 24. februāra Padomes Pamatlēmuma Nr.