Ievads

Sen jau pagājuši tie laiki, kad tiesības uz aizstāvību Eiropas juristiem asociējās tikai ar kriminālprocesā aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem nodrošināmām no šīm tiesībām izrietošām garantijām. Eiropas tiesību telpā, arī Latvijā, šīm tiesībām ir daudz plašāks tvērums. Principā tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procedūrā, kuras rezultātā var tikt pieņemts pret šo personu nelabvēlīgs pasākums.

Tiesības uz aizstāvību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībās ir vispārējs šo tiesību princips, kurš tālāk precizēts rakstiskajos ES primārajos un sekundārajos tiesību aktos, kā arī ES tiesu judikatūrā. Lai arī šis plašais tiesību uz aizstāvību regulējums ES tiesībās parasti nerada grūtības saprast, uz kuru juridisko pamatu jābalstās tiesību uz aizstāvību ievērošanas pārbaudē administratīvajā procesā vai kriminālprocesā, to pašu nevar teikt par situācijām, kuras ir pa vidu starp šiem abiem procesiem un kuras varētu tikt pielīdzinātas kriminālprocesam. Šajā ziņā ES tiesībās autore vēlas izcelt ES Vispārējās tiesas (turpmāk – VT) judikatūru par tiesību uz aizstāvību apjomu lietās par psiholoģisko vardarbību ES civildienestā un iezīmēt vēl judikatūrā neatbildētus jautājumus par to, vai un ciktāl psiholoģiskās vardarbības apgalvojumi būtu uzskatāmi par kriminālapsūdzību. ES tiesu pieeja šajā jautājumā atklāj zināmas nianses, kuras var ietekmēt psiholoģiskās vardarbības situācijās piemērojamo tiesību uz aizstāvību apjomu.

Lai arī rakstā apskatītā joma skar ES civildienestu, proti, tajā strādājošo darba strīdus ar ES iestādēm, un tāpēc nebūtu tieši piemērojama Latvijas tiesībās, tomēr tā var būt noderīga salīdzinošā kontekstā nacionālo tiesību piemērošanā un interpretācijā tiesību uz aizstāvību apjoma nodrošināšanā valsts tiesību aktos un praksē saistībā ar psiholoģiskās vardarbības aizliegumu.

Tiesību uz aizstāvību apjoms kriminālprocesā ES tiesībās

ES tiesu judikatūrā prasība ievērot tiesības uz aizstāvību ir jānošķir kriminālprocesā un tam pielīdzināmā procesā no šīs prasības administratīvajā procesā, kurš nevar tikt pielīdzināts kriminālprocesam. Pirmajā gadījumā tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procedūrā, kura uzsākta pret personu un kuras rezultātā var tikt pieņemts šai personai nelabvēlīgs akts.¹ Saskaņā ar iedibinātu ES tiesu judikatūru nelabvēlīgs akts ir tāds, kas rada obligātas tiesiskas sekas, kas var tieši un nekavējoties ietekmēt personas intereses, raksturīgā veidā mainot tās juridisko situāciju,² piemēram, ja procedūras iznākumā var tikt piemērots sods³ vai ja pret personu ir izvirzīti apsūdzoši pierādījumi, kas ir strīdīgā akta pamatā.⁴ Savukārt administratīvajā procesā, kurš nevar tikt pielīdzināts kriminālprocesam, personai ir tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds “individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt”, proti, arī situācijās, kad nav uzsākta procedūra pret personu un kad nav pieņemts tai nelabvēlīgs akts.