Pasaule ir ieguvusi jaunu pāvestu, tomēr neilgi pirms tam Latvijas un starptautisko tiesību vēsturi ir grozījis cits notikums. 28. aprīlī Starptautisko tiesību komisijas (Komisija) 76. sesijas dienas notikumu biļetenā¹ ir izdarīta pavisam pieticīga atzīme “amatpersonu vēlēšanas”, zem kuras lasāms, ka Mārtiņš Paparinskis ir ievēlēts par šīs ANO institūcijas priekšsēdētāju. Šī panākuma apmērs ir apgriezti proporcionāls pieklusinātajai izziņošanai.

“Jurista Vārda” lasītājiem M. Paparinskis ir labi zināms kā starptautisko tiesību eksperts, pārstāvis starptautiskās tiesvedībās un Londonas Universitātes koledžas profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās. Pavisam nesen viņš nolasīja savu profesora inaugurācijas lekciju.² Par Komisijas locekli viņš tika ievēlēts 2021. gada novembrī kā visu trīs Baltijas valstu kopīgs kandidāts uz pilnvaru termiņu līdz 2027. gadam, savukārt pagājušajā gadā viņš tika ievēlēts par Komisijas pirmo priekšsēdētāja vietnieku. M. Paparinskis “Jurista Vārdā” ir publicējis vairākus apskatus par galvenajiem Komisijas notikumiem,³ un ceram, ka šis labi iesāktais darbs turpināsies.

Jaunais Komisijas priekšsēdētājs uzsāk savas pilnvaras pretrunīgā laikā – no vienas puses, starptautiskās tiesības tiek piesauktas ļoti bieži, runājot ne tikai par agresiju pret Ukrainu un humanitāro tiesību pārkāpumiem Palestīnā, bet arvien vairāk arī nosakot priekšrakstus valstu rīcībai, lai iegrožotu globālo sasilšanu. Mūsu prātos starptautiskās tiesības iemieso ideālus, piemēram, ikvienas tautas pašnoteikšanos, un tās paredz institūcijas, piemēram, ANO, kam šīs tiesības ir jāiedzīvina. No otras puses, starptautiskās tiesības joprojām ir normas, kuras piemēro starp valstīm, kas ir vienlīdzīgas un suverēnas. Nav pasaules armijas vai policijas, kas varētu likt pārkāpējiem padomāt divreiz. Kāda šajā ziņā ir Komisijas loma, un ko var ietekmēt tās priekšsēdētājs, kas pašlaik ir no Latvijas? M. Paparinskim par to ir bijusi iespēja izteikties Satversmes tiesas raidierakstā Tversme.⁴

Komisijas uzdevums ir sekmēt progresīvu starptautisko tiesību attīstību un kodifikāciju. Šķiet, lielākie tās panākumi ir Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām un ANO jūras tiesību konvencija. Titāniskais darbs panākt universālu, proti, pēc iespējas visām pasaules valstīm pieņemamu, tiesību normu kodifikāciju ne vienmēr ir vainagojies panākumiem – šeit var minēt valsts atbildības normu kodifikāciju, kas tā arī nav kļuvusi par starptautisku nolīgumu. Ne viss izdodas ar pirmo reizi, par to atgādina moderno starptautisko tiesību pirmsākumi, kurus iemieso Komisijas pulcēšanās vieta – Miera avēnija 8-14 Ženēvā. M. Paparinska sociālajos tīklos redzamā bilde ar parakstu “nebarot pāvus”, šķiet, ir uzņemta Arianas parkā, kur atrodas Tautu pils (Palais des Nations), kurā kopā sanāca ANO priekštece – Tautu savienība, kuras pilntiesīga dalībvalsts bija arī Latvijas Republika.

Minētajai Tautu savienībai ir veltītas arī spožas lappuses pasaules literatūrā. Piemēram, Albēra Koena romāns “Belle du Seigneur”,⁵ kurā autors, kurš pats lielāko mūža daļu nostrādāja Starptautiskajā darba organizācijā, izmantoja iespēju pazoboties par kolēģiem no Tautu savienības: “Tautu savienības ģenerālsekretāra otrais sekretārs aizvēra mapi ar britu delegācijas memorandu. Mapes biezums viņu sarūgtināja, un viņš to iesvieda atvilktnes dziļumā, šo kustību pavadot ar apmierinātu mēles klakšķi. Šai pēcpusdienai viņam vajadzēja kādu vieglu darbiņu, kaut ko atsvaidzinošu. Viņš aplūkoja galdu, varbūt paņemt Kamerūnas lietu? Arī neder – pārāk maz tur ko darīt, un līdz darba dienās beigām vēl bija stunda. Nākamā lieta, kam viņš pieķērās, bija N/600/300/42/4, sarakste ar Palestīnas Ebreju sieviešu apvienību. Šitās vienmēr sūdzas par mandāta valsti. Ko gan viņas uzdrošinās? Ir taču atšķirība starp kaut kādu grezeļu biedrību un Viņas Karaliskās Augstības valdību! Es viņām likšu uzgaidīt kādu mēnesi vai divus, tas viņām iemācīs manieres! Vislabāk būtu viņām neatbildēt vispār, nav nekāda riska, tās jau ir tikai privātpersonas. Sacīts, darīts, un viņš ielidināja mapi kreisajā atvilktnē, kas bija paredzēta lietām, kuras varēja aizmirst uz visiem laikiem un bez jebkāda riska.”

“Jurista Vārda” redakcija novēl panākumus jaunajam Komisijas priekšsēdētājam. Ceram, ka šis notikums tikai vairos mūsu lasītāju interesi par starptautiskajām tiesībām.