1928. gada 27. februāra Senāta spriedums Nr. 41: “[..] citādi vispār nebūtu domājama zv. advokatu darbība, kuri uzstājas un rīkojas ne tikvien kā privātas personas, bet savā ziņā arī kā sabiedrības un savas profesionālās korporācijas pārstāvi, baudot publisku uzticību un ticamību: šāds viņu stāvoklis un šāda viņu darbība pietiekoši nodrošināta ne vien ar pašu zv. advokātu sirdsapziņu, bet arī ar to, ka viņi apvienojas ciešā korporācijā ar pašu ievēlētu padomi, kas pastāvīgi pārbauda, aizsargā un aizstāv zv. advokāta profesionālo etiku…”¹

Kā redzams, šajā spriedumā ir uzsvērta advokātu korporācijas loma valstī – nodrošināt uzticamus tiesu profesionāļus. Proti, valsts nosaka publiskas prasības advokātu profesijai, kuru ievērošanu nodrošina neatkarīga, profesionāla korporācija. Šo advokātu korporāciju vēsturiski dēvē par kolēģiju vai arī vienkārši par advokatūru. Un tikai šīs advokātu kolēģijas biedri jeb kolēģi pretī bauda uzticību no valsts puses. Šādai advokātu kolēģijai ir nozīme, un tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu taisnīgu un arī kvalitatīvu tiesu iekārtas funkcionēšanu. Tomēr šobrīd Latvijā pastāvošais regulējums pārstāvim tiesās neizvirza prasību būt par advokātu kolēģijas biedru, nav pat prasības tiesas pārstāvju izglītībai (skat. Civilprocesa likuma 84. p. 1. d., Administratīvā procesa likuma 36. p. 1. d.).

Bez publiskās uzticamības advokāta godīgumam un profesionalitātei no valsts puses advokāta profesijai ir jābauda arī privātā uzticamība no savu klientu puses. Tādēļ advokatūrai ir jānodrošina neatkarības priekšnoteikumi. Advokātu neatkarību nodrošina no valsts neatkarīga advokātu kolēģija, kura pati sevi finansē un kuras kolēģi bauda privilēģijas pret valsts varas uzbrukumiem, ņemot vērā, ka advokāta profesija bieži prasa advokātam aizstāvēt klientus tiesā pret valsti. Advokāta profesija ir atzīta par tik nozīmīgu, ka tiesības uz advokātu ir konstitucionāla ranga un tās paredz Satversmes 92. panta ceturtais teikums. Būtiski, ka no tiesu iekārtai piederīgām personām Satversmē ir minēti vienīgi advokāti un tiesneši. Tiesneši un advokāti vēsturiski arī ir pirmās tiesu profesijas.

Šajā rakstā centīšos apskatīt, manā ieskatā, svarīgākos vēstures notikumus advokāta profesijas izveidē gan pasaulē, gan Latvijas robežās. Vienlaikus arī vēlos lasītājiem dot iespēju salīdzināt advokatūras darbības atšķirības dažādās valstīs. Ceru, ka šis raksts vairos izpratni par advokāta lomu valstī.

1. Advokatūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā

1.1. Senā Grieķija

Tiesa, kurā atbildētāju varēja izsaukt piespiedu kārtā atbildēt, Senajā Grieķijā parādījās aptuveni no 7.