Apzinoties šo izaicinājumu un nepieciešamību pēc padziļinātas juridiskās diskusijas, žurnāls “Jurista Vārds” šajā numurā publicē rakstus, kas veltīti aktuāliem tiesību jautājumiem aizsardzības jomā. Man ir gods būt šo publikāciju viesredaktoram, un ceru, ka autoru sagatavotie materiāli sniegs vērtīgu pienesumu gan juristiem, gan politikas veidotājiem un industrijas pārstāvjiem, veicinot izpratni par šīs nozares tiesiskajiem aspektiem.

Aizsardzības nozares jaunā realitāte un tiesiskais ietvars

Latvijas valdība ir nepārprotami definējusi valsts aizsardzības spēju stiprināšanu kā vienu no galvenajām prioritātēm. Tas izpaužas gan kā būtisks aizsardzības budžeta pieaugums,¹ gan jaunu, stratēģiski svarīgu politikas plānošanas dokumentu un tiesību aktu pieņemšana.

Kā viens no stūrakmeņiem jaunajā pieejā ir nesen apstiprinātā “Aizsardzības industrijas un inovāciju atbalsta stratēģija 2025–2036”,² kas iezīmē ilgtermiņa redzējumu vietējās industrijas attīstībai, inovāciju veicināšanai un piegādes drošības stiprināšanai – kritiskiem elementiem mūsdienu drošības izaicinājumu pārvarēšanai.

Šo ambiciozo mērķu sasniegšana nav iedomājama bez pārdomāta, efektīva un moderna tiesiskā regulējuma. Šeit svarīga loma ir juristiem. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, ka aizsardzības spēju stiprināšana notiek stingrā tiesiskuma ietvarā, respektējot gan nacionālās, gan starptautiskās tiesību normas. Tas ietver darbu pie iepirkumu procedūru pilnveidošanas, lai tās būtu ne tikai ātras un efektīvas, bet arī caurskatāmas, vienlaikus ņemot vērā specifiskās aizsardzības un drošības jomas prasības. Šajā ziņā aktuāls ir gan Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums, gan Publisko iepirkumu likums. Tādēļ arī viens no šī izdevuma rakstiem ir veltīts tēmai par publiskajiem iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā.

Aizsardzības un drošības iepirkumu jomā regulējums izriet no Eiropas Savienības un nacionālajām tiesībām, un tām veltītajā rakstā autores – Katrīne Pļaviņa-Mika un Sabīne Stirniņa – iepazīstina lasītājus ar šīm speciālajām normām iepirkumu regulējumā un tā piemērošanas praksi gan drošības iestāžu un nacionālo bruņoto spēku vajadzībām, gan citu aizsardzības jomas institūciju pārvaldībā.

Tāpat juristiem jāpalīdz vietējiem uzņēmumiem orientēties sarežģītajā stratēģiskas nozīmes preču aprites regulējumā, lai veicinātu to iesaisti gan valsts aizsardzības pasūtījumos, gan eksporta tirgos. Proti, lai nodarbotos ar komercdarbību aizsardzības nozarē, komersantiem ir nepieciešama Aizsardzības ministrijas izsniegta speciālā atļauja (licence) darbībai, tai skaitā ražošanai, ar Eiropas Savienības Kopējā militāro preču saraksta sadaļās ietvertajām precēm. Piemēram, licence ir nepieciešama komercdarbībai ar militāriem ieročiem, militāro munīciju, sprāgstvielām, militāra pielietojuma bezpilota lidaparātiem u.c. Tādēļ rakstu kopu papildina arī Helēnas Brinkmanes skaidrojums par šo Aizsardzības ministrijas speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai ar militārajām precēm, aplūkojot Latvijas tiesisko regulējumu un praksi.

Ne mazāk svarīgi ir risināt jauno tehnoloģiju, piemēram, bezpilota lidaparātu, izmantošanas un kiberdrošības radītos tiesiskos izaicinājumus. Latvijas kibertelpa aizvadītajā gadā ir piedzīvojusi gan nopietnus izaicinājumus, apdraudējumu līmenim sasniedzot līdz šim augstāko atzīmi, gan arī demonstrējusi augstu kibernoturību. Tādēļ, kā savā rakstā norāda Santa Lepere, pieaugošā uzbrukumu intensitāte, inovatīvas uzbrukumu metodes un ģeopolitiski motivēti incidenti ir apliecinājuši kiberdrošības izšķirošo nozīmi, jo kibertelpa ir viegli izmantojama, lai nodarītu kaitējumu indivīdam, sabiedrības grupai vai valstij kopumā. Līdz ar to arvien lielāka loma tiek piešķirta arī kiberdrošībai kā visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas elementam, un tam veltīts S. Leperes raksts.

Savukārt karš Ukrainā ir licis pārskatīt līdzšinējos priekšstatus par militārajiem bezpilota lidaparātiem, un ar tiem saistītajai regulējuma problemātikai ir pievērsies vēl viens no šīs rakstu kopas autoriem – Krišjānis Cercens. Viņš secina, ka “privātais sektors ir kļuvis par būtisku dalībnieku valsts drošības jautājumos un arvien vairāk civilo tehnoloģiju un inovāciju pārnesas uz militāro jomu. Bezpilota lidaparātu ražošana un izplatīšana vietējā līmenī ir suverenitātes un stratēģiskās autonomijas jautājums, kas pieprasa nepieciešamību pēc valstiska līmeņa regulējuma attiecībā uz izmantošanu un izplatīšanu, kur būtiska nozīme ir elastīgā institucionālā un birokrātiskā kārtībā, lai ātri pielāgotos, apgūtu un integrētu jaunās tehnoloģijas esošā regulējuma ietvarā”.

Būtisks solis tiesiskā ietvara modernizācijā noteikti vēl ir Aizsardzības industrijas likums,³ kas stājās spēkā 2024. gada 1. janvārī. Šis likums ievieš jaunus instrumentus, piemēram, stratēģisko partnerību un detalizētākas piegādes drošības prasības, kas var ietvert arī ražošanas vai apkopes spēju attīstīšanu Latvijā. Šie mehānismi ir paredzēti, lai veicinātu vietējās industrijas iesaisti un stiprinātu piegāžu drošību, kas ir īpaši svarīgi krīzes situācijās.

Industriālā sadarbība un offset jautājums Eiropas Savienības tiesību kontekstā

Viens no sarežģītākajiem un juridiski izaicinošākajiem jautājumiem, kas īpaši aktualizējas līdz ar lielapjoma militārajiem iepirkumiem no ārvalstu piegādātājiem, ir industriālā sadarbība, kas agrāk bieži tika īstenota caur tā sauktajiem offset jeb kompensējošiem darījumiem. Tradicionāli ar offset saprot prasību ārvalstu uzņēmumam, kas uzvarējis iepirkumā, veikt noteiktas investīcijas vai pasūtījumus pircējvalsts ekonomikā, lai daļēji kompensētu lielos aizsardzības izdevumus un attīstītu vietējo industriju. Šī pieeja var sniegt būtiskus ieguvumus, piemēram, tehnoloģiju pārnesi, jaunu darba vietu radīšanu un vietējo uzņēmumu kompetenču stiprināšanu. Kā veiksmīgu piemēru var minēt “Patria” bruņumašīnu iepirkumu un ar to saistīto ražotnes attīstību Latvijā.

Tomēr klasisko offset darījumu piemērošana Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesiskajā ietvarā ir jālīdzsvaro ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) noteikumiem par brīvu preču un pakalpojumu apriti vienotajā tirgū. Vienotā ES tirgus principi ierobežo iespējas izvirzīt prasības, kas varētu diskriminēt citu dalībvalstu piegādātājus vai kropļot konkurenci. Tomēr praksē šādi strīdi vēl nav risināti.

LESD 346. pants paredz atkāpes no ES noteikumiem, ja dalībvalstij ir nepieciešams aizsargāt savas būtiskās drošības intereses, īpaši attiecībā uz ieroču, munīcijas un militārā materiāla ražošanu vai tirdzniecību. Tomēr šis izņēmums ir interpretējams šauri, un tā piemērošana katrā konkrētā gadījumā ir rūpīgi jāpamato ar objektīviem drošības apsvērumiem.⁴

Kā Latvija var līdzsvarot leģitīmo vēlmi attīstīt savu aizsardzības industriju un stiprināt piegādes drošību ar ES tiesību noteiktajiem ierobežojumiem? Pieredze citās ES dalībvalstīs, piemēram, Somijā,⁵ Polijā⁶ un Dānijā,⁷ liecina par dažādām pieejām šī līdzsvara meklējumos. Šī ir pieredze, no kuras Latvija noteikti var mācīties.

Latvijas ceļš, šķiet, ved caur gudru LESD 346. panta piemērošanu un modernāku industriālās sadarbības formu izmantošanu. Jaunais Aizsardzības industrijas likums ievieš tādus instrumentus kā stratēģiskā partnerība un detalizētas piegādes drošības prasības, kas var ietvert arī ražošanas vai apkopes posmu veikšanu Latvijā.

Noslēgums

Aizsardzības jomas tiesiskais regulējums ir dinamisks un sarežģīts. Juristu zināšanas un aktīva iesaiste ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka Latvija spēj efektīvi stiprināt savas aizsardzības spējas, vienlaikus ievērojot tiesiskumu un starptautiskās saistības un ES vienotā tirgus priekšrocības. Ceru, ka šajā “Jurista Vārdā” publicētie raksti sniegs ieskatu aktuālajos aizsardzības tiesību jautājumos un rosinās juristus vairāk iesaistīties tiesiskuma sardzē un valsts aizsardzībā.