Turpinājums.

Raksta sākums – “Jurista Vārdā” Nr. 21, 27.05.2025.

3. Advokāta profesija un tiesības Latvijā (Latvijas teritorijā)

Rakstveidā kodificētas tiesības Latvijas teritorijā atveda vācu krustneši. Viduslaiku Livonijā, tāpat kā citur Eiropā vācu zemēs, tiesības tika dalītas zemes tiesībās (Landrecht) un pilsētas tiesībās (Stadtrecht). Eiropā tika izmantoti vairāku tiesību kodifikāciju paraugi. Zemes tiesībām par paraugu tika ņemta kodifikācija, kuru sauca par Sakšu spoguli (Sassen Speyghel). Sakšu spogulis balstījās sakšu cilšu paražu tiesību apkopojumā. No pilsētu tiesībām tika izmantotas Magdeburgas (Magdeburger Recht) un Lībekas (Lübisches Recht) pilsētu tiesības. Visas šīs tiesību kodifikācijas saturēja vienkopus gan sodu tiesības, procesuālās tiesības, normas par tiesu iekārtu un administratīvo iekārtu.

Tiesību jomā viduslaikos būtiska loma bija lēņu tiesībām, atbilstoši kurām lēņa kungs (senjors) sev pakļautajam vasalim izlēņoja zemi ar tiesībām uz tās dzimtzemniekiem. Lēņa tiesiskās attiecības bija uzticības attiecības, kas pastāvēja starp lēņa kungu un vasali, kur abi piederēja bruņniecības kārtai. Latvijas teritorijā tika regulēts arī dzimtzemnieku statuss, kuri piederēja pie muižām. Tika regulēti jautājumi saistībā ar dzimtzemnieku pirkšanu, pārdošanu un aizbēgšanu no vienas muižas teritorijas uz citu.¹

Turklāt viduslaikos būtiska loma bija arī baznīcas kanoniskajām tiesībām, kas regulēja ne vien reliģiskos jautājumus, bet arī noteiktus laicīgo tiesību aspektus. Piemēram, Katoļu baznīcas kanoniskās tiesības regulēja laulības noslēgšanu, tās ierobežojumus, laulības izbeigšanas nosacījumus, laulības spēkā neesamību. Tomēr līdz ar reformāciju kanoniskās tiesības zaudēja savu nozīmi attiecībā uz laicīgās likumdošanas jomu.² Tomēr attiecībā uz garīdzniecību Katoļu baznīcas kanoniskās tiesības tiek piemērotas vēl šodien, veidojot vienu no visilgāk nepārtraukti funkcionējošajām tiesību sistēmām Rietumeiropā un pasaulē, kura ietver tiesu darbību, tiesnešus, advokātus un normatīvo regulējumu.³

Romiešu tiesības Livonijā sāka parādīties 16. gadsimtā. Tas saistāms ar Vormsas reihstāga lēmumu 1495. gadā nodibināt Valsts kamertiesu (Reichskammergericht). Valsts kamertiesa bija augstākā pārsūdzības instance civillietās, un tajā piemēroja romiešu tiesības. Tās tomēr nebija klasiskās romiešu tiesības, bet gan viduslaiku ģermāņu tiesībām pielāgotas pandektu tiesības. Pandektu tiesības tika balstītas Justiniāna kodifikācijās, kuras 16. gadsimtā sāka saukt par Corpus Iuris Civilis. Valsts kamertiesa pieņēma muižnieku pārsūdzības civillietās, pārskatot Livonijas tiesu spriedumus. Ir zināms par 29 apelācijas lietām no Livonijas, kuras atrodamas Svētās Romas impērijas Valsts kamertiesas arhīvā par laika periodu no 1530. gada līdz 1564. gadam. Tomēr pēc Livonijas kara Livonijas lēņtiesiskā atkarība no Svētas Romas impērijas tika pārtraukta. Neskatoties uz minēto, romiešu tiesību pārņemšana notika visur Rietumeiropā un tā turpināja ietekmēt arī Baltijas reģionu. Nepieciešamība pēc romiešu tiesībām bija saistāma ar 16.–17. gadsimta ekonomisko attīstību, proti, tirdzniecības un līdz ar to arī brīvā tirgus attiecību evolūciju un privātīpašuma institūta attīstību, kas virzījās uz lēņu tiesību aizstāšanu ar privātīpašumu (alodifikāciju).⁴ Latvijas teritorijā alodifikācija notika 18. gadsimtā.

Tomēr 16.–17. gadsimtā tiesību kodifikācijas būtiski atšķīrās no mūsdienu tiesību kodeksiem. Minētajā laikā kodifikācijām nebija vienota struktūra, tajās vienkopus varēja atrasties gan privātās, gan publiskās tiesības, kopā ar normām par tiesu spriešanu tika ievietotas normas par noziegumiem, procesuālās normas atradās kopā ar materiālajām tiesībām u.tml.⁵

3.1. Bruņinieku tiesības Livonijā

Bruņinieku tiesības (Ritterrecht) veidoja Livonijas spogulis, iespējams, kodificēts 14. gadsimta sākumā, un tas varēja būt pielietots Sāmsalas – Vīkas (Ljānemā) bīskapijā.⁶ Livonijas spoguli bija izveidojis nezināms autors, balstoties uz Sakšu spoguli kā paraugu.⁷

Livonijas spogulī ir pieminēts arī aizstāvja institūts. Livonijas spoguļa pirmās grāmatas 44. nodaļā ir minēts: “Tiesnesim ir jādod tas aizstāvis (vörspraken), kuru vīrs lūdz pašu pirmo, un neviens cits, tas viņam ir brīv pēc tiesas.”⁸ (De richter schal to vörspraken geven, wen men aller ersten biddet, und nenen andern he en werde es leddich mit rechte.⁹) Kā redzams, aizstāvis dēvēts par vörspraken, acīmredzot veca forma vārdam Fürsprecher, ar ko tika apzīmēts pārstāvis/advokāts (cilvēks, kurš tiesā runā otra vietā). Līdz ar to var apgalvot, ka advokātam līdzīgs institūts pastāvēja jau Livonijas bruņinieku tiesībās.

3.2. Rīgas tiesības

Viduslaiku pilsētās plaši tika izmantots Lībekas tiesību modelis. Atbilstoši Lībekas tiesībām aizstāvis nebija prāvnieku pilnvarotais pārstāvis un neuzstājās viņu vietā, bet gan tikai konsultēja savus aizstāvamos, kuriem procesā bija jāpiedalās pašiem. Tomēr liela pilsoņu daļa pilsētās bija tirgotāji, kam bija nepieciešams regulāri ceļot, un tas varēja traucēt ierasties uz tiesas sēdi. Līdz ar to blakus aizstāvja amatam parādījās arī pārstāvja amats. Lai pārstāvētu pašu pilsētu, parādījās pilsētas pārstāvja amats prokurator fisealis jeb vecākais prokurators, kurš uzstājās arī kā sabiedriskais apsūdzētājs krimināllietās.¹⁰

Tas, ka publiskajām juridiskajām personām, piemēram, valstij, bija pārstāvji un advokāti, bija pieņemts arī citur Eiropā. Kā jau minēts iepriekš, lai aizstāvētu kroņa intereses tiesā, sākot ar 13. gadsimtu, Francijas karaļi izveidoja karaļa pārstāvja Procureurs du Roi un karaļa advokāta Avocat du Roi institūtus.¹¹ Vēsturiski publisko juridisko personu (pilsētu un valstu) pārstāvji jeb prokuratori Eiropā kļuva par apsūdzības uzturētājiem – prokuroriem.¹²

Advokatūra īpaši attīstījās pilsētās saistībā ar tur notiekošo tirdzniecības apriti. Tirdzniecības attīstība pilsētās radīja nepieciešamību pēc tieslietu lietpratēju institūta.¹³ Rīgā pārstāvību un aizstāvību tiesā regulēja 1578. gada Godājamās rātes noteikumi, kā turpmāk jārīkojas zvērinātiem prokuratoriem, bet vēlāk – 1634. gadā pieņemtā Ordonanse, pēc kuras jādzīvo un saskaņā ar kuru jārīkojas advokātiem un prokuratoriem gan mūsu zemākajā, gan augstākajā tiesā. Minētie Rīgas rātes noteikumi paredzēja, ka prokuratoru un advokātu profesiju pārstāvji dod zvērestu.¹⁴

Būtiski norādīt, ka 1578. gada prokuratoru noteikumu 2. punktā ir norādīta prasība tiesu pārstāvjiem pēc juridiskās kvalifikācijas un pieredzes. Turklāt bija noteiktas lietu kategorijas, kurās pārstāvību varēja veikt arī citas personas, kuras nebija zvērināti prokuratori. Piemēram, atbilstoši piedziņas cenzam līdz 500 marku apmēram pārstāvību tika ļauts veikt tādām personām, kuras nebija zvērināti prokuratori. Proti, personām, kuras nebija zvērināti prokuratori tika paredzētas tiesības “parādus, kas nepārsniedz 500 marku katrā pieprasījumā, piedzīt zemākajām tiesām no pilsoņiem un svešiniekiem”. Papildus minētajam savu “promesošo partneri” pārstāvēt varēja ikviens, ne tikai zvērināts prokurators.¹⁵ No 1578. un 1634. gada Rīgas rātes noteikumiem gan nevar nošķirt advokāta un prokuratora lomu vai arī saprast šo profesiju tiesību un pienākumu robežas.