Mg. iur. Davids Lipkins
Latvijas ebreju asociācijas JEWNITED.LV valdes priekšsēdētājs

JV: Parastajā kriminālprocesa kārtībā personas nāve liedz turpināt kriminālprocesu. Kāds procesa veids tiek īstenots šajā lietā?

Davids Lipkins: Kriminālprocess Nr. 12812000506, kura ietvaros tiek analizēta Herberta Cukura (turpmāk – H.C.) iespējamā dalība ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā (turpmāk – Kriminālprocess), uzsākts 2006. gadā, izskatot Ģenerālprokuratūrā Kriminālprocesa likuma 369. panta otrās daļas 5. punkta, ceturtās daļas 2., 3., un 4. punkta kārtībā saņemtās ziņas. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 369. panta otrās daļas 5. punktam ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, prokuratūrai var iesniegt jebkura fiziska vai juridiska persona. Kriminālprocesa likuma 369. panta ceturtās daļas 2., 3., un 4. punkts noteic, ka prokuratūra šā panta pirmajā daļā minētās ziņas var iegūt savas resoriskās vai kriminālprocesuālās darbības rezultātā šādos gadījumos: 

1) tieši konstatējot noziedzīga nodarījuma acīmredzamas sekas; 

2) veicot kriminālprocesu par citu noziedzīgu nodarījumu; 

3) veicot citas likumos noteiktās funkcijas – pārbaudes, operatīvo darbību utt. 

No D. Lipkinam pieejamiem Kriminālprocesa materiāliem var izdarīt secinājumu – lēmumā par Kriminālprocesa uzsākšanu nav norādīts, ka Kriminālprocess uzsākts pret kādām konkrētām personām, taču Kriminālprocesa materiālos pamatā apkopoti dažādi dokumenti, kas attiecas uz H.C., viņa darbībām Otrā pasaules kara laikā Latvijā un viņa iespējamo dalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās. 

Ievērojot iepriekš minēto, secināms – neskatoties uz to, ka Kriminālprocesa izskatīšana turpinās gandrīz 19 gadus, H.C. Kriminālprocesā nav noteikts personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statuss. Tajā pašā laikā Kriminālprocesā tiek analizēta H.C. iespējamā dalība ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā un viņa vaina Krimināllikuma 71. pantā (genocīds) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Līdz ar to šajā lietā netiek īstenots īpašs procesa veids, bet tai pašā laikā nav noteikta neviena persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess un kurai būtu piešķiramas attiecīgās Kriminālprocesa likumā paredzētās procesuālās tiesības un pienākumi. 

JV: Prokuratūras sniegtajā informācijā ir redzams, ka lietā ir piemērojams Krimināllikuma 71. pants (genocīds). Kādās materiālās darbībās (actus reus) bija vainojams H.C.? Kādu nodomu (mens rea) prasa pierādīt un kādas vainas formas pieļauj šis Krimināllikuma 71. pants?

D. L. Genocīds pret ebreju tautu Latvijas teritorijā tika īstenots no 1941. gada jūlija līdz 1942. gadam. Proti, kopš nacistiskās okupācijas sākuma līdz 1941. gada septembrim Latvijas ebreji tika pakļauti vajāšanai un agresīvai diskriminācijai – īpašumu konfiskācijai, atlaišanai no darba, nosūtīšanai uz piespiedu darbiem, piekaušanai un nogalināšanai. 1941. gada septembrī bija izveidots Rīgas geto, uz kuru piespiedu kārtā tika pārvietoti Rīgā dzīvojošie ebreji, kur viņi dzīvoja neciešamos apstākļos un tika pakļauti piespiedu darbam, piekauti un nogalināti. 1941. gada novembra beigās un decembra sākumā notika Rīgas geto likvidācija un Rīgas geto ieslodzīto ebreju masveida nogalināšana Rumbulas mežā. Pēc Rīgas geto ieslodzīto ebreju masveida nogalināšanas uz Rīgas geto tika pārvietoti ebreji no Rietumeiropas valstīm, un 1942. gadā arī viņi tika masveidā nogalināti. Iepriekš nosauktie noziegumi kvalificējami pēc Krimināllikuma 71. panta (genocīds).

Vairāku aculiecinieku liecības, cita starpā 2019. gadā sniegtās liecinieku liecības, un citi Kriminālprocesa materiālos esošie pierādījumi apstiprina to, ka H.C. aktīvi piedalījies ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā, kas kvalificējami pēc Krimināllikuma 71. panta kā genocīds. H.C. nevarēja neapzināties, ka piedalās genocīdā, un piedalījās genocīdā ar skaidri paustu nolūku, jo genocīds pret ebrejiem bijis oficiāli pasludināts par Trešā reiha valsts politiku, tai skaitā okupētajā Latvijā. Tas nozīmē, ka H.C. Arāja komandas sastāvā, kurā viņš iestājās brīvprātīgi, virsnieka amatā veicis iepriekš minētās darbības nolūkā pilnīgi iznīcināt ebrejus, nogalinot, kā arī tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas viņus pilnīgi fiziski iznīcina. Līdz ar to H.C. darbības kvalificējamas kā dalība vai līdzdalība genocīdā pret ebreju tautu.

Ir zinātniski un tiesiski noteikts fakts, ka Arāja komanda, kurā Otrā pasaules kara laikā virsnieka amatā dienēja H.C., ietilpa Latviešu drošības palīgpolicijas sastāvā, kas tiešā veidā bija pakļauta un iekļāvās Vācijas drošības dienesta (SD) sastāvā, un tās galvenais uzdevums un pamatdarbība bija masveida represiju veikšana pret civiliedzīvotājiem, ieskaitot ebrejus un cilvēkus, ko nacisti uzskatīja pret režīmam nevēlamiem.¹ Tiesu procesos pret kara noziedzniekiem Nirnbergas militāro tribunālu ietvaros, tai skaitā lietā Amerikas Savienotās Valstis pret Oto Olendorfu u.c.² (kuru juridiskajā ziņā var uzskatīt par tiesību avotu), tika atzīts, ka Vācijas drošības dienests (SD) bija krimināla organizācija, kuras mērķis bija Latvijas un citu nacistu okupēto valstu civiliedzīvotāju vajāšana un nogalināšana, turklāt atzīts, ka visi Vācijas drošības dienesta (SD) biedri iestājušies šajā organizācijā brīvprātīgi. No minētā izriet, ka Latviešu drošības palīgpolicija un it sevišķi Arāja komanda kā Vācijas drošības dienesta (SD) sastāvdaļas ir atzīstamas par kriminālām organizācijām, kuru viens no galvenajiem uzdevumiem bija ebreju tautības civiliedzīvotāju vajāšana un nogalināšana, un saskaņā ar Krimināllikumu dalība šādās organizācijās ir kvalificējama kā līdzdalība noziegumu izdarīšanā.

JV: Kādas ir galvenās liecības pret Herbertu Cukuru?

D. L. Galvenās liecības pret H.C. ir grūti izšķirt. Bet īpaši ņemamas vērā visjaunākās divu aculiecinieku tālāk norādītās liecības, kas tika sniegtas 2019. gadā. 

Saskaņā ar pirmā liecinieka (turpmāk – Liecinieks Nr. 1) liecībām pēc tam, kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, šis Liecinieks Nr. 1 kopā ar saviem vecākiem bija piespiests pārvietoties uz dzīvi Rīgas geto. 1941. gada nogalē viņš kļuva par liecinieku tam, kā Rīgas geto dzīvojošos ebrejus dzina no Rīgas geto uz iznīcināšanas (slepkavību) akciju.

Saskaņā ar Liecinieka Nr. 1 teikto Rīgas geto teritorijā viņš vēroja šādus notikumus. Ebreju iznīcināšanas (slepkavību) akciju laikā cilvēkus dzina no Rīgas geto pa Ludzas un Līksnas ielu. Šo iznīcināšanas (slepkavību) akciju laikā Liecinieks Nr. 1 bija ieslodzīts “Mazajā geto”,³ bet viņa vecāki dzīvoja Maskavas ielā 129. Laikā, kad cilvēkus dzina prom no geto, Liecinieks Nr. 1 atradās mājas pagrabā Ludzas un Līksnas ielas stūrī, vēroja notiekošo pa mazu lodziņu un redzēja, kā pa Ludzas ielu un no Līksnas ielas pāri Ludzas ielai dzen cilvēku kolonnas, kurus izveda no Rīgas geto. Šos cilvēkus nogalināja ārpus Rīgas geto, taču daļu no šiem cilvēkiem nogalināja turpat Rīgas geto teritorijā. Šo notikumu laikā, kurus novēroja Liecinieks Nr. 1, šāva visur. Tos, kuri nespēja paiet, nogalināja turpat uz ielas Rīgas geto teritorijā. Ebrejus no Rīgas geto dzina un nogalināja gan vācieši, gan latvieši. Iepriekš norādīto notikumu laikā starp vāciešiem un latviešiem, kuri dzina ebrejus no Rīgas geto un vairākus no tiem nogalināja uz vietas geto teritorijā, Liecinieks Nr. 1 atpazina H.C. tāpēc, ka pirms Otrā pasaules kara H.C. bija slavens lidotājs Latvijā.

Saskaņā ar otrā liecinieka (turpmāk – Liecinieks Nr. 2) liecībām 1941. gada septembrī Rīgas ielās parādījās sludinājumi, ka ebrejiem jāpārceļas uz geto rajonu. Žogus apkārt geto apsargāja latvieši Latvijas armijas formā. Latvieši bija sliktāki par vāciešiem. Viņi nepalaida garām nevienu, pat sīku iespēju ņirgāties par ebrejiem. Bija tādi, kuru vārdi bija visiem pazīstami, piemēram, lidotājs H.C., Liecinieks Nr. 2 vairākkārt redzēja viņu geto ielās. Saskaņā ar Liecinieka Nr. 2 liecībām geto H.C. ļoti izcēlās – viņš bija skaists un iespaidīgs virsnieks. Visi rādīja: “Šeit Cukurs!”. Pāris reizes Liecinieks Nr. 2 redzēja H.C., kad tas gāja kopā ar Krauzi (Kurt Krause) – vācu komandantu.

Liecinieks Nr. 2 redzēja, kā H.C. šāva uz ebrejiem geto teritorijā, Ludzas ielā. H.C. vienmēr bija ar pistoli. Liecinieks Nr. 2 dzirdēja, kā H.C. kliedza: “Žīds paliek žīds!” Liecinieks Nr. 2 redzēja šķebinošas ebreju slepkavības geto teritorijā 1941. gada rudenī. Saskaņā ar viņa liecībām, būdams savas tantes mājās geto, Liecinieks Nr. 2 redzēja šādu epizodi: H.C. ar spēku iespieda rokās vecam ebrejam pistoli, lai viņš šautu uz citu ebreju. Kad vecais vīrs atteicās, H.C. sāka kliegt: “Es tev parādīšu!”, izšāva un nogalināja viņus abus. Vecā vīra slepkavība notika starp pirmo un otro “akciju” – tas ir starp 1941. gada 30. novembri un 8. decembri.

Citā reizē Liecinieks Nr. 2 redzēja, kā H.C. uzkliedza kādam ebrejam “Žīds!” un bez jebkāda iemesla izšāva uz viņu. Vēl kādā reizē Liecinieks Nr. 2 redzēja, kā H.C. pavēlēja kādam ebrejam, lai viņš piekauj mazu ebreju bērnu. Ebrejs atteicās, H.C. pateica: “Kāda problēma nogalināt žīdu?”, izņēma pistoli un nošāva viņus abus. Šo slepkavību Liecinieks Nr. 2 arī redzēja Ludzas ielā.

JV: Vai atmiņa ir pienākums? Pavisam drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – jau 1990. gada 3. oktobrī toreiz vēl Augstākā padome pieņēma likumu “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 4. jūliju par ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Šo datumu izvēlējās tieši Latvijas ebreju kopiena, un likumdevējs šo izvēli noteica par saistošu visai sabiedrībai. Šāda pieeja, kas atmiņu uzlūko kā juridisku pienākumu, gūst arvien plašāku atzīšanu Eiropas valstīs. Kā jūs vērtējat – kāds būtu šī pienākuma tvērums attiecībā uz valsti?

D. L. Minētā pienākuma tvērums izpaužas Latvijas valsts pienākumā nodrošināt antisemītisma novēršanu un apkarošanu un to, lai Otrā pasaules kara laikā Latvijā piedzīvotais genocīds pret ebreju tautu nekad neatkārtotos.

Šis jautājums aktualizējies īpaši tagad, kad antisemītisms pasaulē un arī Latvijā ieguvis jaunu formu, kas izpaužas kā naids pret ebreju nacionālo valsti un dzimteni Izraēlu, kā arī Izraēlas pastāvēšanas pamatu apšaubīšana un noraidīšana. Diemžēl šis jautājums pēdējos gados kļuvis aktuāls arī Latvijā, kur aktīvi darbojas antisemītiskās sabiedriskās kustības, tai skaitā nereģistrētā kustība “Par brīvu Palestīnu”, kas rosina naidu pret Izraēlu, apšauba Izraēlas pastāvēšanas pamatus, tādējādi veicinot antisemītisma attīstību Latvijas sabiedrībā. Uz minēto faktu norādīja arī Administratīvā rajona tiesa 2024. gada 30. maija spriedumā lietā Nr. A420108224. Šajā sakarā jāatgādina, ka Starptautiskā Holokausta piemiņas alianse, kuras dalībvalsts ir Latvija,⁴ noteikusi, ka antisemītisms var izpausties un būt vērsts pret Izraēlas valsti, kas tiek uztverta kā ebreju kopība, un antisemītisms, cita starpā, ir:

a) pašnoteikšanās tiesību liegšana ebreju tautības cilvēkiem, piemēram, apgalvojot, ka Izraēlas valsts pastāvēšanai ir rasistiski motīvi;

b) dubultstandartu piemērošana, prasot tādu izturēšanos, kāda netiek gaidīta vai prasīta no nevienas citas demokrātiskas valsts;

c) mūsdienu Izraēlas politikas salīdzināšana ar nacistu politiku.⁵

Mg. iur. Aivis Zalužinskis
Ģenerālprokuratūras Pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības koordinācijas nodaļas prokurors

JV: Parastajā kārtībā personas nāve liedz turpināt kriminālprocesu. Herberts Cukurs (H.C.) ir miris. Kāds procesa veids tiek īstenots šajā lietā?

Aivis Zalužinskis: Kriminālprocess tika uzsākts 2006. gada 28. februārī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļā par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par ko kriminālatbildība paredzēta Krimināllikuma 71. pantā (genocīds), izskatot prokuratūrā saņemtās ziņas par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Kriminālprocess netika uzsākts pret konkrētu personu, bet gan par faktu, tāpēc tā uzsākšana bija atbilstoša KPL 369. panta pirmajai daļai un vienlaikus nebija pretrunā ar KPL 377. pantu.

Savukārt, pabeidzot pirmstiesas kriminālprocesu, pieņemot lēmumu par tā izbeigšanu, saskaņā ar KPL 392. pantu un 392.¹ pantu procesa virzītājam lēmumā jānorāda lietā noskaidrotie faktiskie apstākļi. Viens no šādiem apstākļiem ir persona, kuru būtu vai nebūtu pamats saukt pie kriminālatbildības.

Savukārt, ja personu nav iespējams saukt pie kriminālatbildības tā iemesla dēļ, ka persona mirusi, šis ir viens no kriminālprocesa izbeigšanas pamatiem (KPL 377. panta 5. punkts). Savukārt, lai kriminālprocesu izbeigtu, pamatojoties uz KPL 377. panta 5. punktu, lietā ir jābūt savāktiem pierādījumiem, kas būtu par pamatu personai celt apsūdzību pie nosacījuma, ja persona būtu dzīva.

KPL 377. panta 5. punktā noteikts, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja persona, kura saucama vai saukta pie kriminālatbildības, ir mirusi, izņemot gadījumus, kad process nepieciešams, lai mirušo reabilitētu.

Vienlaikus kriminālprocesa ietvaros, pieņemot gala nolēmumu, izlemjams ir jautājums, vai kriminālprocess ir izbeidzams uz personu reabilitējošiem vai arī nereabilitējošiem apstākļiem. KPL 380. pantā ir noteikts, ka persona netiek reabilitēta, ja kriminālprocesu izbeidz ar lēmumu, kāds paredzēts šā likuma 377. panta 3., 4., 5. un 9. punktā, 379. panta pirmajā un otrajā daļā, 410. panta pirmajā daļā, 415. pantā, 415.¹ panta pirmajā daļā, 421. pantā, 605. panta pirmajā daļā, 615. panta trešajā daļā, kā arī notiesājoša sprieduma gadījumā.

JV: Kādā veidā kriminālprocesa ietvaros šajā lietā tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību (piemēram, saistībā ar mirušas personas reputāciju)?

A. Z. Šis kriminālprocesa pamatprincips ir klātesošs visā kriminālprocesa gaitā. Tāpēc pierādījumu bāzei ir jābūt pietiekamai un tādai, kas izslēdz jebkādas saprātīgas šaubas par to, ka mirusī persona bijusi iesaistīta konkrētu noziedzīgu darbību izdarīšanā.

Kriminālprocesa materiālos atrodas 1960. gada 20. jūnijā H. Cukura portugāļu valodā rakstītais liecinājums Brazīlijas drošības policijai DOPS, kurā izteikti viņa paša atspēkojumi un paskaidrojumi par visām viņam zināmajām ebreju organizāciju un dažādu fizisku personu izteiktajām apsūdzībām noziegumos pret ebrejiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Minētā liecība tiks vērtēta kriminālprocesā kopsakarā ar pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem.

Kriminālprocesa likums paredz gadījumus, kad kriminālprocess tiek turpināts arī pēc tās personas nāves, kurai bija tiesības uz aizstāvību. Šāds gadījums, piemēram, ir minēts KPL 610. pantā.

JV: Kāpēc prokuratūra vairākas reizes ir izbeigusi un atjaunojusi procesu šajā lietā?

A. Z. Kriminālprocesa atjaunošana visos gadījumos ir saistīta ar to, ka prokuratūrā tika saņemtas jaunas ziņas par faktiem, kuras procesa virzītājam iepriekš nebija zināmas un kuru pārbaude iespējama vien kriminālprocesa ietvaros, atjaunojot izmeklēšanu un pārbaudot šīs saņemtās ziņas. Šo ziņu būtība bija par to, ka H. Cukurs esot vainojams genocīdā, kas vērsts pret ebreju tautības civiliedzīvotājiem.

JV: Prokuratūras sniegtajā informācijā ir redzams, ka lietā ir piemērojams Krimināllikuma (KL) 71. pants (genocīds). Kādās materiālās darbībās (actus reus) bija vainojams H.C.? Kādu nodomu (mens rea) prasa pierādīt KL 71. pants?

A. Z. Kriminālprocesā Nr. 12812000506 pierādīšanas priekšmets ir tīšu darbību pierādīšana, kuras izdarītas nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt ebreju tautības civiliedzīvotājus, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina.

Krimināltiesību teorijā šāds noziedzīgs nodarījums tiek atzīts par tīšu nodarījumu, ko raksturo tiešs nodoms un konkrēts nolūks – pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai noteiktas reliģijas cilvēku grupu. Konkrētajā lietā – nacionālu grupu – ebreju tautības civiliedzīvotājus.

JV: Ievērojot, ka genocīds pret ebreju tautu Latvijas teritorijā tika izdarīts nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kāds tiesību mehānisms ļauj KL 71. pantu piemērot noziegumiem pirms šīs normas spēkā stāšanās?

A. Z. 1992. gada 14.aprīlī Latvijas Republika pievienojās Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Konvencija pieņemta 1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā, spēkā stājās 1951. gada 12. janvārī, Latvijā – 1992. gada 13. jūlijā).

Ar 1993. gada 6. aprīļa likumu Latvijas Kriminālkodekss tika papildināts ar Pirmo – A nodaļu, kurā bija iekļauts jauns nozieguma sastāvs – 68.¹ pants “Noziegumi pret cilvēci, genocīds”. Stājoties spēkā Krimināllikumam, turpmāk šis noziedzīgā nodarījuma sastāvs noteikts Krimināllikuma 71. pantā.

Tāpat 1970. gada 11. novembrī spēkā stājusies Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kas pieņemta un atvērta parakstīšanai ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 2391 (XXIII) 1968. gada 26. novembrī. Šīs konvencijas 1. pantā noteikts, ka nav piemērojams nekāds noilguma termiņš šādiem noziegumiem neatkarīgi no to izdarīšanas laika:

a) kara noziegumi, kā tie ir noteikti Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla 1945. gada 8. augusta Statūtos un apstiprināti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1946. gada 13. februāra 3. (I) un 1946. gada 11.decembra 95. (I) rezolūciju, īpaši “smagie pārkāpumi”, kas minēti 1949. gada 12. augustā Ženēvas konvencijās par kara upuru aizsardzību;

b) noziegumi pret cilvēci neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara laikā vai miera laikā, kā tie ir noteikti Nirnbergas Starptautiskā Kara tribunāla 1945. gada 8. augusta Statūtos un apstiprināti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1946. gada 13. februāra 3. (I) un 1946. gada 11. decembra 95. (I) rezolūciju, padzīšana bruņota uzbrukuma vai okupācijas rezultātā un necilvēcīgas darbības, kas ir aparteīda politikas sekas, kā arī genocīda noziegums, kas noteikts 1948. gada Konvencijā par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu par to, pat ja ar šīm darbībām nav pārkāpta tās valsts iekšējā likumdošana, kurā tās izdarītas.

Minētie starptautiskie tiesību akti ir pamatā tam, ka pie kriminālatbildības ir tikušas sauktas un tiesātas personas, kuras piedalījušās genocīdā pret civiliedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā. Piemēram, 1979. gadā Vācijā Hamburgas apgabaltiesā tika tiesāts Viktors Bernhards Arājs.

Arī Krimināllikuma 5. panta (Krimināllikuma spēks laikā) ceturtajā daļā ir noteikts, ka persona, kas izdarījusi noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu un piedalījusies genocīdā, ir sodāma neatkarīgi no šo noziegumu izdarīšanas laika.

JV: Kādas vainas formas pieļauj KL 71. pants? Kādā veidā KL atrisina līdzdalības jautājumu genocīda gadījumā? Konkrētāk, vai pie atbildības varētu saukt ne tikai Arāja komandas šāvējus un apsargātājus, bet arī citas personas, piemēram, t.s. zilo autobusu šoferus, auto mehāniķus u.c.?

A. Z. KL 71. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu raksturo tiešs nodoms un konkrēts nolūks – pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai noteiktas reliģijas cilvēku grupu. Konkrētajā lietā – nacionālu grupu – ebreju tautības civiliedzīvotājus. Ar to jāsaprot, ka jebkura personas izdarīta tīša darbība, kas izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai noteiktas reliģijas cilvēku grupu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves ap­stākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina.

Šajā gadījumā ar tiešo nodomu saprot to, ka persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības bīstamo raksturu, paredzējusi, kādas bīstamas sekas iestāsies, un šādas sekas arī vēlējusies.

Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to 3. pants nosaka, ka sodāmai jābūt šādai darbībai:

a) genocīdam;

b) sazvērestībai, kuras mērķis izdarīt genocīdu;

c) tiešai un publiskai kūdīšanai izdarīt genocīdu;

d) mēģinājumam izdarīt genocīdu;

e) līdzdalībai genocīdā.

Līdz ar to ir pamats atzīt, ka genocīds kā noziedzīga nodarījuma sastāvs aptver visas līdzdalības formas, un nav izšķirošas nozīmes tam, vai persona piedalījusies, piemēram, dzīvības atņemšanā upurim, vai nodrošinājusi labvēlīgus apstākļus tam, lai upuru masveida iznīcināšana būtu iespējama.

JV: Arāja komandas izveidošana, uzbūve, komandējošā struktūra u.c. aspekti ir izsmeļoši aplūkoti vēsturnieku darbos. Tiesiski tas ir nostiprināts tostarp Viktora Arāja kriminālprocesa materiālos, visbeidzot šādas ziņas ir iegūstamas no izdzīvojušo liecībām. Kas ir nezināmais vai strīdīgais H. Cukura gadījumā?

A. Z. Kriminālprocesa ietvaros tiek vākti un vērtēti pierādījumi, kas satur ziņas par konkrētām H. Cukura izdarītām darbībām un apstākļiem, kādos tās tikušas veiktas. Pašlaik, kamēr lietā norit pirmstiesas kriminālprocess, KPL 375. panta pirmajā daļā ietvertais izmeklēšanas noslēpums liedz sniegt plašākas ziņas par lietā esošajiem pierādījumiem un to saturu.

JV: Vai atmiņa ir pienākums? Pavisam drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – jau 1990. gada 3. oktobrī toreiz vēl Augstākā padome pieņēma likumu “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 4. jūliju par ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Šo datumu izvēlējās tieši Latvijas ebreju kopiena, un likumdevējs šo izvēli noteica par saistošu visai sabiedrībai. Šāda pieeja, kas atmiņu uzlūko kā juridisku pienākumu, gūst arvien plašāku atzīšanu Eiropas valstīs. Kā jūs vērtējat – kāds būtu šī pienākuma tvērums pret valsti?

A. Z. Latvijas Republikas Satversmē ir noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ievērojot to, ka Saeimu ievēlē Latvijas tauta, Saeimas deputāti pārstāv tautas gribu, attiecīgi uzskatāms, ka arī likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” ir izteikta Latvijas tautas vairākuma griba. Cik un kādā mērā svinēt svētkus vai kā pieminēt atceres dienas, ir katra indivīda brīva griba, tā nav ierobežota.

Šajā sakarā vērts pieminēt Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija spriedumu lietā Nr. 2015-01-01, ar kuru Satversmes tiesa nosprieda atzīt Latvijas valsts karoga likuma 7. panta pirmo un otro daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam, kā arī nosprieda atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.⁴³ pantu tiktāl, ciktāl tas nosaka sodu par Latvijas valsts karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām atbilstoši Latvijas valsts karoga likuma 7. panta pirmajai un otrajai daļai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam.