I

Laikā, kad Eiropā notiek karš, arī tiesību piemērotāju, tostarp tiesu, loma mainās. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos jo īpaši svarīgi ir mūsu valsts drošības, konstitucionālo pamatu, demokrātijas, ilgtspējas, kā arī iekļaujošas un cieņpilnas sabiedrības aizsardzības jautājumi, kas ir mūsu kopējā prioritāte. Es tos dēvēju par Latvijas pastāvēšanai būtiskām vērtībām. Tiesas īsteno ne tikai personas tiesību, tiesisko interešu un pamatbrīvību aizsardzību – pašlaik tām ir arī svarīga loma demokrātiskās iekārtas un valsts drošības situācijas stabilizēšanā ilgtermiņā.

Instrumentu pienācīgai reaģēšanai uz izaicinājumiem, kas apdraud valsts pastāvēšanu, klāsts izriet no Satversmes, kura arī pati par sevi vairāk nekā 100 gadus ir “dzīvs instruments”, kas pielāgojas sabiedrības attīstībai un citu apstākļu izmaiņām, tostarp valsts pastāvēšanas apdraudējumiem.

Svarīgi atzīmēt, ka Latvijas tiesību sistēma arī pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pierādījusi savu spēju atbilstoši reaģēt gan uz būtiskiem sabiedrības veselības apdraudējumiem (Covid-19 lietas par piesardzības principu, kad pastāv nenoteiktība un jārīkojas ātri un proaktīvi, negaidot negatīvo seku iestāšanos), gan arī uz saasinātu ģeopolitisko situāciju (Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā, kurā tika vērtēts aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās Latvijas Komunistiskajā partijā vai citās pret Latvijas demokrātisko valsts iekārtu vērstās organizācijās; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās “Ždanoka pret Latviju”, “Valiullina pret Latviju” un “Gapoņenko pret Latviju”).

Šodienas sarežģītajos apstākļos ir būtiski uzsvērt, ka Latvijas demokrātija ir pašaizsargājoša demokrātija. Šis princips ne tikai pieļauj, bet arī pieprasa, lai mūsu valsts institūcijas un pilsoņi aizsargātu pret iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem gan savu Latvijas valsti, gan tās demokrātisko valsts iekārtu. Šo apdraudējumu klāsts pret Latviju un citām demokrātiskām valstīm vērstā hibrīdkara apstākļos ir kļuvis plašāks un daudzveidīgāks. Līdz ar to arī atbildes līdzekļu klāstam šo apdraudējumu apkarošanai ir attiecīgi jāpaplašinās.

II

Instrumenti Latvijas tiesību sistēmas pienācīgai reaģēšanai uz izaicinājumiem, kas apdraud valsts pastāvēšanu, tiek pastāvīgi konkretizēti tiesu judikatūrā. Tie izriet, piemēram, no:

1) valsts drošības un konstitucionālās identitātes aizsardzības. Pavisam nesen Satversmes tiesa pieņēmusi spriedumu lietā par priekšvēlēšanu aģitāciju tikai valsts valodā. Tiesa atzina, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir līdzsvarojis sabiedrības drošības un demokrātiskas valsts iekārtas intereses, kuru aizsardzībai pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir būtisks valsts valodas lietojuma regulējums, ar politisko partiju tiesībām uz vārda brīvību priekšvēlēšanu aģitācijā. Tādējādi tiesību sistēma reaģē uz apdraudējumiem, veicinot latviešu valodas kā sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodas lietojumu, stiprinot valsts valodas konstitucionālo lomu un mazinot sabiedrības sašķeltību.

Ir pastāvīgi jāpatur prātā – Latvijas drošības politika ir pakārtota tam, ka tās kaimiņvalsts ir Krievija, kuras šā brīža ideoloģija ir vērsta uz karu un agresiju pret kaimiņvalstīm. Krievu valoda pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā var tikt izmantota kā Krievijas ideoloģijas nesēja. Krievijas informatīvās ietekmes pasākumi tiek īpaši vērsti uz valstīm, kurās plānota vēlēšanu norise. Tādēļ priekšvēlēšanu aģitācijas periodā ir svarīgi mazināt iespēju izplatīt Krievijas agresīvo politiku atbalstošus vēstījumus.

Krievijas informatīvās ietekmes pasākumu izvērsums Latvijas informatīvajā telpā un arvien lielāki drošības riski rada nepieciešamību pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ierobežot svešvalodu lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā. Tādā veidā tiek aizsargāta ne vien Latvijas sabiedrības drošība un demokrātiska valsts iekārta, bet arī visas Eiropas drošība un demokrātija;

2) valsts nepārtrauktības aizsardzības. Te varu minēt ar padomju okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu saistīto lietu, kurā Satversmes tiesa turpinājusi attīstīt savu judikatūru, konkretizējot citstarp Latvijas valsts nepārtrauktības principu, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un aizsargātu 1918. gadā dibinātās Latvijas valstiskumu. Valsts nepārtrauktības princips ir daļa no Satversmes negrozāmā kodola satura un balstās brīvā tautas gribā neatkarīgi no vēsturiskiem notikumiem, kas apdraudēja Latvijas valstiskumu. Nepārtrauktības doktrīna kā valstiskās atjaunošanas pamats uzliek valsts varas institūcijām par pienākumu neatkāpties no tās.

Savukārt Sarkano armiju slavinošie objekti tika uzstādīti ar mērķi pārveidot Latvijas iedzīvotāju atmiņas un emocijas par piedzīvotajiem okupācijas varas noziegumiem pret indivīdiem, cilvēci un valsts iekārtu un atgādināt par padomju varas pastāvīgo klātesību. Ņemot vērā padomju režīmu slavinošo objektu izcelsmes iemeslus un to, ka pašvaldībām jau kopš Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas bija saistošs valsts nepārtrauktības princips, Satversmes tiesa secināja, ka jau ilgu laiku bija pieļaujama tikai tāda pašvaldību rīcība, kas vērsta uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu, piemēram, objektu demontāža vai ievietošana akreditētos muzejos. Šajā lietā apstrīdētajās normās par objektu demontāžas pienākumu, kas izpildāms līdz noteiktam termiņam, kā arī par pienākumu pašvaldībām daļēji finansēt objektu demontāžu, valsts nepārtrauktības princips ticis konkretizēts, ierobežojot pašvaldībai iepriekš pastāvējušās rīcības iespējas attiecībā uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu un radot tai konkrētu teritorijas labiekārtošanas pienākumu.

Satversmes tiesa ņēma vērā ģeopolitisko kontekstu, atzīstot, ka apstrīdēto normu pieņemšanu un tajās ietvertā pienākuma izpildes termiņa noteikšanu motivēja arvien aktīvākā padomju režīmu slavinošo objektu izmantošana propagandas mērķiem un arvien lielāks Latvijas valstiskuma apdraudējums, kuru ir nepieciešams novērst;

3) līdzīgi instrumenti izmantoti lietā par aizliegumu profesionālā dienesta karavīram būt par politiskās partijas biedru. Satversmes tiesa uzsvēra, ka pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā nepieciešamība pēc politiski neitrāliem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir īpaši izteikta. Aizliegums būt par politiskās partijas biedru nodrošina to, ka karavīrs nav politiskās partijas biedrs un līdz ar to neiesaistās politiskās varas iegūšanā un īstenošanā, neietekmē politiskos lēmumus, kā arī netiek izmantots politiskās partijas mērķu sasniegšanai. Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte veicina valsts aizsardzības funkcijas efektīvu izpildi, un tādā veidā tiek nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība.

Satversmes tiesa secināja, ka labums, ko sabiedrība gūst no karavīram izvirzītās politiskās neitralitātes prasības, ir lielāks par nelabvēlīgajām sekām, kas karavīram rodas no apstrīdētajās normās noteiktā aizlieguma būt par politiskās partijas biedru. Karavīram, ņemot vērā tam uzticēto uzdevumu būt valsts aizstāvim, jāievēro profesionālisms un neitralitāte un jānodrošina Latvijas valsts un tās demokrātiskās iekārtas aizsardzība neatkarīgi no politiskās sacensības. Apstrīdētās normas nodrošina to, ka sabiedrība var uzticēties karavīriem un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī paļauties uz to, ka valsts aizsardzība tiks īstenota visas sabiedrības, nevis tikai konkrētas politiskās partijas pārstāvētās sabiedrības daļas interesēs. Satversmes tiesa arī secināja, ka likumdevējs nav pilnībā ierobežojis karavīra politiskās tiesības un karavīrs var paust savu politisko nostāju, arī nebūdams politiskās partijas biedrs;

4) valsts drošības aizsardzība īstenojās lietā par Krievijas pilsoņiem izvirzīto prasību pēc valsts valodas zināšanām, lai atkārtoti saņemtu uzturēšanās atļaujas Latvijā. Šajā lietā Satversmes tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācijas pilsonība pašlaik ir faktors, kas saistīts ar Latvijas valsts drošības apdraudējumu, un tādēļ pēc iespējas ātrāk ir veicama Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu individuāla izvērtēšana.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu valsts drošības aspektā, Satversmes tiesa norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši šobrīd, kad norisinās Krievijas Federācijas izvērstais karš Ukrainā. Tāpat tika ņemts vērā tas, ka jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievija ar savām izaicinošajām un agresīvajām militārajām un hibrīdajām aktivitātēm. Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija.

Savukārt personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, jo kļuvušas par šīs valsts pilsoņiem. Pilsonība dod personai tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti. Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus valsts drošības riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai uz tiem reaģētu. Tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti un apstrīdētā norma nodrošina to, ka tās pilsoņi Latvijas teritorijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar nepieciešamību mazināt drošības riskus un vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību. Labums, ko sabiedrība iegūst no uz valsts drošības un valsts valodas stiprināšanu vērstā ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu;

5) sociālā miera aizsardzība bija instruments lietās par garantēto minimālo ienākumu. Ir jāapzinās, ka tādu cilvēku esība, kuri neizjūt valsts atbalstu, var radīt arī valsts drošības riskus. Satversmes tiesas nolēmumos attiecībā uz garantēto minimālo ienākumu uzsvērts valsts pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības apmēru. Pasaule dinamiski mainās, cilvēku vajadzības kļūst atkarīgas no līdz šim nepieredzētiem faktoriem, energoresursu, pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu sadārdzinājuma, kas īpaši skar sociāli mazāk aizsargātos. Ikviens cilvēks ir Latvijas vērtība, un likumdevēja pienākums ir pastāvīgi pilnveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošinātu pārredzamu, efektīvu un mērķētu atbalsta sniegšanu. Latvijas valsts nedrīkst veidot sociāli atstumtas grupas, kurām nerodas vai izzūd piederības sajūta valstij. Tas arīdzan ir valsts drošības jautājums.

III

Pašaizsargājošās demokrātijas princips elastīgi piemērojas mainīgajiem apstākļiem. Izšķirošais kritērijs ir izmantoto līdzekļu samērīgums. Tas nozīmē – jo stiprāks apdraudējums, jo tālējošāki var būt līdzekļi tā apkarošanai.

Primārais uzdevums šā apdraudējuma līmeņa pastāvīgā izvērtēšanā ir izpildvarai un likumdevējam. Savukārt tiesu varas institūcijas, kas rūpīgi un ar visaugstāko atbildību izvērtē izvēlēto līdzekļu samērīgumu ar pastāvošā apdraudējuma nopietnību, ir Satversmes tiesa, kā arī citas Latvijas tiesas.

Redakcijas piezīme: Irēnas Kucinas raksta pamatā ir autores priekšlasījums, ar kuru Rīgas Stradiņa universitātes Zinātnes nedēļas ietvaros šā gada pavasarī tika atklāta starptautiskās sociālo zinātņu konferences PLACES tiesību sekcija “Kā nodrošināt brīvību, nezaudējot drošību – juridiskie aspekti un praktiskās problēmas”. Šajā “Jurista Vārdā” ir publicēti vēl citi raksti, kuru pamatā ir minētajā konferencē paustās atziņas.