Aizgādības institūts (Civillikuma 177.–205. pants) ir viens no būtiskākajiem ģimenes tiesību elementiem, kas kalpo kā juridisks pamats vecāku tiesību un pienākumu īstenošanai attiecībā uz nepilngadīgu bērnu. Latvijas Republikas tiesību sistēmā tas nostiprināts Civillikuma 177. pantā,¹ kurā noteikts, ka bērna aizgādība ir abu vecāku pienākums neatkarīgi no tā, vai viņi ir laulībā vai šķīrušies. Tajā pašā laikā, ja starp vecākiem rodas strīds par aizgādības formu, tiesai jāvērtē, vai kopīga aizgādība konkrētajā gadījumā ir piemērota bērna interesēm, vai arī pastāv pamats vienam vecākam noteikt atsevišķu aizgādību.

Lai gan Civillikuma 177. un 178. pantā netiek lietots termins “dalītā aizgādība” jeb bērna pārmaiņus dzīvošana pie abiem vecākiem, praksē tas tiek attiecināts uz situāciju, kad vecāki, dzīvojot šķirti, turpina līdzvērtīgi un sadarbojoties pieņemt visus ar bērnu saistītos būtiskos lēmumus, tostarp bērna dzīvesvietas, izglītības, veselības aprūpes un sociālās attīstības jautājumos. Šāda veida līdzvērtīga kopīga aizgādība, ja tā atbilst bērna interesēm un ir reāli īstenojama, būtu jānostiprina arī tiesvedības ceļā, piešķirot tai skaidru juridisku formu un tiesisko noteiktību.

Pašreizējais normatīvais regulējums pieļauj, ka vecāki paši savstarpēji vienojas par bērna kopīgas aprūpes un lēmumu pieņemšanas kārtību, taču praksē nereti šādas vienošanās ir virspusējas, juridiski nekonkrētas un nespēj novērst strīdus nākotnē. Turklāt tiesas līdz šim ir bijušas atturīgas izmantot iespēju skaidri nostiprināt bērna pārmaiņus dzīvošanu pie abiem vecākiem, aprobežojoties ar vispārīgām atsaucēm uz kopīgas aizgādības saglabāšanu, neraugoties uz apstākļiem, kas liecina par vecāku spēju līdzvērtīgi un koordinēti rīkoties bērna interesēs.

Gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī tiesiskais regulējums, kas skar bērnu, ir izstrādāts, balstoties uz fundamentālu ģenerālklauzulu “bērna vislabākās intereses”. Tiesību normās dots skaidrs uzdevums – aizsargāt un veicināt bērna tiesību ievērošanu. Novērtējot jebkuru ar bērnu saistītu gadījumu, rīkojoties jebkādā ar bērnu saistītā lietā un pieņemot jebkuru lēmumu saistībā ar bērnu, šis princips noteikts kā prioritārs un rīcība – proaktīva.

Ņemot vērā bērna interešu prioritāti kā Satversmes 110. pantā un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos nostiprinātu tiesību principu,² kļūst aktuāls jautājums par nepieciešamību pilnveidot tiesu praksi un normatīvo ietvaru, lai tiesvedības kārtībā varētu noteikt dalīto aizgādību jeb bērna pārmaiņus dzīvošanu pie abiem vecākiem, ja tiek konstatēts, ka šāda forma ir vislabākā konkrētā bērna interesēm. Vienlaikus jāapzinās arī riski – tiesai ir jāvērtē vecāku spēja sadarboties, jāizvērtē faktiskie ap­stākļi, ne tikai formāla vecāku vēlme.

Šī raksta mērķis ir analizēt bērna pārmaiņus dzīvošanas pie abiem vecākiem tiesisko regulējumu Latvijas Republikā, identificēt problēmas, kas saistītas ar tās praktisko piemērošanu tiesvedībā, kā arī piedāvāt priekšlikumus regulējuma un judikatūras pilnveidei, balstoties arī uz citu Eiropas valstu pieredzi.