Kas un kad izdomāja rīkot ikvasaras tiesībpolitiskus seminārus?

Kurš to vairs var atbildēt! Katrs cilvēks redz savādāk. Atmiņa ir ļoti nedrošs informācijas glabāšanas veids. Kamēr mēs sapņojam, rūķīši tajā pārkrāmē mēbeles. Atbilstoši tam, kā šonakt saprot lietu kārtību. Atliek vien ik pa laikam tās sinhronizēt ar citām rūķīšu ciltīm. Kad un kur – to vēl var pārbaudīt. Bet atbilde uz jautājumu "kāpēc" noteikti katram ir sava.

[1.1.] priekšvēsture¹

[1.1.1.] Ar Satversmes atkalpiemērošanu² pirms trīsdesmit gadiem kādam bija jāsāk domāt par demokrātiskas valsts iekārtu. Politiķi to saprata, bet ekspertu nebija. No grāmatām bija vien docenta Dišlera³ rakstītās un dažu pirmskara juristu⁴ fragmentāras atmiņas. Trimdā izdotie "Latviešu Juristu Raksti" Latvijā vēl nebija pieejami. Tad nu divi ministri satikās, saveda kopā padomniekus, un tapa valsts pārvaldes reformu koncepcija. Uz tās pamata izveidoja civildienestu un veselu ministriju. Gan vienu, gan otru likvidēja šī gadsimta sākumā. Cilvēki turpināja satikties un sarunāties – visbiežāk bibliotēkās. Toreiz mēs sevi saucām par Dišlera biedrību. Pēcāk institucionalizējāmies kā Publisko tiesību institūts, kas jau 20 gadus rīko konstitucionālās tiesībpolitikas semināru sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Latvijas Universitāti.⁵

[1.1.2.] Septiņi gadi⁶ no manas dzīves kā ar cirvi izcirsti, strādājot pie administratīvā procesa – no likumprojekta līdz administratīvo tiesu izveidošanai.