Sākoties jaunajam mācību gadam, arvien vairāk tiek diskutēts par mācību procesu un dažādiem ar izglītību saistītiem jautājumiem. Drosmīgi izglītības iestāžu vadītāji publiski pauž viedokli un bažas par tiesībpolitikas veidotāju pieņemtajiem lēmumiem un to praktiskās īstenošanas sarežģītību. Plaši tiek runāts ne tikai par izglītības kvalitāti, bet arī par dažādiem izglītības iestādes un tās dibinātāja kompetencē esošiem uzdevumiem un to praktisko dabu.

Analizējot mūsdienu izglītības iestādes funkciju un atbildības jomu tvērumu, var apjukt no nesamērīgi lielā administratīvā un juridiskā sloga, ar kādu ikdienā jāsaskaras izglītības iestādes vadībai, lai nodrošinātu normatīvajos aktos noteikto prasību īstenošanu. Šīs prasības strikti balstās valsts definētajās Izglītības attīstības pamatnostādnēs un starptautiskos dokumentos noteiktajās prioritātēs valsts attīstības veicināšanai.

Šobrīd, paskatoties uz izglītības sistēmu no malas, nereti rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu, un tieši tāpēc šis “Jurista Vārda” numurs ir veltīts izglītības tematikai. Tā mērķis kopumā ir aktualizēt nozīmīgus un reizēm varbūt pat neērtus, sabiedrībā bieži apspriestus tematus, raisīt diskusijas un, iespējams, uz vairākām lietām paskatīties no pavisam cita skatpunkta.

Šis tematiskais izdevums tapis ar cerību, ka tas būs noderīgs palīgmateriāls ne tikai juridiskās profesijas pārstāvjiem juridisku izaicinājumu risināšanā, bet arī izglītības nozarē strādājošajiem, sniedzot atbildes uz ikdienas darbā aktuāliem jautājumiem. Iespējams, tas rosinās arī diskusiju par izglītības jomas juridiskajiem aspektiem, lai tās ceļā izkristalizētos vienota regulējuma interpretācija.

Šajā rakstā autore iezīmē tikai dažas no tēmām, kas izriet no pēdējā laika būtiskākajiem tiesību aktu grozījumiem, ar kuriem ikdienā saskaras izglītības iestādes. Citi šī tematiskā izdevuma autori tās analizēs plašāk un sniegs skaidrojumu par to juridisko un praktisko dabu.

Tiesības uz izglītību un izglītība

Tiesības uz izglītību ir vienas no cilvēka pamattiesībām, turklāt kvalitatīva izglītība ir būtiska arī demokrātiskas, izglītotas un pārliecinātas valsts un nācijas stūrakmens. Tas ir skaidri un pamatoti nostiprināts gan starptautiskajos, gan nacionālajos tiesību aktos. Tādējādi viens no valsts uzdevumiem ir izveidot, nepārtraukti pilnveidot un sargāt izglītības sistēmu, garantējot valsts un sabiedrības izaugsmi un pastāvēšanu.

Latvijas Republikas Satversmes 112. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.¹ Savukārt Izglītības likumā definēts, ka valsts sistēma izglītības kvalitātes nodrošināšanai ir sistematizēts politikas, vadlīniju, procedūru, darbību un resursu kopums, lai plānotu, sasniegtu, uzturētu, uzraudzītu un pastāvīgi pilnveidotu izglītības kvalitāti.²

Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka Satversmes 112. pants garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido (skat. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12. punktu). Valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, proti, tādu sistēmu, kura respektē arī vecāku tiesības izlemt jautājumus, kas saistīti ar bērna izglītību, atbilstoši viņu uzskatiem par bērna labākajām interesēm, no vienas puses, un valsts pienākumu pārraudzīt izglītības sistēmu, no otras puses. Tādējādi pieejamai izglītības sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās (sal. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 2023-15-01 14.4. punktu).³

Papildus tam tiesībsargs ir skaidrojis, ka pienākums izveidot izglītības sistēmu ietver:

• izglītības pieejamību – izglītības iestādēm un programmām jābūt pietiekamā daudzumā, un valstij jāno­drošina to spēja funkcionēt (kas ietver nodrošinājumu ar telpām, mācību materiāliem, izglītības personālu u.tml.);
• piekļuvi izglītībai – izglītība jānodrošina bez diskriminācijas, tai jābūt fiziski un ekonomiski pieejamai;
• izglītības pieņemamību – mācību programmām, mācīšanas metodēm u.tml. ir jābūt pieņemamām skolēniem un studentiem, atbilstošos gadījumos arī vecākiem; šis kritērijs ietver arī izglītības kvalitāti;
• izglītības piemērotību – izglītībai jāpielāgojas mainīgajām sabiedrības vajadzībām un jāatbilst skolēnu un studentu vajadzībām.⁴

Analizējot Satversmes 112. panta būtību un jēgu, īpaši ir izceļams tā pirmais teikums: “Ikvienam ir tiesības uz izglītību.” Proti, ar to ir saprotams valsts pienākums nodrošināt, ka ikvienam tiek dota iespēja iegūt izglītību, attīstīt savu personību, kā arī pilnveidot savas profesionālās zināšanas.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību visplašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu izglītības programmām (skat. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu).⁵

Jānorāda, ka jau iepriekš juristi ir skaidrojuši šī Satversmes teikuma tvērumu, vēršot uzmanību, ka tiesības iegūt izglītību nenozīmē personas absolūtas tiesības garantēti saņemt apliecinājumu par izglītības iegūšanu, bet gan tiesības piedalīties mācību procesā atbilstoši šim procesam noteiktajām prasībām un iegūstamo zināšanu līmenim.⁶

Savukārt Satversmes 112. panta otrajā un trešajā teikumā noteikts, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību un ka pamatizglītība ir obligāta. Turklāt jāuzsver, ka tiesībām uz izglītību piemīt ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba un tās prasa, lai valsts īsteno dažādus pozitīvus pasākumus, piemēram, nodrošina pieejamu un bezmaksas izglītību.⁷ Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama.⁸

Saskaņā ar Izglītības likumu pamatizglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai, sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve, vērtīborientācijas veidošanās un iesaiste sabiedrības dzīvē.⁹

Te būtu vērts izcelt šajā tiesību normā noteikto “sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguvi, vērtīborientācijas veidošanos un iesaisti sabiedrības dzīvē,” kas nereti tiek uzskatīta par mazāk nozīmīgu, salīdzinot ar akadēmisko prasmju apguvi. Tomēr tieši šīs prasmes – sociālās, pilsoniskās un ētiskās – veido pamatu gan indivīda personības attīstībai, gan demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai. Bez tām akadēmiskās zināšanas zaudē savu sabiedrisko vērtību.

Tomēr, lai visaptveroši runātu par izglītības procesiem, to īstenošanu un izaicinājumiem, jāapzinās, ko saprotam ar šķietami pašsaprotamo jēdzienu “izglītība” un kā tas juridiski tiek nostiprināts tiesībpolitikas dokumentos.

Izglītības likumā definēts, ka izglītība ir sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.¹⁰

Ministru kabineta rīkojumā Nr. 436 “Par Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam” norādīts, ka izglītības mērķis tā plašākajā izpratnē ir sagatavot indivīdu dzīvei, ar to saprotot: vispārējās zināšanas un prasmes (personības attīstību, spēju novērtēt tās sabiedrības kultūru, kurai indivīds pieder, kā arī izvēlēties savas dzīves virzienu); pilsonisko izglītību, kas aptver indivīda iesaisti sabiedrības un politiskos procesos; kā arī profesionālo sagatavotību, resp., indivīda spēju piedalīties ekonomiskās aktivitātēs kā darba devējam vai darba ņēmējam. Izglītības mērķi valsts attīstības kontekstā primāri ir saistīti ar tautsaimniecības attīstību un valsts konkurētspējas veidošanu, labklājības un dzīves kvalitātes nodrošināšanu, demokrātiskas un pilsoniski aktīvas sabiedrības stiprināšanu, latviešu kultūrvēsturiskās identitātes, kultūras un latviešu valodas – valsts valodas ‒ ilgtspēju.¹¹

No tā izriet, ka uz izglītību nebūtu jāraugās tikai caur atsevišķu akadēmisko prasmju prizmu, bet gan tas ir zināšanu un dažādu prasmju kopums, kas ietver arī pilsonisko, sociālo un ekonomisko prasmju apguvi. Tas ir cieši saistīts ar audzināšanas programmu īstenošanu – sistematizētu plānu bērnu tikumisko, sociālo un pilsonisko vērtību veidošanai, kas papildina un bagātina akadēmisko saturu ar dzīvei nepieciešamajām kompetencēm. Šāda pieeja atbilst arī starptautiskajos normatīvajos aktos uzsvērtajam, ka izglītībai jābūt vērstai uz pilnīgu personības attīstību.¹²

Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 1. panta otrajā daļā skaidrots, ka termins “izglītība” attiecas uz visu veidu un līmeņu izglītību un ietver izglītības pieejamību, izglītības standartus un kvalitāti, kā arī apstākļus, kādā tā tiek sniegta.¹³ Tas nozīmē, ka, runājot par izglītību, ar to ir jāsaprot ne tikai izglītības procesa formāla nodrošināšana, bet arī visu apstākļu kopums, lai šo procesu kvalitatīvi īstenotu. Proti, svarīgi ir ne tikai akadēmisko prasmju apguves īstenošana, bet arī apstākļi, pieejamība un vide, kādā izglītība tiek apgūta.

Apkopojot iepriekš analizēto, secināms, ka ar jēdzienu “izglītība” tā plašākajā nozīmē būtu saprotams jebkurš izglītības process un stadija, kā arī tā apguves veidi, apgūstamās prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas pilnvērtīgas personības attīstībai. Turklāt vienmēr, runājot par izglītību, tiek akcentēta arī kvalitāte, un neapšaubāmi bez kvalitātes vai kvalitatīvas pieejas izglītības procesa nodrošināšana kļūst tikai teorētiska un neefektīva.

Lai nodrošinātu efektīvu un kvalitatīvu izglītības procesu un mācību programmu īstenošanu, būtiska nozīme ir izglītības iestādes darbībai, kura faktiski ir izglītības iestādes dibinātāja atbildības un savstarpējas sadarbības ar pašu izglītības iestādi atspoguļojums, – Izglītības likuma 4.¹ panta otrajā daļā ir noteikts, ka izglītības iestādes dibinātājs un izglītības procesa īstenotājs nodrošina izglītības kvalitāti izglītības iestādē. No tā izriet, ka izglītības kvalitātes nodrošināšana ir izglītības iestādes un dibinātāja kopdarbs un atbildība, un tādējādi būtiski, ka iestādes un dibinātāja sadarbība ir cieša un konstruktīva, lai ilgtermiņā un jēgpilni spētu izvirzīt kopējās stratēģijas un attīstības prioritātes.

Izglītības iestāde un tās vadība

Jebkuras izglītības iestādes kvalitātes zīme ir tās vadītāja un viņa komandas darbs, kas apspoguļojas ne tikai skolu reitingos, bet arī jebkurā ikdienas procesā un tā īstenošanā. Tieši šis kopums veido tā dēvēto skolas prestižu, pēc kura tiek izdarīti secinājumi par izglītības iestādes darbu kopumā – gan par pedagogu profesionalitāti, gan mācību vides kvalitāti, gan arī iestādes spēju risināt sarežģītas situācijas un nodrošināt izglītojamo interešu aizsardzību. Vienlaikus svarīgi ir radīt tādu vidi, lai tajā būtu noturīgs darbinieku kolektīvs un izglītojamie ar prieku apmeklētu izglītības iestādi, jo arī šāds vērtējums ietekmē ne tikai sabiedrības uzticēšanos konkrētajai izglītības iestādei, bet arī tās spēju piesaistīt kvalitatīvus pedagogus un motivētus izglītojamos, kas savukārt nosaka iestādes ilgtermiņa attīstību un konkurētspēju.

Izglītības likumā definēts, ka izglītības iestāde ir valsts, pašvaldību, valsts augstskolu vai citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde, kuras uzdevums ir izglītības programmu īstenošana, vai komercsabiedrība, kurai izglītības programmu īstenošana ir viens no darbības veidiem.¹⁴

No šīs tiesību normas izriet, ka faktiski izglītības ie­stādes pamatuzdevums ir izglītības programmu īstenošana. Tas skaidri izriet arī no Vispārējās izglītības likumā noteiktās vispārējās izglītības iestādes darbības.¹⁵ Tomēr šeit būtu jāakcentē, ka tas ir tikai viens formāli definēts uzdevums, kuru piepildot ar saturu rodas citi uzdevumi, bez kuru izpildes nav iespējams panākt normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi. Kā jau iepriekš norādīts, izglītības iestādei ir jāspēj ne tikai īstenot izglītības programmu saturu, bet arī jānodrošina kvalitatīva izglītības apguve, veicinot izglītojamo vispusīgu attīstību. Tas ietver atbalstu viņu sociālajai, emocionālajai un fiziskajai attīstībai, vienlaikus sekmējot pilsoniskās apziņas, ētisko vērtību un kultūras izpratnes veidošanos.

Tikpat būtiski ir radīt drošu un iekļaujošu mācību vidi, gan atbalstot izglītojamos ar speciālām vajadzībām, gan identificējot un motivējot talantīgos skolēnus. Nozīmīga ir arī efektīva un cieņpilna sadarbība ar izglītojamo ģimenēm audzināšanas programmas mērķu īstenošanai.

Ne mazāk svarīgi ir nodrošināt pedagogu profesionālās izaugsmes iespējas un nemitīgi analizēt izglītojamo mācību sasniegumus, lai pastāvīgi uzlabotu izglītības kvalitāti, – tas ir mūsdienīgas izglītības iestādes darbības pamats.

Lai vadītu izglītības iestādi un nodrošinātu izglītības programmu īstenošanu, likumdevējs ir noteicis, ka par izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona, kurai ir nevainojama reputācija, kura ir lojāla Latvijas Republikai un Satversmei, tostarp nepārkāpj diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, kurai ir attiecīga izglītība un nepieciešamā profesionālā kvalifikācija. Par vispārējās pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona, kurai ir augstākā pedagoģiskā izglītība vai augstākā un pedagoģiskā izglītība, kā arī persona ar augstāko izglītību, kura apgūst pedagoģisko izglītību.¹⁶

Izglītības iestādes vadītājs atbild par izglītības iestādes darbību un tās rezultātiem, par Izglītības likuma un citu izglītības iestādes darbību reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī par intelektuālo, finanšu un materiālo līdzekļu racionālu izmantošanu. Izglītības iestādes vadītājs nodrošina izglītības iestādes darbību pašvaldības izglītības ekosistēmā.¹⁷

Tik tālu viss šķiet saprotami un vispārzināmi, tomēr, detalizēti aplūkojot izglītības iestādes funkcijas, kas nereti neaprobežojas tikai ar izglītību saistītiem aspektiem, rodas pamatots jautājums – vai mūsdienu sabiedrībā iespējams īstenot kvalitatīvu izglītības procesu, vienlaikus nodrošinot efektīvu izglītojamo un pedagogu tiesību aizsardzību mācību procesa laikā, kā arī vai iespējams vadīt izglītības iestādi bez papildu juridiskā atbalsta?

Juridiskie izaicinājumi

Ar juridisko atbalstu tēmas kontekstā autore nedomā, ka visiem izglītības iestāžu vadītājiem būtu jābūt juridiskajai izglītībai, bet nešaubīgi ikvienam izglītības ie­stādes vadītājam būtu jāsaņem nepieciešamais juridiskais skaidrojums brīdī, kad tas nepieciešams. Tas ir svarīgi primāri tāpēc, lai īstenotu normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi, kas nereti šķiet izaicinoši pat praktizējošiem juristiem.

Tāpat jānorāda, ka praksē izglītības iestādē risināmās problēmsituācijas kļūst arvien sarežģītākas un nereti izglītības iestāde kļūst par situācijas ķīlnieku, tiekot iesaistīta gan privātpersonu strīdos, gan cita veida sociālo un ekonomisko situāciju risināšanā. Šīs situācijas ir stipri attālinātas no mācību procesa un būtībā ir starpinstitucionāli risināmi jautājumi, kur pamatfunkcija nebūtu jāveic izglītības iestādei. Tā vietā nekavējoties jāiesaistās citām ar bērnu tiesību un interešu aizsardzību saistītām iestādēm – sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, policijai u.c., reaģējot un proaktīvi iesaistoties problēmsituāciju risināšanā.

Tieši tāpēc izglītības iestādes vadībai jāspēj nospraust skaidras robežas starp to, par ko tā atbild, un to, kas ir ārpus tās kompetences (piemēram, vecāku strīdi par bērniem u.tml.). Šīs robežas strikti jāievēro, jo praksē nereti tieši šādu situāciju risināšana nokļūst izglītības iestādes vadības dienaskārtības centrā, ēnā atstājot būtiskākus ar izglītību saistītus uzdevumus.

Turklāt, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības, iestādes vadītājam nereti nākas īpaši rūpīgi izvērtēt pamattiesību aizsardzības un samērības ievērošanu, nepārkāpjot nevienas iesaistītās personas tiesības un brīvības. Pretējā gadījumā tas var rezultēties ar ilgstošām, skaidrojošām sarakstēm ar izglītojamo likumiskajiem pārstāvjiem un tiesībaizsardzības iestādēm, kas ir ikdienišķa realitāte jebkurā izglītības iestādē.

Tādējādi jebkuras normatīvo aktu izmaiņas izglītības iestādē tiek rūpīgi izsvērtas un analizētas, paredzot iespējamos riskus. Kā vienu no piemēriem un vienlaikus izaicinājumu var minēt Izglītības likumā veiktos grozījumus, kas stājās spēkā 2025. gada 31. maijā. Ar šiem grozījumiem Izglītības likuma 36. panta sestajā daļā tika noteikts, ka pirmsskolas vecuma un 1.–6. klases izglītojamiem izglītības iestādē ir aizliegts lietot mobilos tālruņus, izņemot gadījumus, kad pedagogs ir atļāvis tos izmantot izglītības procesā. Šī tiesību norma paredz izglītības ie­stādei noteikt tehnisko līdzekļu (mācību un audzināšanas procesā un saziņā izmantojamo tehnisko ierīču, tai skaitā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, iekārtu, robotikas detaļu un programmatūru) izmantošanas nosacījumus un kārtību.¹⁸

Šeit rodas plašas diskusijas par šī aizlieguma īstenošanu un praktisko ieviešanu – kā rast līdzsvaru starp visu iesaistīto personu tiesisko interešu aizsardzību, tai skaitā novēršot tiesību uz īpašumu nepamatotu aizskaršanu, un vienlaikus panākot reālu un efektīvu šīs tiesību normas ievērošanu, kā arī atbildības un seku iedzīvināšanu praksē.

Tāpat bez ievērības nedrīkstētu atstāt arī Izglītības likuma 30. panta 3.⁷ daļā noteikto, ka izglītības iestādes vadītājam vai viņa pilnvarotai personai ir tiesības savas, izglītojamo, pedagogu vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējuma gadījumā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pieprasīt, lai izglītojamais uzrāda, un pārbaudīt izglītojamā personīgās mantas, kā arī ierobežot izglītojamā pārvietošanos.

Nav šaubu par šādu tiesību normu nepieciešamību, un uz to gana argumentēti norādīts arī likumprojekta anotācijā,¹⁹ taču prezumējami lielākās problēmas ir sagaidāmas ar šo normu iedzīvināšanu praktiskajā darbā.

Izglītības likumā uzskaitīti izglītības iestādes vadītāja pienākumi un atbildības jomas, kas līdztekus izglītības programmu īstenošanai ir jānodrošina ikvienā izglītības iestādē.²⁰ To uzskaitījums ir gana plašs, tomēr arī tas nav pilnīgs, un periodiski šis pienākumu apjoms tiek arvien papildināts. Kā vienu no pēdējā laika izaicinošākajiem pienākumiem varētu norādīt  Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumos Nr. 445 “Pedagogu darba samaksas noteikumi” veiktos grozījumus, kas paredz, ka izglītības iestādes vadītājs rakstveidā informē pedagogu par plānoto darba algu un darba slodzi ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms mācību gada sākuma.²¹

Aplūkojot šo noteikumu projekta anotāciju,²² viss šķiet loģiski un pamatoti – gan sniegtas atsauces uz Darba likuma normām, gan norādīts uz sistēmisku un vienlīdzīgu pieeju. Tomēr realitātē šī tiesību norma varētu kļūt par formālu administratīvo slogu izglītības iestādes vadībai, jo jebkuram izglītības nozarē strādājošajam ir zināms, ka nereti tikai septembra izskaņā izglītības iestādes uzzina patieso mērķdotāciju apmēru, tādējādi saprotot, vai un kā mainīsies darbinieku darba samaksa.

Šādas tiesību normas spēkā stāšanās faktiski apdraud tiesiskās paļāvības principu. Lai arī visi vienmēr cer, ka finansējums gadu no gada netiks samazināts un izglītība ar skaļiem lozungiem tiek pasludināta par valsts prioritāti, neviens nevar garantēt, ka dažādu politisku vai ekonomisku notikumu rezultātā budžets un piešķirtā mērķdotācija netiks samazināta.

Iestādes vadītājs ir atbildīgs par savu darbinieku tiesību aizsardzību, kas šajā gadījumā faktiski ir atkarīga no valsts rīcības. Nav šaubu, ka šīs tiesību normas piemērošana praksē rada un radīs arvien jaunas diskusijas un interpretācijas, tomēr, lai izvairītos no nepamatotiem tiesību aizskārumiem, būtiski savlaicīgi identificēt un nepieļaut šādu situāciju rašanos.

Lai arī pamata un vidējās izglītības iestāžu dibinātāji ir pašvaldības, kurām būtu pieejams zināma apjoma juridiskā atbalsta resurss, bieži vien šis resurss jau ir noslogots ar pašas pašvaldības darbiem vai arī tam pietrūkst kompetence specifiskos izglītības un izglītības iestādes darbības jautājumos.

Ikdiena izglītības iestādes vadībā nav tikai darbs pie skolas attīstības vai stratēģisko plānu izstrādes un mācību procesa organizēšanas, bet nereti tieši izglītības iestāde kļūst gan par sociālo pakalpojumu sniedzēju, gan tiesīb­aizsardzības iestādi. Turklāt tas paredz arī nemitīgu juridisku dokumentu izstrādi, iekšējo kārtību, noteikumu un reglamentu nostiprināšanu un ievērošanu. Vienlaikus ne mazāk svarīgi ir spēt izsekot līdzi arī jaunākajām tiesu prakses atziņām, piemēram, par mobinga un bulinga skaidrojumu un izpratni, par to izglītojot iestādes darbiniekus, izglītojamos un viņu likumiskos pārstāvjus. Šāda tendence un robežu nenospraušana var novest pie tā, ka izglītības iestādē virsroku ņem sociālo un tiesību aizsardzības jautājumu risināšana un zūd izglītības procesa pamatfunkcijas un kvalitāte.

Arī juridisku jēdzienu izpratne un piemērošana ir viens no jautājumiem, kas iezīmē iespējamu problēmu nākotnē, jo praksē aktuāli jēdzieni ir jāpiemēro korekti. Kā vienu no piemēriem varētu minēt, ka šobrīd izglītības sistēma, piemērojot jēdzienus “dažādība” un “iekļaušanās”, tos ir nonivelējusi līdz jēdzienam “vienlīdzība”. Tas, pirmkārt, ir noticis juridiskā atbalsta trūkuma dēļ, otrkārt, izkropļo šo jēdzienu būtību un saturisko jēgu, turklāt nodara kaitējumu visām iesaistītajām pusēm, apdraudot izglītības kopējo kvalitāti.

Faktiski izriet, ka izglītības iestādes vadītājs un viņa komanda kļūst par “universālajiem kareivjiem”, nemitīgi rūpējoties gan par izglītības procesu, gan izglītības programmu īstenošanu, gan arī par izglītojamo un izglītības iestādes darbinieku tiesību aizsardzību. Viņiem nākas būt gan grāmatvežiem, gan personāla speciālistiem, gan juristiem un reizēm pat policistiem un sociālajiem darbiniekiem.

Autore vēlētos atzīmēt arī izglītības iestādes padomes darba nozīmi, jo tieši efektīvs izglītības iestādes padomes darbs var kļūt par nozīmīgu atbalstu un sadarbības partneri iestādes attīstības stiprināšanai un darbības veicināšanai. Tieši tāpēc būtiski ir izprast izglītības iestādes padomes funkcijas, to tiesību un pienākumu apmēru, lai praksē šis institūts tiktu izmantots kopīgu mērķu sasniegšanai.

Izglītības iestādes padome var būt nozīmīgs resurss jebkurā izglītības iestādē, jo tās sastāvā ietilpst dažādu jomu speciālisti – izglītojamo likumiskie pārstāvji, izglītības nozares profesionāļi un izglītojamie. Šāds daudzveidīgais pārstāvniecības sastāvs ļauj sniegt padomus sarežģītu lēmumu pieņemšanā un dalīties ar specifiskām zināšanām un pieredzi. Turklāt efektīvi funkcionējoša padome var kalpot kā mediators starp iestādi un izglītojamo ģimenēm, palīdzot preventīvi risināt konfliktus un veidot savstarpēju izpratni.

Nobeigumā

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pamatoti rodas jautājums – kā atrast līdzsvaru tik dinamiskā, informācijas pārbagātā un izaicinošā ikdienā, lai katrs, kurš bauda savu tiesību apjomu, to spētu arī pilnvērtīgi izmantot, turklāt ne tikai formāli, bet arī pēc būtības? Un kā kvalitatīvi juridiski paskaidrot, ka ikvienam ir ne tikai normatīvajos aktos noteiktais tiesību apjoms, bet arī pienākumi – gan izglītojamiem, gan viņu likumiskajiem pārstāvjiem, gan pedagogiem? Tāpēc ikdienas darbā bieži veidojas situācijas, kad rodas apjukums dažādu vadlīniju un skaidrojumu juceklī. Šīs problēmas risināšanai nepieciešams nodrošināt izglītības iestādes pieeju juridiski kvalificētam atbalstam, kas sniegtu gan konsultācijas, gan preventīvus risinājumus. Vienlaikus būtiski ir precīzi noteikt robežas starp izglītības iestāžu un citu institūciju atbildības jomām, lai izglītības iestādes varētu koncentrēties uz savu pamatfunkciju kvalitatīvu izpildi.

Turklāt jāpatur prātā, ka arī labas pārvaldības no­drošināšana ir viens no izglītības iestādes uzdevumiem, jo tā ne tikai veicina pārredzamus un skaidrus lēmumu pieņemšanas procesus, efektīvu resursu izmantošanu un pienākumu sadali, bet arī ilgtermiņā garantē izglītības iestādes attīstību. Tādēļ svarīgi pirms jaunu noteikumu ieviešanas veikt to praktiskās īstenojamības analīzi, iesaistot izglītības iestāžu vadītājus un praktiskajā darbā iesaistītus speciālistus, lai izglītības sistēma kopumā tiektos pie vienotas izpratnes stiprināšanas. Tas attiecas gan uz ikdienas uzdevumu izpildi, kas kā piemēri minēti rakstā, gan uz valsts virzītajām iniciatīvām un to pielāgošanu, vienādošanu un sistematizēšanu visā izglītības nozarē kopumā.

Ne mazāk būtiski ir uzlabot finansējuma paredzamību, nodrošinot lielāku skaidrību par resursiem jau savlaicīgi pirms mācību gada sākuma, kas ļautu iestāžu vadītājiem plānot darbu ar darbiniekiem atbildīgi un caurspīdīgi.

Nobeigumā jāatzīst, ka mūsdienās jebkuras izglītības iestādes darba ikdiena ir kļuvusi izaicinošāka un neapšaubāmi juridiski sarežģītāka. Meklējot labākos risinājumus pamatuzdevumu izpildei un īstenojot iepriekš rūpīgi izsvērtus lēmumus, ir iespējams panākt mūsdienīga, kvalitatīva un konkurētspējīga izglītības procesa īstenošanu, kas izglītojamiem paver plašas iespējas tālākajā karjeras izvēlē. Neapšaubāmi, prasība pēc izglītības kvalitātes ir kļuvusi par jebkuras attīstītas valsts pamatvajadzību.

Es ticu, ka Latvijā ir daudz spēcīgu, talantīgu un augsti kvalificētu speciālistu, kuri ar degsmi un patiesu vēlmi vēlas dot savas zināšanas citiem un strādā mūsu valsts nākotnes labā. Ar atbilstošu atbalstu un skaidriem risinājumiem viņi spēs veikt savu darbu vēl efektīvāk un kvalitatīvāk. Lai visiem enerģijas pilns jaunais mācību gads!