Vai tiesības uzzināt savus vecākus ir svarīgākas par atsevišķās valstīs izvēlēto risinājumu, ka nedrīkst traucēt apglabātu cilvēku? Ko darīt, ja prasītājs lietā dzīvo valstī, kur tas ir atļauts, taču nelaiķa tēvs ir apglabāts citā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī, kurā mirušā mieru sargā likums?

Šādā lietā ģenerāladvokāte Čapeta ir sniegusi savus secinājumus.¹ Prasītājs vērsās Dženovas tiesā ar lūgumu atzīt, ka viņš ir mirušā un Francijā apglabātā A dēls, atļaut viņam izmantot tēva uzvārdu un veikt izmaiņas civilstāvokļa aktu reģistrā. Atbildētāji šajā lietā, A laulībā dzimušie bērni, atteicās veikt pārbaudes. Tā vietā viņi pieprasīja veikt ģenētisko izmeklēšanu sava mirušā tēva ķermenim. Itālijas tiesa nozīmēja hematologa ekspertīzi, lai veiktu ģenētisko salīdzinājumu starp prasītāju un viņa varbūtējā tēva līķi, kā arī nosūtīja Francijas tiesai lūgumu ievākt šādus pierādījumus atbilstoši Regulai 2020/1783.

Latvijā praktiķi apstiprina, ka Civilprocesa normā par tiesu ekspertīzes noteikšanu lietās par bērna izcelšanās noteikšanu ir piemērojama arī tad, ja bērna tēvs ir miris: “Tiesa var izlīdzēties ar paraugu esamību kādā medicīnas iestādē vai tiesībsargājošajās iestādēs, ja konkrētais vīrietis ir bijis to redzeslokā. Pastāv arī galējais variants – līķa ekshumācija, taču tā tiek ļoti reti piemērota.”²

Pirmie bioētikas likumi Francijā tika pieņemti 1994. gadā, kopš tā laika regulējums ir piedzīvojis vairākas reformas, ievērojot straujo tehnoloģisko attīstību, kā arī izmaiņas sabiedrības ieražās un tikumos. Kā norādīja Valsts padome tās 2019. gada atzinumā³ par pēdējo bioētikas likuma grozījumu atbilstību konstitūcijai, pastāv īpašs Francijas bioētikas modelis, kas balstās uz trīs pamata principiem: personas cieņu, brīvību un solidaritāti. Šajā trīsvienībā svarīgākā ir personas cieņa. Praksē tas nozīmē sevišķu ar likumu noteiktu aizsardzību cilvēka ķermenim, tā neaizskaramībai un nemantiskumam. Francijas Civillikumā tiesa nevar noteikt līķa ekshumāciju, lai iegūtu ģenētisko paraugu izcelšanās noteikšanai, ja vien persona dzīves laikā tam nav piekritusi.

11. septembra secinājumos tika apskatīti divi jautājumi. Pirmais bija vairāk tehniskas dabas par to, vai lietā izteiktais lūgums ir ievākt tiešus vai arī netiešus pierādījumus. Atbilstoši regulai saņēmējai tiesai ir iespēja atteikties ievākt tiešus pierādījumus, ja tas ir pretrunā šīs dalībvalsts tiesību pamatprincipiem; savukārt šāda noteikuma regulā nav attiecībā uz netiešiem pierādījumiem.

Otrs jautājums ir saistīts ar iepriekš aplūkotajiem jautājumiem par bioētiku. Francijas tiesa jautāja, vai tajā saņemtā pieprasījuma izpilde nenonāk pretrunā ES Pamattiesību hartā (Harta) ietvertajai cilvēka cieņai un kā ir saprotama cilvēka cieņas aizsardzība kopsakarā ar privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Citiem vārdiem, kā salīdzināt tiesības uz cilvēka ķermeņa neaizskaramību pēc nāves un tiesības zināt savu izcelsmi?

Vērā ņemams ir ģenerāladvokātes sniegtais precizējums, ka sistēmā, kas balstās uz savstarpēju atzīšanu, pieprasījuma saņēmējai tiesai principā nav atļauts apšaubīt Itālijas tiesas lēmuma atbilstību Hartai. Citiem vārdiem, EST norāda, ka tā turpina ar savulaik ļoti kritizēto Melloni spriedumā⁴ izveidoto pieeju – ja ES likumdevējs ir saskaņojis kādu jautājumu ES līmenī, dalībvalstis nevar piemērot savās konstitūcijās garantēto pamattiesību aizsardzības standartu, pat ja šis standarts ir augstāks nekā ES likumdevēja izvēlētais standarts. Kā redzams, tagad šī loģika tiek turpināta pat jautājumā, kas attiecas uz cilvēka cieņu. Tas ir apzināts solis, ievērojot plašo paskaidrojošo atsauci uz Melloni secinājumu 110. punktā.

Kritikai par to, ka cilvēka cieņa ES tiek relativizēta, tomēr ir jānovelk robežas. Savulaik ECT lietā “Odièvre pret Franciju” atzina, ka cilvēkam ir tiesības zināt savu izcelsmi un tās izriet no privātās dzīves jēdziena. Pēc šī ECT sprieduma Francijas augstākās tiesas spriedumos savu pieeju negrozīja. Turklāt secinājumi sniedz precizējumu par pašu Hartas 1. pantu – cilvēka cieņa ir ne tikai pamattiesība, bet arī citu pamattiesību faktiskais pamats. Tas ļauj cilvēka ķermeņa neaizskaramību pēc nāves saprast ne tikai kā absolūtas pamattiesības, bet arī cilvēka cieņas vērtības izpausmi citās pamattiesībās, šajā gadījumā Hartas 7. pantā. Līdz ar to šādas tiesības var ierobežot un līdzsvarot ar trešo personu tiesībām un interesēm.

Protams, ģenerāladvokāta secinājumi nesaista tiesu, tajos ir vienīgi piedāvāts lietas juridisks risinājums, gaidīsim, vai tiesa tam pievienosies.