Latviešu valoda nav tikai saziņas līdzeklis, tā ir mūsu tautas identitātes, kultūras un valstiskuma kodols un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas stūrakmens. Latviešu valoda ir daudz vairāk nekā likuma burts, un tās aizsardzība sniedzas tālāk par juridiskajiem rāmjiem un politiskajām funkcijām un ir komplekss un daudzšķautņains uzdevums, jo vēsturiskā pieredze un padomju okupācijas un rusifikācijas sekas ir atstājušas būtisku ietekmi uz sabiedrības lingvistisko ainavu un attieksmi pret valsts valodu.

Latviešu valodas kā valsts valodas statuss prasa valsts valodas lietojumu regulējošo normu ievērošanu, it īpaši situācijās, kas skar sabiedrības kopīgās intereses. Ļoti būtiska ir individuālās atbildības apzināšanās, veicot darba pienākumus vai uzstājoties publiskajā telpā (gan fiziskajā, gan digitālajā). Šī atbildība nav personiskas izvēles jautājums, tas ir pienākums, kas nodrošina vienlīdzīgu pieeju informācijai, pakalpojumiem un likumdošanai visiem valsts iedzīvotājiem.

Latviešu valoda kā valsts valoda ir galvenais sabiedrības saliedētības un politiskās līdzdalības instruments. Vienota valodas telpa ir vitāli svarīga, lai dažādu etnisko grupu pārstāvji justos piederīgi valstij un varētu pilnvērtīgi iesaistīties sabiedriskajos, kultūras, izglītības un arī politiskajos procesos, diskusijās un lēmumu pieņemšanā. Tieši tāpēc latviešu valodas prioritāte, piemēram, izglītībā un saziņā, nav vērsta pret citām valodām, bet gan uz iekļaujošas sabiedrības veidošanu. Pašreiz tik aktuālā pāreja uz latviešu mācību valodu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ir politiski un sociāli motivēts solis, kura mērķis ir, lai visi jaunieši, neatkarīgi no viņu ģimenes valodas, absolvē skolu ar pietiekamām valsts valodas un citām prasmēm, lai pilnībā integrētos darba tirgū, augstākajā izglītībā un sabiedrības dzīvē un mazinātu risku, ka dažādas sabiedrības grupas eksistē paralēlās informatīvajās un sociālajās telpās.

Latviešu lingvistiskā uzvedība: ko izvēlamies – ērtības vai vērtības?

Lingvistiskā uzvedība ir tas, kā mēs lietojam valodu konkrētās saziņas situācijās, ņemot vērā gan valodas normas, gan sociālos un kultūras kontekstus, tostarp lingvistisko attieksmi. Savukārt “lingvistiskā attieksme ir subjektīvo faktoru komplekss, kas raksturo dažādu etnosu, sociālo grupu un indivīdu valodas uztveres īpatnības, attieksmi pret dažādām valodām (valodas variantiem) un valstisku vai sabiedrisku institūciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem”.¹ Lingvistiskā attieksme (iekšējā motivācija, vērtējums) un lingvistiskā uzvedība (ārējā izpausme, realizācija) ir mehānismi, kas nosaka un atspoguļo, kā un kādā mērā valoda pilda savas sociolingvistiskās funkcijas. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas ir nostiprinājušās, daudzās ir vērojama stabila vai pozitīva dinamika, taču ir funkcijas, kurās situācija nav tik laba.

Viena no visgrūtāk risināmajām problēmām ir latviešu valodas lietojums neformālajā (ikdienas) saziņā. Pētījumi liecina, ka valsts valodas prasmes pieaug – liela daļa cittautībnieku zina latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai saprastu un spētu komunicēt ikdienas situācijās.² Diemžēl joprojām pastāv disonanse starp valodas prasmi un tās lietojumu, kas savukārt aizvien palielina plaisu starp latviešiem un citas valodas runātājiem un traucē virzīties uz vienotu lingvistisko telpu un saliedētu sabiedrību.

Šis process sociolingvistiski vērtējams kā reāls drauds latviešu valodas nākotnei ilgtermiņā. Tas aizvien neuzkrītoši turpina polarizēt un šķelt sabiedrību, veicina spriedzi, bailes un nedrošību gan latviešu, gan cittautībnieku vidū un līdz ar to ir lieliska augsne Krievijas propagandas ietekmes palielināšanai.

Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos valsts valodas aizsardzībai un nostiprināšanai ir īpaši kritiska nozīme, jo tas ir stratēģisks instruments nācijas vienotības, sabiedrības saliedētības un valsts drošības garantēšanā. Lai to īstenotu, nepieciešams ne tikai konsekvents juridiskais regulējums un institucionālā atbildība, bet arī kritiska un vienota izpratne par vēsturiskajiem cēloņiem un, kas īpaši svarīgi, – pašu latviešu atbildīga lingvistiskā uzvedība.

Minētās disonanses uzturētāji lielā mērā esam mēs paši – valodas izvēles situācijās latvieši nereti automātiski pāriet uz citu valodu, kas viņiem šķiet ērtāka. Pētnieku novērojumi liecina, ka latvieši joprojām mēdz pielāgoties citai valodiskajai grupai. Tā, piemēram, Latviešu valodas aģentūras veiktajā aptaujā atklājās, ka krievu tautības respondenti daudz biežāk nekā latvieši uz latviski uzdoto jautājumu nesaņem atbildi latviešu valodā: valsts un pašvaldību iestādēs 95,7 % latviešu saņem atbildi tikai latviski, taču tikai 58,4 % krievu tautības respondentu saņem atbildi tikai latviešu valodā; veselības aprūpes iestādēs 89,2 % latviešu saņem atbildi tikai latviski, taču tikai 48,2 % krievu tautības respondentu saņem atbildi tikai latviešu valodā; mācību iestādēs 90 % latviešu saņem atbildi tikai latviski un tikai 53,8 % krievu tautības respondentu saņem atbildi tikai latviešu valodā; saziņā uz ielas, veikalos u.tml. 50,6 % latviešu saņem atbildi tikai latviski un tikai 19,4 % krievu tautības respondentu saņem atbildi tikai latviešu valodā; uzrunājot nepazīstamus cilvēkus Latvijā, 45,8 % latviešu saņem atbildi tikai latviski, taču tikai 15,8 % krievu tautības respondentu saņem atbildi tikai latviešu valodā.³ Kā redzam, publiskās formālās un neformālās saziņas situācijās rādītāji attiecībā uz cittautiešiem nav iepriecinoši, vienlaikus jāteic, ka tas nepārsteidz – pētnieki jau sen vērš uzmanību, ka latviešu valodas lietojums šajās funkcijās ir nepietiekams un vērojama latviešu lingvistiskā diskriminācija.⁴ Taču pārdomas raisa fakts, ka pat funkcijās, kurās latviešu valoda nostiprinājusi monopolfunkciju, piemēram, vara un pārvalde (valsts un pašvaldību iestādes), mutvārdu saziņā valsts valodas statuss netiek nodrošināts konsekventi.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka respondenti sniedza atbildi uz jautājumu “Kādā valodā pēdējā gada laikā jums mēdz atbildēt uz jūsu latviski izteikto jautājumu vai lūgumu?”. Tātad konkrētajās saziņas situācijās persona bija uzsākusi komunikāciju valsts valodā, taču atbildi valsts valodā nesaņēma, jo uzrunātais izvēlējās pāriet uz citu valodu. Tas ir absurdi, un šāda situācija pēc būtības ir nepieļaujama. Šādi mēs ne tikai nemotivējam, bet faktiski neļaujam citvalodīgajiem izmantot valsts valodu kā vienojošo saziņas līdzekli un, labu nodomu, pārprastas tolerances vai stereotipu vadīti, pakļaujam rusifikācijai tos citvalodīgos, kas nav rusofoni, piemēram, ukraiņus, poļus, lietuviešus u.c., tostarp arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņus un trešo valstu valstspiederīgos, kas Latvijā uzturas terminēti – darba vai izglītības ieguves dēļ – un kuru ikdienas starpniekvaloda ir angļu. Proti, šādi lingvistiskajai pasivitātei tiek pakļauti arī jaunie iebraucēji, kas vairumā gadījumu vismaz sākotnējā posmā ir atvērti valsts valodas apguvei un vēlas integrēties.

Šajā kontekstā jāuzsver pašvaldību un valsts pārvaldes darbinieku un amatpersonu atbildība. Amatpersonas, kas, veicot darba pienākumus, saziņā automātiski pāriet vai izvēlas publiski paust viedokli krievu valodā, ar savu attieksmi īpaši veicina krievu valodas izplatības un statusa uzturēšanu sabiedrībā un negatīvi ietekmē pozitīvas lingvistiskās attieksmes veidošanu. “Valsts valodas integratīvā funkcija pilnībā ir īstenojama tikai tad, kad valsts valodas lietojums instrumentālā funkcijā vairs problēmas nerada. Latvijā šāda situācija vēl nav izveidojusies. Tāpēc [..] latviešu valoda ne tikai jāciena un jāgodā kā valsts simbols, bet arī aktīvi jālieto oficiālajā komunikācijā un lingvistisko grupu savstarpējā saziņā.”⁵

Lingvistiskā pasivitāte, ko var raksturot kā izvēli par labu ērtībām, nevis vērtībām, ir ļoti bīstama, tā vājina latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas. Fenomens, ka valstsnācija sociolingvistiski sāk uzvesties kā minoritāte (pielāgojoties citai valodu grupai), ir skaidra “lienošās divvalodības” iezīme. Jāsaprot – ja latviešu valoda zaudēs savu dominējošo pozīciju neformālajā saziņā, tā zaudēs savu dabiskā pārsvara jeb galvenā saziņas līdzekļa statusu. Tas ir eksistenciāls drauds, jo valoda tiek pakāpeniski marginalizēta un tās lietojums sarūk līdz normatīvi regulējamām sfērām (minorizācija). Tāpat lingvistiskā pasivitāte paver ceļu asimilācijai, kuras gala rezultāts ir latviešu valodas funkciju zudums sabiedrībā un tās kā nacionālās piederības un kultūras nesējas nozīmes samazināšanās.

Latvijas normatīvie akti un valsts valodas politika skaidri nosaka latviešu valodas kā valsts valodas statusu un obligātu tās lietošanu daudzās publiskās un profesionālās sfērās. Tomēr latviešu lingvistiskā pasivitāte publiskajā formālajā un neformālajā saziņā rada pretrunas, neizpratni un liekulības iespaidu. Proti, ja valsts politiski un normatīvi prasa valodas apguvi un lietošanu, bet paši latvieši ikdienā publiskajā formālajā un neformālajā saziņā to neīsteno, tiek mazināts ne tikai valsts valodas statuss, bet oficiālās valsts valodas politikas leģitimitāte. Veidojas pretruna starp deklarētajām vērtībām un reālo uzvedību, kas netieši signalizē, ka valodas lietojumu regulējošās tiesību normas var neievērot.

Šāda disonanse veido augsni savstarpējai necieņai, agresijai un nicinājumam pret valodas regulējumu un latviešu sabiedrību kopumā, jo norma tiek uztverta kā liekulīga un nepamatota prasība, kas nav patiesi saistīta ar latviešu valodas kā vērtības aizsardzību, bet gan ar politisku spiedienu. Tādējādi tiek veicināta sabiedrības polarizācija, ko veiksmīgi un intensīvi var izmantot ārēji ietekmes centri, piemēram, Krievijas propaganda.

Būtiski apzināties, ka lingvistiskā pasivitāte veicina šķelšanos arī latviešu sabiedrībā, uzturot un attīstot atšķirīgu izpratni par indivīda atbildību un draudiem. Viena daļa latviešu, apzinoties lingvistiskās asimilācijas draudus un latviešu valodas eksistenciālo lomu, atklāti iestājas par savām tiesībām uz latviešu valodas lietošanu visās saziņas situācijās. Šī grupa aktīvi reaģē uz draudiem, vienlaikus tās reizēm agresīvās izpausmes var vēl vairāk palielināt plaisu sabiedrībā. Savukārt otra daļa, neapzinoties lingvistiskās asimilācijas patieso spēku un tās draudus, lingvistisko stingrību un konsekvenci uzskata par pārspīlējumu un nepamatotu varas demonstrāciju. Šī latviešu valodā runājošo daļa turpina izvēlēties ērtības, automātiski pārejot uz citu valodu, tādējādi kļūstot par “lienošo divvalodību” atbalstošu faktoru, kas vājina valsts valodas pozīcijas.

Lingvistiskā pasivitāte liedz virzīties uz vienotu lingvistisko telpu un saliedētu sabiedrību, tā vietā veicinot polarizāciju, nedrošību un atkarību no citvalodu informācijas telpas un palielinot Krievijas propagandas ietekmes potenciālu.

Lai pārtrauktu šo bīstamo procesu, nepieciešama fundamentāla fokusa maiņa uz individuālo atbildību un sabiedrības izpratnes veidošanu. Būtiski panākt pārliecību un vienotu izpratni, ka latviešu valodas izvēle, prioritāte un konsekvents lietojums ir vērtību, nevis ērtību jautājums. Latviešu valodas kā primārās valodas lietošana jebkurā saziņas situācijā nav tikai tiesības, tas ir katra latvieša pienākums pret savu valsti un nācijas pastāvēšanu.

Tikai latviešu pašu konsekventa latviešu valodas lietošana spēs nodrošināt integritāti starp normatīvo regulējumu un reālo dzīvi, nostiprinot latviešu valodas kā valsts valodas autoritāti un dabisko pārsvaru un neļaujot citām valodām pārņemt tās funkcijas. Un tas ir labākais veids, kā ilgtermiņā veidot kopīgu lingvistisko telpu un saliedētu sabiedrību.

Valsts valodas aizsardzība un stiprināšana ir process, kurā nācijas vienotība un sabiedrības saliedētība ir nedalāmi saistītas ar valsts drošību un spēju pastāvēt valodu konkurences apstākļos. Valodas aizsardzības sistēma, kas balstās uz indivīda atbildību pret tās konstitucionālo statusu un valsts pienākumu nodrošināt valodas funkcionēšanu, ir atslēga uz latviešu valodas kā valsts valodas ilgtspēju. Tikai sabalansējot stingru valodas politiku ar sociālo pieprasījumu un individuālo atbildību un redzot valodu kā integrācijas instrumentu un kultūrvēsturisku vērtību, Latvija spēs saglabāt savu nacionālo identitāti un veidot iekļaujošu, saliedētu un pašapzinīgu sabiedrību.