Ievads

Eiropas Savienība ir unikāla 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska savienība. Tā ir tiesību sistēma, kurai līdzīgas pasaulē nav. Eiropas Savienības pamatā ir Eiropas ideja un atziņa, ka Eiropas valstis un tautas, neraugoties uz visām to atšķirībām, vieno vairāki faktori un vērtības. Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir atzinusi, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz dalībvalstīm kopīgām vērtībām – cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām. Dalībvalstis ir noteikušas šīs vērtības, un tās ir dalībvalstīm kopīgas. Ar šīm vērtībām ir definēta pati Savienības kā kopējas tiesību sistēmas identitāte, kura konkretizēta principos, kas ietver dalībvalstīm juridiski saistošus pienākumus.¹ Tādējādi LES 2. pants atspoguļo pašas Eiropas Savienības izpratni par tās kopējām vērtībām.²

Tomēr tas nenozīmē, ka LES 2. pants noteiktu un radītu homogēnu konstitucionālu valstu sistēmu.³ Nevar ignorēt arī to, ka dalībvalstis, deleģējot daļu savas kompetences Eiropas Savienībai, tomēr ir palikušas suverēnas valstis, kuras raksturo noteikta konstitucionālā identitāte. Tas atbilst izpratnei par Eiropas Savienību kā tādu valstu savienību, kurām ir atšķirīga vēsturiskā pieredze. Tādējādi veidojas konstitucionālais plurālisms.⁴ Konstitucionālā identitāte aptver konkrētu valsti raksturojošu valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Tā atbild gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētā valsts, proti, atspoguļo klasiskos starptautiskajās tiesībās atzītos konstitutīvos valsts elementus – teritoriju, tautu un suverēnu valsts varu, gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētās valsts iekārta. Apstiprinot valsts teritoriju, tautu un valsts varu konstitūcijā, tiek ņemti vērā tādi ārpusjuridiski faktori kā vēsture, politika, nacionālie, kultūras un citi attiecīgo valsti identificējoši faktori. Savukārt konkrētās valsts iekārtas identitāti nosaka attiecīgo iekārtu raksturojošie vispārējie tiesību virsprincipi. Tātad konstitucionālā identitāte ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens. Savukārt konstitūcijā ietvertās norādes citstarp uz valsts un nācijas vēsturi, tradīcijām, valsts dibināšanas apstākļiem, valsts mērķiem, valsts valodu vai citiem elementiem, kas no konstitucionālo tiesību viedokļa palīdz atpazīt konkrēto valsti, piešķirt tai specifisku jēgu vai to raksturot, ir konkrētās valsts pamatā esošās valsts identitātes elementi.⁵

Ņemot to vērā, ir svarīgi, ka Eiropas Savienība respektē dalībvalstu konstitucionālo unikalitāti un daudzveidību, savukārt dalībvalstis nedrīkst, atsaucoties uz savu konstitucionālo identitāti, ignorēt kopējās vērtības, par kurām tās vienojušās, Savienību dibinot. Šā raksta mērķis ir, analizējot nacionālās identitātes jēdzienu un vienu no tās izpausmēm – valsts valodu –, noskaidrot, vai un kādā veidā iespējams respektēt abas šīs intereses. Lai to noskaidrotu, rakstā analizētas juridiskajā doktrīnā, EST un Satversmes tiesas judikatūrā paustās atziņas.

Nacionālās identitātes jēdziena tvērums

LES 4. panta otrā daļa nosaka: “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.” Minētā Eiropas Savienības tiesību norma un dalībvalstu nacionālās identitātes koncepts atspoguļo konstitucionālo plurālismu, kas raksturo Eiropas Savienību.⁶ LES 4. panta otrā daļa ir viens no Eiropas Savienības pārākuma principu ierobežojošiem instrumentiem. Šī norma garantē, ka, lai gan Savienība ir pārnacionāla, tomēr dalībvalstis, to konstitucionālās pamatstruktūras, vērtības, principi un pamattiesības turpina pastāvēt, kaut arī dalībvalsts kļuvusi par Savienības daļu.⁷

Bieži vien LES 4. panta otrajā daļā ietvertais nacionālās identitātes jēdziens tiek lietots kā sinonīms jēdzienam “konstitucionālā identitāte”.⁸ Pastāv arī tāds uzskats, ka LES 4. panta otrajā daļā minētā nacionālā identitāte nav tas pats, kas konstitucionālā identitāte.⁹ Līdzīgi arī EST un tās ģenerāladvokātu secinājumos konstitucionālā identitāte ir atzīta par daļu no plašākā nacionālās identitātes jēdziena.¹⁰

Nacionālās identitātes jēdziens nevar tikt interpretēts autonomi un izolēti no citiem Eiropas Savienības principiem, īpaši LES 2. pantā nostiprinātajām dalībvalstu kopējām vērtībām un lojālas sadarbības un savstarpējas cieņas principa, kas ietverts LES 4. panta trešajā daļā.¹¹ LES 2. pantā ietvertās dalībvalstu kopējās vērtības un 4. panta otrajā daļā ietvertais nacionālās identitātes princips ir Eiropas Savienības tiesību pamatprincipi, kuriem Savienības tiesību sistēmā ir vienāds spēks un kuri ir interpretējami harmoniski, tos savstarpēji līdzsvarojot.¹² Citiem vārdiem, dalībvalstu kopējās konstitucionālās vērtības pēc būtības ir tā “sarkanā līnija”, kas ierobežo dalībvalsts konstitucionālo autonomiju.¹³ Kā savos secinājumos uzsvēris EST ģenerāladvokāts Pedro Kruss Viljalons (Pedro Cruz Villalon), “Eiropas Savienības Tiesa ir ilgstoši izmantojusi dalībvalstu “kopējo konstitucionālo tradīciju” kategoriju, veidojot Savienības pamatā esošo vērtību sistēmu. Pamatojoties tieši uz šīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, Eiropas Savienības Tiesa ir centusies izveidot savu tiesību kultūru – Savienības tiesību kultūru. Tādējādi Savienība ir kļuvusi ne tikai par tiesību kopienu, bet arī par “konstitucionālās kultūras kopienu”. Šī kopējā konstitucionālā kultūra ir Savienības kopējās identitātes sastāvdaļa, kas, manuprāt, izraisa tādas būtiskas sekas, ka ikvienas dalībvalsts konstitucionālā identitāte, kas tik tiešām ir konkrēta katrā atsevišķajā gadījumā, nevar būt, izsakoties piesardzīgi, astronomiskā attālumā no kopējās konstitucionālās kultūras. Gluži otrādi, labi izprastai atvērtai attieksmei pret Savienības tiesībām vidējā termiņā un ilgtermiņā būtu jāveicina Savienības konstitucionālās identitātes un katras atsevišķās dalībvalsts identitātes pamatu apvienošanas principa īstenošana”.¹⁴ Tas nozīmē, ka ir iespējams aizsargāt tikai tādu nacionālās identitātes koncepciju, kura nav acīmredzamā pretrunā ar LES 2. pantā noteiktajām Savienības pamatvērtībām.

Tiesību doktrīnā pastāv viedoklis, ka par patieso LES 4. panta otrās daļas nozīmi neesot pilnīgas skaidrības, jo šajā normā lietotais formulējums “Savienība respektē dalībvalstu [..] nacionālo identitāti” neesot viennozīmīgs, šai normai piemītot politisks raksturs, turklāt bieži vien nacionālās identitātes jēdziena konkretizācijā izšķirošais vārds piederot tieši EST.¹⁵ Tomēr jāievēro, ka nacionālās identitātes jēdziena saturs dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, tādēļ to nav iespējams definēt, neņemot vērā pašu dalībvalstu izpratni par tām piemītošo nacionālo identitāti. Šajā ziņā LES 4. panta otrajā daļā noteiktais Savienības pienākums respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti faktiski ir pienākums respektēt daudzveidību un līdz ar to arī katrai dalībvalstij piemītošās atšķirības. Tādējādi nacionālā identitāte izceļ Savienības devīzi “Vienoti dažādībā”. Tas nozīmē, ka jebkuras dalībvalsts nacionālās identitātes kodolu veidojošo elementu noteikšana nav Eiropas Savienības kompetencē. Šajā ziņā dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība.¹⁶

Tādējādi EST ir pienācīgi jāņem vērā dalībvalsts konstitucionālās identitātes kodols, kuru definē un sargā konstitucionālā tiesa un kurš ir ietverts LES 4. panta otrajā daļā minētajā nacionālās identitātes jēdzienā. EST varētu dalībvalsts atsauci uz savu nacionālo identitāti noraidīt tikai ārkārtējos gadījumos, kad tā būtu krasā un nepārprotamā pretrunā ar kādu no LES 2. pantā ietvertajām dalībvalstu kopējām vērtībām vai arī būtu acīmredzams, ka dalībvalsts uz nacionālās identitātes klauzulu atsaucas ļaunprātīgi, vēlēdamās atkāpties no Eiropas Savienības tiesību pārākuma principa un reglamentēt konkrētus noteikumus tādās politikas jomās, kuras nav tās ekskluzīvajā kompetencē. Citiem vārdiem, dalībvalstu rīcības brīvība savas nacionālās identitātes definēšanā nav absolūta. Risinājums tam, kā pēc iespējas izvairīties no dalībvalsts un EST domstarpībām, kas var rasties dalībvalsts un EST atšķirīgās izpratnes dēļ, būtu meklējams uz lojālas sadarbības un savstarpējas cieņas principiem balstītā dialogā. Var piekrist, ka lojālas sadarbības princips, kas ietverts LES 4. panta trešajā daļā, papildina un ierobežo nacionālās identitātes ievērošanas klauzulu.¹⁷

Valsts valoda kā dalībvalsts nacionālās identitātes elements

Lai gan EST līdz šim nav sniegusi izsmeļošu nacionālās identitātes jēdziena definīciju, tomēr vairākos nolēmumos tā ir nepārprotami secinājusi, ka saskaņā ar LES 4. panta otro daļu Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību.¹⁸ Valsts valoda ir viens no galvenajiem un acīmredzamākajiem nacionālās identitātes elementiem.¹⁹ Valodas noteikšana par valsts valodu liecina, ka šī valoda kļūst par konstitucionālu vērtību. Valsts valoda sargā tautas identitāti, veicina pilsoniskās sabiedrības integrāciju, nodrošina tautas suverenitāti, valsts integritāti un nedalāmību, kā arī pienācīgu valsts institūciju funkcionēšanu. Parasti valsts valoda ir viens no valsts simboliem un konstitucionālās iekārtas pamatelements.²⁰

Pēdējais no tiem nolēmumiem, kuros EST dalībvalsts valodas aizsardzību atzinusi par nacionālās identitātes elementu, ir pieņemts lietā C-391/20 “Boriss Cilevičs u.c.”, kas ierosināta, lai prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā sniegtu atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem. Šīs lietas faktiskie apstākļi bija saistīti ar Latvijas tiesisko regulējumu, kas nosaka pienākumu izkopt latviešu valodu un izmantot to augstākās izglītības jomā, tostarp arī privātajās augstskolās. Proti, agrāk privātajās augstskolās studiju programmas tika īstenotas angļu un krievu valodā, bet apstrīdētās tiesību normas ierobežoja privāto augstskolu tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās. Tika apgalvots, ka tādējādi tiekot radīts šķērslis citu Savienības dalībvalstu pilsoņu un komersantu ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū un augstākās izglītības pakalpojumu sniegšanai svešvalodās. Tas savukārt skar Eiropas Savienības tiesību avotos, tostarp Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 49. pantā, garantētās tiesības uz brīvu uzņēmējdarbību. Satversmes tiesa, uzdodot EST jautājumus, citstarp attiecībā uz LESD 49. panta interpretāciju, norādīja, ka valsts valoda uzskatāma par vienu no nacionālās identitātes izpausmēm.²¹

Jāatzīmē, ka attiecīgajā nolēmumā Satversmes tiesa pirmoreiz izmantojusi jēdzienu “nacionālā identitāte” un par vienu no tās elementiem atzinusi valsts valodu. Savukārt jēdziens “konstitucionālā identitāte” Latvijas tiesību doktrīnā ienāca tikai 2012. gada 17. septembrī, kad tika pieņemts atzinums “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo kodolu”.²² Taču tas nebūt nenozīmē, ka līdz konstitucionālās identitātes jēdziena definēšanas brīdim nebūtu pastāvējušas Latvijas valsts patību jeb identitāti noteicošas konstitucionālās vērtības. Viena no valsts konstitucionālo identitāti raksturojošām vērtībām nenoliedzami ir valsts valoda. Proti, valoda ir viens no atskaites punktiem sabiedrības izveidē un nācijas pastāvēšanā, tādēļ valsts valoda nav nošķirama no nācijas konstitucionālās identitātes. Valsts valoda – latviešu valoda – ir būtiska konstitucionāla vērtība. Latviešu valodai juridisku statusu un tam atbilstošu aizsardzību ir noteicis likumdevējs, to nostiprinot gan Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 4. pantā, gan arī ārējos normatīvajos aktos.²³ Satversmes kodolā katrā ziņā ietilpst pienākums ne vien tiesiski nodrošināt latviešu valodai valsts valodas statusu, bet arī ar valsts rīcībā esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām reāli pildītu savu valsts valodas funkciju, tas ir, būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.²⁴

Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka latviešu valoda ir viena no vērtībām, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Tā ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts valodas funkcija – būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.²⁵ Ievērojot to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.²⁶

EST lietā C-391/20 vispirms atzina, ka Savienības tiesību normas neliedz īstenot politiku, kas vērsta uz kādas dalībvalsts vienas vai vairāku oficiālo valodu aizsardzību un to lietojuma veicināšanu. Atbilstoši LES 3. panta 3. punkta ceturtajai daļai, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantam Savienība respektē tās kultūru un valodu daudzveidību. EST, atsaucoties uz savu iepriekšējo judikatūru, piekrita Satversmes tiesas sniegtajai nacionālās identitātes ievērošanas klauzulas interpretācijai un uzsvēra: saskaņā ar LES 4. panta otro daļu Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību. Tādējādi mērķis veicināt un stimulēt konkrētas dalībvalsts oficiālās valodas lietojumu ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, kas pēc savas iedabas principā attaisno no LESD 49. pantā nostiprinātās uzņēmējdarbības brīvības izrietošo pienākumu ierobežojumu. Vēl jo vairāk, dalībvalstīm patiešām ir plaša rīcības brīvība tādu pasākumu izvēlē, ar kuriem sasniedzami to oficiālās valodas aizsardzības politikas mērķi, jo LES 4. panta otrās daļas izpratnē šī politika ir dalībvalstu nacionālās identitātes izpausme.²⁷

Līdzīgi kā iepriekš savā judikatūrā, arī šajā lietā EST uzsvēra samērīguma principa nozīmi.²⁸ Tā norādīja, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas bez izņēmumiem prasītu augstākās izglītības programmu īstenošanu valsts valodā, pārsniegtu to, kas ir nepieciešams un samērīgs, lai sasniegtu attiecīgā regulējuma mērķi aizsargāt šo valodu un veicināt tās lietojumu. Proti, šāda tiesiskā regulējuma rezultātā faktiski tiktu par absolūtu noteikts pienākums visās augstākās izglītības programmās lietot tikai un vienīgi valsts valodu, izslēdzot citu valodu lietojumu un neņemot vērā iemeslus, kas varētu attaisnot dažādu augstākās izglītības programmu īstenošanu citās valodās. Tomēr dalībvalstis principā var noteikt pienākumu augstākās izglītības programmas īstenot oficiālajā valodā, ja vien ir paredzēti izņēmumi no šā pienākuma un nodrošināts, ka universitātes studijās paralēli oficiālajai valodai var tikt lietota arī kāda cita valoda. Tādā gadījumā, lai netiktu pārsniegts mērķa sasniegšanai nepieciešamais, ar šādiem izņēmumiem būtu jāparedz atļauja lietot citu, nevis latviešu valodu vismaz mācībās, kas tiek apgūtas Eiropas mēroga vai starptautiskās sadarbības ietvaros, kā arī kultūras un citu valodu, kas nav latviešu valoda, studijās.²⁹

Kā izriet no minētā, EST principā atzīst, ka dalībvalsts mērķis nodrošināt valsts valodas aizsardzību var attaisnot uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumus. Šajā ziņā EST pēc būtības nav piekritusi ģenerāladvokāta Nikolasa Emiliu (Nicholas Emilou) secinājumos šajā lietā paustajam viedoklim, ka 27 vienvalodīgu (vai arī divvalodīgu vai trīsvalodīgu) “anklāvu” radīšana Eiropas Savienībā nav nedz dalībvalstu, nedz Savienības interesēs.³⁰ Tomēr EST šajā spriedumā ir uzsvērusi, ka to, vai un cik lielā mērā dalībvalsts tiesiskais regulējums ir samērīgs ar mērķi aizsargāt valsts valodu – dalībvalsts nacionālās identitātes elementu –, galu galā nosaka iesniedzējtiesa, jo pamatlietas apstākļu izvērtēšana un valsts tiesību aktu interpretēšana ir vienīgi tās kompetencē.³¹ Tā kā nacionālā identitāte parasti ir konkrētās valsts vēstures un kultūras, kā arī šai valstij piemītošo sociālpolitisko iezīmju rezultāts, pārnacionālai tiesai patiešām var būt grūti pilnībā apzināt valsts valodas aizsardzības nozīmi konkrētajā dalībvalstī un izvērtēt, vai izvirzītā mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir samērīgi ar šo mērķi.³² Tādēļ šādā gadījumā visnotaļ pamatoti ir tas, ka samērīguma pārbaudi, ievērojot EST sniegtās norādes, veic konstitucionālā tiesa, kas ir atbildīga par nacionālo identitāti vai konstitucionālo identitāti atbilstoši Latvijas konstitucionālisma teorijai, savukārt EST sniedz interpretāciju par šā nacionālās identitātes elementa vietu Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Šajā aspektā nozīme ir LES 4. panta trešajā daļā ietvertajam lojalitātes un patiesas sadarbības principam.³³

Izskatot lietu pēc EST sprieduma lietā C-391/20, Satversmes tiesa vispirms atgādināja, ka latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa, un norādīja, ka latviešu valoda apliecina arī Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā. Latviešu valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij noteiktu – un tieši latvisku – nacionāli kulturālo identitāti.³⁴ Tas nozīmē, ka latviešu valoda ir Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts nacionālās identitātes izpausme.

Satversmes tiesa, vērtējot, vai tāds regulējums, kas ierobežo privāto augstskolu tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās, nodrošina Latvijas reālajos apstākļos taisnīgu līdzsvaru starp privāto augstskolu tiesībām un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā, vispirms ņēma vērā, ka Latvija ir piederīga Eiropas kultūrtelpai un viena no šīs kultūrtelpas valodām ir angļu valoda. Tā ir arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām un starptautiskā zinātnes valoda. Likumdevējam, ievērojot nepieciešamību aizsargāt valsts valodu, vienlaikus būtu jāsekmē Eiropas Savienības oficiālo valodu apguve, lai Latvijas valsts un sabiedrība spētu pilnvērtīgi iekļauties Eiropas kultūrtelpā, proti, Eiropas izglītības un zinātnes telpā. Apstrīdētais regulējums, ciktāl tas attiecās uz Eiropas Savienības oficiālajās valodās īstenojamām privāto augstskolu studiju programmām, to nenodrošināja un līdz ar to nebija atbilstošs Satversmei. Satversmes tiesa savā spriedumā vērsa uzmanību uz straujo angļu valodas popularitātes un lietojuma pieaugumu. Angļu valodas straujā izplatība daudzās sabiedrības dzīves jomās kā pasaulē, tā arī Latvijā, sabiedrības un indivīdu pārliecība par angļu valodas nepieciešamību, kā arī angļu valodas valdošās pozīcijas interneta vidē ietekmē jauniešu komunikācijas paradumus un mazina latviešu valodas lietojuma un apguves pievilcību. Līdz ar to likumdevējam jārada tāds tiesiskais regulējums, kas saglabātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā, bet vienlaikus veicinātu augstākās izglītības un zinātnes attīstību Eiropas kultūrtelpā. Turklāt Satversmes tiesa norādīja, ka valsts valodas situāciju Latvijā vēl aizvien ietekmē padomju okupācijas laikā uzspiestās rusifikācijas sekas. Šobrīd latviešu valodas pozīcija vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilst valsts valodas statusam, un tas ir izskaidrojams galvenokārt ar krievu valodas lietotāju pašpietiekamību un krievu valodas izplatību informatīvajā telpā. Tāpēc atzīstams, ka likumdevējs, ierobežojot studiju programmu īstenošanu valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, ir nodrošinājis taisnīgu līdzsvaru starp privāto augstskolu tiesībām un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā.³⁵

Minētais Satversmes tiesas spriedums apliecina, ka nacionālās tiesas, respektējot LES 2. pantā nostiprinātās dalībvalstu kopējās vērtības, tostarp cilvēka cieņu un vienlīdzību, vislabāk var izvērtēt to, vai nacionālais regulējums nodrošina samērīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt konkrētajai valstij raksturīgos nacionālās identitātes elementus un citām pamattiesībām.

Nav šaubu, ka LES 4. panta otro daļu dažu valstu tiesas ir izmantojušas ļaunprātīgi, tādējādi radot saspīlējumu starp EST un dalībvalstu konstitucionālajām tiesām.³⁶ Lai gan ir pāragri prognozēt dalībvalstu un EST turpmākās attīstības virzienu, tomēr, kā to pierāda iepriekš minētā lieta C-391/20, uz savstarpējas lojālas un patiesas sadarbības un uzticēšanās pamata ir iespējams nonākt pie savstarpējas sapratnes. Tāpat šis nolēmums ir ļoti nozīmīgs Latvijai, jo apliecina, ka Eiropas Savienība respektē Latvijas centienus veidot tādu valsts politiku, kas vērsta uz latviešu valodas aizsardzību.

Identitātes, arī nacionālās identitātes, veidošanās ir ilgs un no vēsturiskajiem apstākļiem atkarīgs process. Tātad ne nacionālā identitāte, ne konstitucionālā identitāte nav statiska.³⁷ Tādēļ īpaši nozīmīgi ir tas, ka tieši pašas dalībvalstis, to konstitucionālās tiesas ir tās, kas raugās, lai katrai valstij raksturīgie nacionālās identitātes elementi tiktu respektēti un sargāti. Latvijas konstitucionālo orgānu sistēmā šāds uzdevums uzticēts Satversmes tiesai. Bez šaubām, nav pieļaujams, ka dalībvalsts veic pasākumus, kas nesamērīgi traucē ar LESD noteikto pamatbrīvību īstenošanu. Ir svarīgi apzināties, ka nepieciešams saglabāt Eiropas kultūras bagātību un nodrošināt tās valodu mantojuma daudzveidību. Kultūras mantojums, ko veido katra kultūra un katras dalībvalsts valoda gan atsevišķi, gan mijiedarbībā ar citām kultūrām un valodām, jau pats par sevi ir vērtība.³⁸ Ne velti Konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu noteikts, ka kultūras daudzveidība veido cilvēces kopējo kultūras mantojumu un tas ir jāsargā un jāsaglabā visas cilvēces labā. Savukārt valodu daudzveidība ir kultūras daudzveidības pamatelements.

Kopsavilkums

Konstitucionālās identitātes jēdziens ir daļa no plašākā nacionālās identitātes jēdziena. Konkrētais konstitucionālās identitātes jēdziena saturs dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs un tādēļ nav nosakāms, neņemot vērā dalībvalstu priekšstatus par tām piemītošo konstitucionālo identitāti. Tomēr nav šaubu par to, ka valsts valoda ir viens no galvenajiem nacionālās identitātes elementiem.

Tāpēc EST ir pienācīgi jāņem vērā dalībvalsts konstitucionālās identitātes kodols līdz ar valsts valodu, ko definē un sargā konstitucionālā tiesa un kas ietilpst LES 4. panta otrajā daļā lietotā nacionālās identitātes jēdziena saturā. Taču aizsargāt var tikai tādu nacionālo identitāti, kura nav acīmredzamā pretrunā ar LES 2. pantā noteiktajām Savienības pamatvērtībām. Kā apliecina Satversmes tiesas judikatūra, risinājums iespējamām dalībvalstu tiesu un EST domstarpībām ir rodams tikai uz patiesu sadarbību un savstarpēju cieņu balstītā dialogā.

Raksts iepriekš publicēts angļu valodā: Irēna Kucina, Baiba Bakmane. National language: an element of the national identity of a member state to be respected in accordance with the second paragraph of article 4 of the treaty on European Union. In: Socrates. Rīga Stradiņš University Faculty of Law Electronic Scientific Journal of Law. Volume 2025 (2025): Issue 1-31 (June 2025) Pieejams šeit: https://reference-global.com/article/10.25143/socr.31.2025.1.69-75