Vēl samērā nesenā pagātnē Latvijas tiesiskajā sistēmā bija sastopams tāds tiesību institūts kā Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku jeb deleģētā likumdošana,¹ kas salīdzinājumā ar citu normatīvo tiesību aktu izdošanu ir īpaša ar to, ka šādā procedūrā valdības izdotie noteikumi ārējo normatīvo aktu hierarhijā pastāv līdzās likumiem² un parlaments savu piekrišanu (tostarp arī noraidījumu) sniedz post factum jeb tikai pēc tam, kad normatīvais akts faktiski ir ticis izdots.³

Šis tiesību institūts bija ietverts Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 81. pantā, kurš no Satversmes pieņemšanas brīža līdz pat 2007. gada 31. maijam paredzēja: “Laikā starp Saeimas sesijām ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai.”⁴

Satversmes 81. pants kā tiesību institūts, tā piemērošanas pareizība panta esamības laikā un eventuāli arī tā izslēgšana ir bijuši diskusijas cienīgi temati, un ne velti ir teikts, ka Satversmes 81. panta izslēgšana “rada tikpat daudz problēmu kā tā atrašanās Satversmē”.⁵ Satversmes 81. panta mērķis bija paredzēt deleģēto likumdošanu kā likumdevēja aizvietotāju situācijās, kad ir nepieciešama efektīva un ātra reaģēšana, proti, kad Saeimas vai pilsoņu kopuma iespējas īstenot likumdošanu ir kavētas vai būtiski apgrūtinātas.⁶ Satversmes tiesa pēc 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04–01(97), 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 un 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 Satversmes 81. pantā ietverto tiesību institūtu būtiski racionalizēja uz izmantošanu tikai ārkārtas situācijās, kas sekmēja atteikšanos no deleģētās likumdošanas tiesību institūta.⁷

Par Satversmes 81. panta izslēgšanu viedokļi tiesību zinātnes jomas ekspertu vidū nav bijuši un joprojām nav viennozīmīgi, nereti ekspertiem norādot, ka Satversmes 81. panta izslēgšanai 2007. gadā vajadzēja būt pārdomātai un bez steigas.⁸

Uz atkārtotu diskusiju un pārdomām par deleģētās likumdošanas institūtu mudināja vīrusa Covid-19 izraisītā pandēmija, pēc kuras Ministru prezidents Krišjānis Kariņš norādīja, ka Satversmē joprojām nav tieši regulēts, kāda ir nepieciešamā valsts institūciju darbība krīzes ap­stākļos, un ka deleģētās likumdošanas regulējuma esamība būtu atvieglojusi dažādu jautājumu risināšanu vīrusa Covid-19 izraisītās krīzes laikā.⁹

Ņemot vērā šā brīža ģeopolitiskās situācijas nenoteiktību un drošības kā vērtības pieaugšanu,¹⁰ ir vērtīgi aplūkot arīdzan valsts darbības vajadzības šādos apstākļos. Arī Satversmes tiesa atzīst, ka tās darba kārtībā īpaša loma šobrīd ir jautājumiem, kas skar Latvijas pastāvēšanai būtiskas vērtības, t.i., valsts drošības, konstitucionālā pamata, demokrātijas un citu vērtību aizsardzību.¹¹ Tāpat kā šajā brīdī aktuālā aizsardzības izdevumu kāpināšana kalpo kā ieguldījums valsts drošībā,¹² tā deleģētās likumdošanas institūta atkārtota izvērtēšana varētu būt ieguldījums efektīvā valsts darbībā iespējamas ārkārtas situācijas gadījumā.

Raksta autores mērķis ir veicināt politiskas un juridiskas diskusijas veidošanos par potenciālu deleģētās likumdošanas tiesību institūta atjaunošanu, ņemot vērā, ka deleģētās likumdošanas tiesību institūta neesamība ir atzīstama par robu Latvijas tiesiskajā sistēmā un būtu vajadzīgi efektīvi pilnveidojumi. Raksta ietvaros autore vēlreiz apskatīs deleģētās likumdošanas būtību, šā tiesību institūta un tā neesamības problemātiku un potenciālas atjaunošanas lietderību, analizējot šādas normas potenciālo redakciju.

Deleģētās likumdošanas tiesību institūta neesamība kā robs tiesiskajā sistēmā

Atteikšanās no deleģētās likumdošanas var tikt vērtēta kā fundamentāls notikums, jo tas ir būtiski mainījis Latvijas tiesisko sistēmu.¹³ Par deleģētās likumdošanas institūtu Latvijas tiesiskajā sistēmā vienmēr ir pastāvējusi kritika, proti, Satversmes 81. panta pastāvēšanas laikā ir valdījusi skeptiska attieksme pret Ministru kabineta noteikumiem ar likuma spēku, kas nereti tika pamatota ar stingra varas sadales principa nepieciešamību.¹⁴ Arī Saeimas deputāte Ilma Čepāne¹⁵ 2007. gada 4. aprīļa Saeimas sēdē ir norādījusi, ka Satversmes 81. panta izslēgšana ir bijusi pareizā izvēle, jo Satversmes normas izslēgšanas dēļ “valdībai nebūs kārdinājuma ļaunprātīgi izmantot šo Satversmes 81. pantu un līdz ar to arī pārkāpt Satversmes 1. pantu”.¹⁶

Tajā pašā laikā par atteikšanos no deleģētās likumdošanas institūta pastāv arī kritizējoši viedokļi, Saeimas deputātam Jurim Dobelim izsakot atziņu, ka būtu bijis lietderīgi apdomāt Satversmes 81. panta izslēgšanas jēgu un ka šāda pārsteidzīga rīcība varētu tikt klasificēta kā nicīga izturēšanās pret valsts pamatlikumu, kā arī vienmēr taču pastāvot iespēja konkrēto regulējumu “pielabot”.¹⁷ Tāpat Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš ir norādījis, ka šāda viedokļa maiņa tik īsā laikā ir bijusi šķietami nepārdomāta.