Tiesāšanās izdevumi kā zaudējumi

Tiesāšanās izdevumu regulējums (to jēdziens, veidi, apmērs un atlīdzināšanas kārtība) ietverts Civilprocesa likuma 4. nodaļas (33.–45. pants) normās. Civilprocesa likuma 33. pants paredz, ka tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi (valsts nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi), drošības nauda un ar lietas vešanu saistītie izdevumi (t.sk. izdevumi par advokāta palīdzību). Autors šajā rakstā neanalizēs drošības naudas institūtu, jo tas ir specifisks regulējums, kad lietas dalībnieka izdevumu (drošības naudas iemaksu) cēlonis ir "valsts kļūda" (valsts amatpersonas, valsts iestādes, tiesas vai tiesneša nepamatoti pieņemts nolēmums vai rīcība), tāpēc šajos gadījumos atbilstoši Civilprocesa likuma 43.² pantam pamatprincips ir, ka iemaksātā drošības nauda nevis tiek piedzīta no otras (zaudējušās) puses, bet tiek atmaksāta, ja kaut daļēji sūdzība vai pieteikums bijis pamatots.

Attiecībā uz citiem tiesāšanās izdevumiem no Civilprocesa likuma 41. panta pirmās daļas un 44. panta otrās daļas izriet pamatprincips, ka tos sedz zaudējusī puse. Arī judikatūrā un juridiskajā literatūrā² ir atzīts, ka puse, kura zaudējusi procesā, atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību vērsties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jānes ar to saistītie izdevumi. Tiesas izdevumi, ko segusi puse, kuras labā taisīts spriedums, uzskatāmi par puses zaudējumiem to plašākā izpratnē. Tādēļ Civilprocesa likumā nostiprināts, ka visām personām, kuru labā taisīts tiesas nolēmums, tiek garantētas tiesības saņemt tās samaksātos tiesāšanās izdevumus no otras puses taisnīgā apmērā. Pretējā gadījumā pusei būtu jācieš zaudējumi (to plašākā izpratnē) sakarā ar pamatotu vēršanos tiesā savu tiesību aizsardzībai, un tādējādi taisnīgums nebūtu atjaunots.

Senāta jaunākajās judikatūras atziņās³ analizēts, ka izdevumi par advokāta palīdzību ir uzskatāmi par netiešajiem zaudējumiem Civillikuma 1770. un 1773. panta izpratnē. Lai arī konkrētajā Senāta lēmumā tika analizēts tikai atsevišķs tiesāšanās izdevumu aspekts (cietušā tiesības uz advokāta palīdzības izdevumiem kriminālprocesā), tomēr var izdarīt arī plašāku secinājumu – tiesāšanās izdevumi pēc būtības ir lietas dalībniekiem radušies netiešie zaudējumi saistībā ar viņam radīto tiesību aizskārumu – atbildētāja izdarīts pārkāpums (prasītāja tiesību neievērošana) vai arī prasītāja nepamatota vēršanās tiesā.

Vienlaikus arī Satversmes tiesa ir plaši analizējusi,⁴ ka tiesiskumam neatbilstu nedz tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda situācija, ka valsts paredzētu atlīdzināt visus personai de facto radušos tiesāšanās izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas, vai šie izdevumi bijuši nepieciešami lietas efektīvai vešanai tiesā.