Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs ir tikuši meklēti jauni, efektīvāki risinājumi nodarbinātības attiecību regulējumam valsts pārvaldē. Tradicionālā pieeja pretstatīt valsts dienestā (gan karjeras, gan amatu dienesta modeļu) nodarbinātos no vispārējo darba tiesisko attiecību ietvaros nodarbinātajiem tiek pārskatīta, meklējot elastīgus un valsts pārvaldes mērķu sasniegšanai piemērotus nodarbinātības attiecību risinājumus.¹ Robežas starp tradicionālajiem nodarbinātības attiecību modeļiem izzūd arī tādēļ, ka vairākas Eiropas Savienības direktīvas darba tiesisko attiecību harmonizēšanas jomā attiecas arī uz valsts pārvaldē nodarbinātajiem, aizvien mazinot atšķirības starp valsts dienestu un parastām darba tiesiskajām attiecībām. Lietderīgi atgādināt, ka attiecībā uz tiešās pārvaldes iestādēs nodarbinātajiem bija iecerēts atteikties no nošķīruma starp civildienesta un darba tiesiskajās attiecībās nodarbinātajiem un vairāki elastīgi personāla vadības instrumenti bija paredzēti 2014. gadā Saeimā iesniegtajā, bet lielas pretestības dēļ nepieņemtajā Valsts dienesta likumprojektā.