1. Ievads

Starptautisko publisko tiesību attīstība ir viens no klasiskiem šīs tiesību nozares lielajiem jautājumiem. Kāds starptautisko tiesību profesors Londonas Universitātes koledžā reiz uzsāka savu Hāgas akadēmijas kursu, lūdzot auditoriju iedomāties salu, ko apdzīvo aptuveni divi simti ģimeņu, kas nav visas vienādi aplaimotas, tās veido sabiedrību, kam ir nepieciešami noteikumi, taču trūkst institucionalizēta likumdevēja.¹ Ir zināms,² kā tas apstiprinājās arī tiesu debatēs ANO Starptautiskajā tiesā (turpmāk – Tiesa vai ICJ) 2024. gada decembrī konsultatīvajā procedūrā par valstu pienākumiem attiecībā uz klimata pārmaiņām (turpmāk – Valstu pienākumi), – augstā profesionalitātes pakāpe, kādu mazo salu sabiedrība spēj ienest tiesiskajā regulējumā gan iekšzemē, gan starptautiskā mērogā.³ Minētā metafora par salu izgaismo lielo jautājumu par pašu starptautisko sabiedrību un izaicinājumiem starptautiskajai tiesiskajai kārtībai, proti, kā izstrādāt un grozīt noteikumus vidē, kas ir daudzveidīga, decentralizēta un arvien vairāk sašķelta jautājumos, kam ir universāls raksturs.⁴ Nav nepieciešams sīkāk iedziļināties šajā pēdējā jautājumā, jo 2025. gadā katra nedēļa ir pieredzējusi starptautisko tiesību attīstību, kas parasti ir iespējama desmitgadē.

Vai šādā sabiedrībā vispār ir iespējams izstrādāt noteikumus, kas spētu darboties? Ja jā, tad kādā veidā? Lai šis pētījums kļūtu mazāk abstrakts, piedāvāju apsvērt turpmākos trīs piemērus, kuri mani nodarbina jau kādu laiku.

Pirmkārt, tas attiecas uz svarīgu jautājumu pašlaik izskatīšanā esošajā Valstu pienākumu lietā [lekcijas nolasīšanas laikā Tiesa vēl nebija sniegusi savu 2025. gada 23. jūlija atzinumu šajā lietā], it īpaši saistībā ar atsevišķu valstu izstāšanos no klimata pārmaiņu līguma režīma:⁵ vai princips par būtiska kaitējuma videi novēršanu ir piemērojams antropogēnām siltumnīcefekta gāzu emisijām?⁶ Piemēram, Apvienotā Karaliste norādīja, ka nē vai ka starptautisko paražu tiesību saturs neatšķiras no Parīzes nolīguma saistībām,⁷ savukārt Beliza un Kostarika abos jautājumos pauda pretēju viedokli.⁸

Otrkārt, pārmērīgi barga kompensācija: vai princips par pilnīgu atlīdzību par starptautiski prettiesiskām darbībām ņem vērā atbildīgās valsts finansiālās spējas, ja atlīdzības veids ir kompensācija?⁹

ANO Starptautisko tiesību komisija (turpmāk – Komisija vai ILC) 2001. gada pantos par valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (turpmāk – 2001. gada panti)¹⁰ uz šo jautājumu atbildēja ar “nē”; 2021. gadā Amerikas Cilvēktiesību tiesa (Inter-American Court of Human Rights) fiksēja šādu atbildētājas valsts izvirzīto argumentu;¹¹ savukārt Tiesa 2022. gadā šo jautājumu atstāja bez atbildes lietā par bruņotām darbībām Kongo teritorijā.¹²

Treškārt, vai attiecībā uz starptautiskajiem noziegumiem ir piemērojama ratione materiae imunitāte pret ārvalstu kriminālās jurisdikcijas īstenošanu? Komisija 2022. gadā pirmajā lasījumā pieņemtajos pantu projektos par valstu imunitāti pret ārvalstu krimināltiesisko jurisdikciju¹³ atbildēja noliedzoši, jo 2017. gadā veiktais balsojums atklāja “labi redzamu tendenci par imunitātes piemērojamības ierobežošanu”,¹⁴ kurai gan daži locekļi nepiekrita.¹⁵ Valstu komentāri otrajā lasījumā atspoguļo zināmu viedokļu atšķirību attiecībā uz 7. panta projektu,¹⁶ ko apstiprina Vācijas un Izraēlas jaunāko iesniegto apsvērumu salīdzinājums,¹⁷ un dažādi viedokļi ir pausti pat attiecībā uz zināmas valsts nostājas raksturojumu.¹⁸

Iepriekš kopsavilkuma veidā aplūkotie tiesību aspekti ievērojami ietekmē to, kā praksē tiek īstenotas starptautiskās attiecības. Tie arī rada sarežģītus jautājumus par starptautisko tiesību būtību, to noteiktību un attīstību apstākļos, kur šo tiesību aktīvajiem īstenotājiem un institūcijām pastāv nopietnas nesaskaņas. Rakstā es atgriezīšos pie šiem piemēriem vēl ne reizi vien.

Starptautisko tiesību attīstība ir tik plašs temats, ka jāatzīst grūtības noformulēt konkrētus argumentus, ko parasti risina tādējādi, ka tiek pievērsta uzmanība noteiktas jomas jautājumiem, kā to laiku pa laikam dara Tiesas priekšsēdētājs savā ikgadējā runā ANO Ģenerālās asamblejas Sestajā komitejā,¹⁹ vai arī kādai institūcijai, kā tas ir Herša Lauterpahta (Hersch Lauterpacht) gadījumā ar priekšlasījumu “Starptautisko tiesību attīstība, ko veic Starptautiskā tiesa”.²⁰ Šādā garā esmu izvēlējies padziļinātu jautājuma izpēti par starptautisko kompensācijas tiesību attīstību, ietverot institucionālu skatījumu Komisijas ilgtermiņa darba programmā 2024. gadā ar tematisko nosaukumu “Kompensācija par kaitējumu starptautiski prettiesisku darbību dēļ” (protams, arī man pašam šis temats interesē un tādēļ to ierosināju).²¹ Vēlos sniegt plašāku skatījumu uz mūsdienu starptautiskajām tiesībām, aplūkojot starptautisko tiesību attīstības novērtēšanas parametrus saistībā ar šo konkrēto tēmu.²²

Uzsvars uz Komisiju ir likumsakarīgs. Starptautiskajai sabiedrībai nav institucionalizēta likumdevēja, taču tai ir pietiekami daudz institūciju, kas ir universāla rakstura, kas dažādos veidos sniedz ieguldījumu starptautisko tiesību attīstībā. Pēc tam, kad Sanfrancisko konferencē tika noraidīti mēģinājumi piešķirt ANO Ģenerālajai asamblejai pilnvaras ar saistošu spēku noteikt starptautisko tiesību saturu,²³ tomēr tika uzticēts uzdevums “sekmēt progresīvu starptautisko tiesību attīstību un kodifikāciju”,²⁴ kas attiecīgi noveda arī pie Komisijas izveides.²⁵ Nav nekā pārsteidzoša, ka starptautisko tiesību attīstība bieži tiek aplūkota, vai nu apspriežot Komisijas darbu, vai izmantojot tās sniegto ieguldījumu starptautisko tiesību attīstībā kā sevišķi noderīgu piemēru, lai pārbaudītu hipotēzes par to, kā darbojas starptautiskās tiesības.²⁶

Es aplūkošu starptautisko tiesību attīstību trīs daļās: pirmkārt, ieskicēšu īsu akadēmisku Bildungsroman, kas var kalpot par pamatu manai vispārējai pieejai šim tematam; otrkārt, izskaidrošu daudzveidīgos apstākļus, kas ietekmē starptautisko tiesību attīstību, izmantojot pētniecības un prakses piemērus; un, treškārt un visbeidzot, apsvēršu, vai kompensācijas jautājums ir piemērots temats, lai runātu par starptautisko tiesību attīstību mūsu gadsimta 20. gados. Es balstos uz atziņām, ko rakstu sērijā aptuveni pirms divdesmit gadiem ir izteicis Vons Lovs (Vaughan Lowe), kuros uzsvērta skaidrības un saskaņotības nozīme starptautisko tiesību izstrādē – skaidrība par to, kādas ir spēkā esošās tiesības, un saskaņotība, izvirzot apgalvojumu, balstoties uz spēkā esošām tiesību normām gan pēc būtības, gan saistībā ar attiecīgajām procedūrām un institūcijām.²⁷ Šie apsvērumi ir būtiski, ņemot vērā iespējamos bezgalīgi daudzveidīgos starptautisko tiesību attīstības ceļus, kas notiek ar šo tiesību institūciju starpniecību,²⁸ un tie iegūst īpašu nozīmi, kolīdz “nu bet protams” veida pieņēmumi par starptautiskajām tiesībām arī paši tiek aizrauti starptautisko tiesību attīstības straumē.

Es nepievērsīšos zināmiem neseniem notikumiem, jo šādām pārdomām ir īss derīguma termiņš. Runāšu vispārīgi par pārmaiņām. Jāsaka, ka tiesību sistēmā mainīties var viss, neraugoties uz normu un iestāžu ilgmūžību, biežumu un regularitāti, ar kādu uz tām atsaucas, un pat iespējamu svešvalodu vai mirušu valodu izmantošanu to apzīmēšanai. Pretošanās tiesību attīstībai, ko daži uzskata par neprogresīvu, tiesību sistēmas dalībniekiem ir jāuztver nopietni, jo tiesības pašas to viņu vietā nedarīs. While “a calm and vinous optimism possesses [our] banquet, outside the owls hunt [..] maternal rodents and their furry brood”.²⁹

2. No vispārējā uz konkrēto un atpakaļ

Izsaku īpašu pateicību Londonas Universitātes koledžas Tiesību zinātņu fakultātei kā pirmajai mācību iestādei, kas ar mani noslēdza pastāvīgu līgumu (man, protams, bija liels prieks pasniegt arī Mertona koledžā Oksfordā un Ņujorkas Universitātē). Turklāt esmu starptautisko tiesību jurists no Austrumeiropas, vismaz tā oficiāli uz to skatās ANO Ģenerālā asambleja.³⁰ Gatavojot šo rakstu, es pārlapoju Marti Koskenniemi (Martti Koskenniemi) pārdomas par pasauli septiņdesmit piecus gadus pēc Lauterpahta darba “Function of Law in the International Community” (Tiesību funkcija starptautiskajā sabiedrībā), kurā Koskenniemi izteica domu, ka minēto darbu varēja uzrakstīts vienīgi autors, kas ir cēlies no Vācijas publisko tiesību tradīcijas. Lauterpahts ieguva izglītību šajās tradīcijās, no turienes viņa skaidrā apziņa par to, cik nepieciešami ir sniegt galīgo pamatojumu tam, uz kā balstās pati tiesību sistēma.³¹ Šis novērojums lika man pārdomāt, kā manu pieeju starptautisko tiesību attīstībai ietekmē tradīcija, kurā esmu ieguvis juridisko izglītību.

Mana pieeja šim jautājumam ir piesardzīga. Kā vispārējo starptautisko tiesību jurists es sliecos domāt, ka saprātīga doktrināla atbilde uz jautājumu par starptautiskajām tiesībām, jo īpaši atbilde, kas tiecas uz universālu raksturu, katrā ziņā ietver literatūru un mācību materiālus “no dažādām tiesību sistēmām un pasaules reģioniem”, pienācīgu uzmanību veltot “tostarp dzimumu un valodu daudzveidībai” (šeit izmantoju formulējumu, kas ietverts Komisijas projektā “Palīglīdzekļu izmantošana starptautisko tiesību normu satura noteikšanai” (Subsidiary means for the determination of rules of international law), ko vada īpašais ziņotājs Čārlzs Jallohs (Charles Jalloh)).³² Atsevišķu valstu, kuras vieno atrašanās vienā reģionā, platība vai iedzīvotāju skaits, perspektīva, nostāja kādā jautājumā vai citas raksturiezīmes veido un bagātina procesu, kādā tiek panākts un kalibrēts universāla rakstura konsenss, tādējādi šāda perspektīva ir nepieciešama vispārējās diskusijas sadaļa.³³

Tomēr šāda konsensa identificēšana neaprobežojas tikai ar sākotnējiem dalībniekiem vai katalizatoriem ne attiecībā uz to, kam ir ekskluzīvas iespējas izteikties par perspektīvām, ne arī vēlākā vērtējuma sniegšanai.