Vai Civillikums ir šķērslis dzīvnieku aizsardzībai

Iniciatīva par grozījumiem Civillikumā portālā manabalss.lv tika iesniegta šā gada oktobrī un ļoti ātri guva tik plašu sabiedrības atbalstu, ka jau nepilna mēneša laikā kolektīvā iesnieguma veidā tā nonāca arī Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā. Neatkarīgi no rosinātā priekšlikuma tālākā likteņa, kas šī raksta sagatavošanas brīdī vēl nebija zināms, pēc 14. novembra juristu diskusijas ir skaidrs, ka tiesību politikas veidotājiem un likumdevējam ir jāraugās arī normatīvā regulējuma grozījumu virzienā, jo vēl ir iespējami tādi uzlabojumi, kas varētu dot efektu dzīvnieku aizsardzības veicināšanā.

Savukārt, kā atklāja diskusija, daudz sarežģītāks jau ir jautājums par to, kurā likumā tieši un kādus jēgpilnus grozījumus veikt, lai tiktu sasniegts galvenais mērķis – dzīvnieki būtu labāk aprūpēti, aizsargāti un neciestu no varmācīgiem un bezatbildīgiem cilvēkiem, bet situācijās, kad pāridarījums tomēr noticis, tiktu piemērots efektīvs un visaptverošs juridiskās atbildības mehānisms. Juristi bija vienisprātis, ka vardarbība nav pieļaujama kā pret cilvēku, tā dzīvnieku, jo ikviena dzīva radība ir aizsargājama vērtība, pret kuru jāizturas ar pienācīgu cieņu un rūpēm. Vai to nodrošinātu tikai grozījums Civillikumā, mainot dzīvnieku statusu, kādā redakcijā šāds grozījums būtu izsakāms un kā tas vispār iederētos kopējā civiltiesību sistēmā – te vēl ir vieta plašākām lietpratēju debatēm.

Tā, piemēram, manabalss.lv iesniegtās iniciatīvas autore Marta Mackeviča uzsver: rosinātie grozījumi Civillikumā, noteicot, ka dzīvnieki ir dzīvas, just spējīgas būtnes, ne tikai veidotu humānāku, taisnīgāku un ētiski atbildīgāku tiesisko sistēmu, bet arī tuvinātu mūs tādu attīstīto valstu piemēram kā Vācija, Austrija, Francija, tādēļ “tas ir arī stāsts par mūsu valsts tēlu starptautiskajā arēnā”. Pēc viņas paustā, nereti tieši īpašnieki ir tie, kuri kaitē dzīvniekam un to attaisno ar atsauci uz savām īpašumtiesībām jeb, runājot Civillikuma valodā, īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, un, viņuprāt, tikai pats īpašnieks lemj, ko un kā darīt ar šo “lietu”. Tādēļ attiecīgs uzsvars Civillikumā, ka dzīvnieks nav vienkārši lietu tiesību objekts, bet dzīva būtne, pēc M. Mackevičas domām, veicinātu arī empātiskāku un pareizāku attieksmi pret dzīvniekiem kopumā.

Arī Biznesa augstskolas “Turība” lektore Ph.D. Inese Bāra, kas 2024. gadā aizstāvējusi promocijas darbu “Mājas (istabas) dzīvnieku tiesiskais regulējums Latvijā”,³ norādīja, ka dzīvnieks ir starpdisciplinārs objekts, tādēļ “te mēs runājam ne tikai par tiesībām, bet arī par bioloģiju un filozofiju”. Pēc viņas paustā, gan filozofijā, gan tiesību zinātnē runā par dzīvnieka “izcelšanu” no lietu statusa, tieši pamatojoties uz šo justspēju, un arī Latvijas sabiedrība, atbalstot konkrēto iniciatīvu, ar savu aktivitāti apliecina, ka šai nostādnei pievienojas. Vienlaikus viņa gan atzina, ka “no tiesību viedokļa mēs saprotam, ka dzīvnieks ir tiesību objekts un tas nekļūs par tiesību subjektu tikai tāpēc, ka viņu izņem no šīm lietām”, tādēļ jāatrod visatbilstošākais formulējums dzīvnieku statusa izmaiņām Civillikumā. Turklāt citu valstu pieredze, izņemot dzīvnieku no lietu kategorijas, atklāj, ka tas neaprobežojas tikai ar vienu grozījumu, bet gan prasa kompleksu skatījumu uz citām saistītām izmaiņām tiesiskajā regulējumā kopumā. Arī Latvijas situācijā tas būtu gan nepieciešami, gan neizbēgami, lai iniciatīva sasniegtu mērķus.

Uz nepieciešamību jautājumu aplūkot kompleksi diskusijā uzmanību vērsa arī civiltiesību lietpratējs – Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts Agris Bitāns. Viņš norādīja, ka juridiskā terminoloģija un Civillikuma terminoloģija ir jāskatās vēsturiskā kontekstā, tostarp no romiešu tiesību aspekta, kur termins “lieta” automātiski nenozīmē tikai “manta”. Tā, piemēram, no viņa stāstītā izrietēja, ka šādā vēsturiskā kontekstā ne tikai dzīvnieki ir lietu tiesību objekts (kā paškustošās lietas), bet senatnē arī vergi bija lietas (lietas, kas runāja), un, protams, viņi bija dzīvas būtnes. Tādēļ, atgādinot, ka Civillikums regulē tiesību objektus un tiesību subjektus un attiecības to starpā, A. Bitāns pauda, ka rosinātās izmaiņas ir vairāk juridiska koncepta jautājums, kas vēl ir pienācīgi jāizsver.

“Visa pamatā ir jautājums par to, ko mēs gribam panākt un kādu rezultātu sasniegt. Mēs redzam, ka vienkārši termina “dzīva būtne” ielikšana Civillikumā nedos to efektu, ko gribam panākt. Civillikums jau tā ir gana kazuistisks, un tad vēl būs jāizdomā, ko nozīmē “dzīva būtne” un kāds tam ir juridiskais smagums un saturs,” atzina A. Bitāns, vienlaikus uzsverot, ka arī absolūtas tiesības var tikt ierobežotas un jau šobrīd dzīvnieka īpašnieka lietu tiesības nav absolūtas un tās ir aprobežotas ar speciālo regulējumu, tajā skaitā Dzīvnieku aizsardzības likumu.

To, ka dzīvnieku aizsardzībai jau ir noteikts ne tikai speciālais regulējums, bet pat konstitucionāls rangs, diskusijā uzsvēra arī Satversmes tiesas tiesnesis, RSU asociētais viesprofesors Dr. iur. Jānis Neimanis. Viņš atsaucās uz Satversmes ievadu, kurā ir noteikts, ka mēs dzīvojam, izturoties atbildīgi pret dabu, un šajā jēdzienā ietilpst arī savvaļas un citi dzīvnieki. Tātad faktiski tiesiskajā regulējumā jau ir uzsvars uz to, ka dzīvnieki ir aizsargājama vērtība, un to savā praksē ir atzinusi arī Satversmes tiesa.

“Mums kā juristiem dzīves uzdevums ir veidot juridisko infrastruktūru, un šo infrastruktūru veido tiesību normas. Jautājums, vai vajag tiesību normu, būtībā ir atkarīgs no sabiedrības pieprasījuma, no tā, kā un kurā brīdī sabiedrība attiecīgo jautājumu uzlūko un vēlas noregulēt. Šajā brīdī Latvijas sabiedrības daļa saskata zināmu problēmu esošajā regulējumā un vēlas to noregulēt citādi. Un tad ir jautājums, vai tiešām tur ir problēma un vai to vajag noregulēt citādi,” diskusijā sacīja J. Neimanis, kurš publicēšanai šajā žurnālā ir iesniedzis arī izvērstāku viedokli (skat. viņa rakstu “Vai Latvijai vajadzīgs lex Reksis?”).

Kā likumdevējs un tiesību piemērotāji var palīdzēt dzīvniekiem

Pat ja Civillikums būtu grozāms, tas nemaina faktu, ka jau šobrīd ar speciālajām normām pastāv zināma juridiskā infrastruktūra dzīvnieku aizsardzības jomā. Tajā noteiktie personu pienākumi un tām izvirzītās prasības ir pastiprinātas ar juridisko atbildību, kas atkarībā no ap­stākļiem un nodarījuma var izpausties kā administratīvā vai kriminālatbildība, vai arī civiltiesiskā atbildība. Neraugoties uz to, sabiedrība tomēr pieprasa jaunus aizsardzības līdzekļus. Tādēļ diskusijas dalībniece un moderatore – RSU studiju programmu grupas “Iekšējā drošība un tiesības” vadītāja, asociētā profesore Dr. iur. Inga Kudeikina aicināja aizdomāties, vai Civillikuma grozījumi vien ļaus sasniegt izvirzīto mērķi, un, viņasprāt, ne mazāk svarīgi ir izvērtēt, vai un cik iedarbīgs ir jau esošais regulējums, lai secinātu, kādi uzlabojumi ir nepieciešami.

Arī A. Bitāns minēja, ka likumdevējs jau ir noteicis uzvedības priekšrakstus attiecībā pret dzīvniekiem, bet pavisam cita lieta – ko darīt, ja konstatējam necienīgu izturēšanos pret dzīvnieku un kāda ir atbildība par to. Pēc civiltiesībnieka domām, ir iespējami vairāki uzlabojumi arī civiltiesiskās atbildības kontekstā, un jau diskusijā viņš izteica konkrētus priekšlikumus.

Tā, piemēram, kaitējums, kas tiek nodarīts dzīvniekam no trešo personu puses, ir regulēts Civillikumā 2368. pantā, taču arī patvaļīgas nonāvēšanas vai sakropļošanas gadījumā tas ir aprobežots tikai ar zaudējuma atlīdzinājuma pienākumu. Tādēļ, pēc A. Bitāna domām, ir apsveramas izmaiņas Civillikuma 2368. panta pēdējā teikumā, norādot, ka ir jāatlīdzina nodarītais kaitējums. Tas ļautu prasīt ne tikai mantiskā zaudējuma atlīdzināšanu, bet arī dotu iespēju tiesai vērtēt sekas un noteikt atbilstošu kompensāciju par nemantisko kaitējumu. Tāpat būtu nepieciešams Dzīvnieku aizsardzības likuma 12. pantā paredzēt arī paša dzīvnieka īpašnieka civiltiesisko atbildību par dzīvniekam nodarīto kaitējumu, tajā skaitā arī nemantisko kaitējumu, un ārstēšanas izdevumiem. Jautājums: kas būs iespējamie prasītāji tiesā, un kā būtu izmantojama piedzītā kompensācija? Te varētu domāt par speciālu fondu vai mehānismu par kompensācijas izmantošanu paša dzīvnieka apstākļu uzlabošanai vai dzīvnieku patversmēm.

Šāds atbildības pastiprinājums varētu kalpot arī prevencijai. Pēc diskusijā izskanējušā visgrūtāk šobrīd ir aizsargāt dzīvnieku pret paša saimnieka nodarīto kaitējumu, un šajā aspektā vēl pietrūkst efektīva prevencijas un atbildības mehānisma. Par dzīvnieku pilnā mērā var iestāties viņa īpašnieks, bet tas nav iedarbīgi, ja viņš pats ir varmāka vai bezatbildīgs.

Arī pēc I. Bāras paustā, šajā ziņā likumdevējam vēl ir gana plašs darbalauks, un viņa jau iezīmēja vairākus konkrētus rīcības virzienus, kā ar normatīvo aktu izmaiņām varētu panākt kādu efektu dzīvnieku aizsardzības jomā. Piemēram, tā būtu rīcības un procesuālo pilnvaru došana dzīvnieku aizsardzības organizācijām, kas varētu pienācīgi iestāties par cietušo neaizsargāto dzīvnieku interesēm. Te ietilptu arī papildinājums Kriminālprocesa likuma 369. panta otrajā daļā, kur pēc citu parauga varētu ar likumu piešķirt līdzīgas pilnvaras arī dzīvnieku aizsardzības organizācijām, tas ir, uz iesnieguma pamata būt par tādu ziņu sniedzēju, kas ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai nodarījumos pret dzīvniekiem. Atbilstīgi likumam šāds ziņotājs kā vienkāršs informācijas sniedzējs var būt arī jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas pati nav cietusi no iespējamā nodarījuma, taču, kā uzsvēra I. Bāra, “dzīvnieku aizsardzības organizācijas negrib būt jebkura persona tad, kad cietis ir dzīvnieks. Dzīvnieku aizsardzības organizācijas grib aktīvi iesaistīties procesā, sniegt šo informatīvo atbalstu vai palīdzību”.

Tāpat I. Bāra uzskata, ka dzīvnieku izdalīšana no lietu statusa dotu iespēju juridiski korekti vēl citos likumos noteikt īpašuma tiesību ierobežojumus un aizliegumus attiecībā uz šādu dzīvu, justspējīgu būtņu turēšanu. Piemēram, veicot atbilstīgas izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, tādi būtu dzīvnieku pavairošanas ierobežojumi un šādas darbības licencēšana; personu apmācības par konkrētās sugas labturību, pirms dzīvnieka iegūšanas; veselu un dzīvotspējīgu dzīvnieku eitanāzijas aizliegums u.c. Līdztekus tam būtu iedzīvināmas tiesību aktos jau paredzētas, bet pienācīgi nepiemērotas normas, tostarp attiecībā uz aizliegumu turēt dzīvnieku personai, kas sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku (ne kā Krimināllikumā paredzēts terminēts papildsods, bet gan kā Dzīvnieku aizsardzības likumā ietverts beztermiņa tiesību ierobežojums) un sabiedriskās kontroles mehānisma izstrādi.

Juridiskās sabiedrības īpašā atbildība

Ir vispārzināms un tas tika atgādināts arī juristu diskusijā, ka neviena tiesību norma pati par sevi nepalīdz, ja tā netiek pienācīgi “darbināta”. Tādēļ tiesībās jau sen ir skaidrs, ka tiesiskajam regulējumam obligāti ir nepieciešama arī tā lietpratīga un jēgpilna piemērošana. Līdz ar to uz tiesību piemērotājiem gulstas liela atbildības daļa par to, kā regulējums funkcionē praktiski.

Juristu diskusijā šo praktisko dimensiju jeb aspektu par jau esošā regulējuma piemērošanu pārstāvēja Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs. Pēc viņa paustā, dzīvnieku aizsardzības jomā normatīvais ietvars dod rīcības iespējas, taču tiesību piemērotājiem gan vēl nav pamata būt gandarītiem ar paveikto. Virsprokurors atzina, ka laika gaitā, protams, ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas attieksmē pret kaitējumu dzīvniekam, taču nodarījumu izmeklēšanā un personu saukšanā pie atbildības tam veltītie resursi un tiesību piemērotāju darba kvalitāte vēl aizvien atpaliek no likumu dotajām iespējām un priekšrakstiem, bet prakses radītā sodu politika nereti raisa jautājumus un neliecina par soda mērķu sasniegšanu.

Tā, piemēram, skatoties uz pēdējo gadu statistiku par uzsāktajiem kriminālprocesiem saistībā ar cietsirdību pret dzīvniekiem, vidēji gadā tādu ir ap piecdesmit, taču, kā uzsvēra virsprokurors, līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam nonāk vidēji katrs piektais sestais kriminālprocess. Un tad vēl jautājums, kādu sodu vainīgais saņem. Šis ir īpaši kritisks jautājums, jo kopsakarā ar informāciju, kas nereti izskan arī publiski, vēl aizvien nav atbildēts, kādēļ tiesību piemērotāji mēdz būt tik iecietīgi pret varmākām. A. Bičušs minēja piemērus, kad pat īpašas cietsirdības gadījumā vainīgais saņēmis sankcijā paredzēto minimālo sodu. Ko te var līdzēt soda bardzība?

Apkopojot virsprokurora darba praksē balstītos secinājumus, kā vienu no būtiskām problēmām, kam seko citas, viņš norādīja faktu, ka valstiskā mērogā pietrūkst skaidra algoritma par visu iesaistīto amatpersonu atbilstošāko rīcību šādos nodarījumos. Pirmkārt, ne vienmēr ir skaidrs nošķīrums starp administratīvu un krimināli sodāmu nodarījumu, otrkārt, ir vajadzīga ātra un mērķtiecīga rīcība, kas nereti tomēr neseko, treškārt, ir jāievēro precīza procesuālā kārtība un standarti attiecībā uz pierādījumu iegūšanu un nostiprināšanu u.tml. “Te ir jābūt rīcības algoritmam. Tikko algoritma nav, sākas improvizācija. Un improvizācija – tas ir haoss,” sacīja A. Bičušs un uzsvēra, ka prokuroriem haoss nepatīk, jo tas ir būtisks kavēklis sasniegt tiesisku un taisnīgu rezultātu.

Tādēļ, viņaprāt, nodarījumos pret dzīvniekiem ir svarīgs gan šis vienotais rīcības algoritms, gan visu kompetento iestāžu pienācīga kapacitāte un izpratne ne tikai par nodarījuma kaitīgumu, bet arī katram par savu atbildības daļu. Arī citi diskusijas dalībnieki bija vienprātīgi tajā, ka būtisku efektu vēl varētu sniegt profesionāļu un sabiedrības izglītošana dzīvnieku aizsardzības jomā, tostarp skaidrojot un atgādinot, ka dzīvnieks ir vērtība, pret kuru cieņpilni jāizturas, un vardarbība nav pieļaujama ne tādēļ, ka to aizliedz likums, bet tādēļ, ka tā ir vērsta pret dzīvu būtni.