Atbildētāja taktika un tiesiskās sekas

Civilprocesa likuma 74. panta ceturtā daļa paredz tikai atbildētājam raksturīgas tiesības, tai skaitā tiesības celt iebildumus pret prasību vai celt pretprasību. Civilprocesa likums tiešā veidā nedefinē šos tiesību instrumentus, bet primāri regulē kārtību un termiņus, kā izlietot šīs tiesības. Savukārt no dispozitivitātes principa izriet, ka puses savas materiālās un procesuālās tiesības un to aizsardzības līdzekļus izmanto pēc saviem subjektīvajiem ieskatiem. Proti, ja vien likumdevējs speciālajās tiesību normās nav paredzējis kādu izņēmumu, tad tā ir atbildētāja brīva izvēle (taktika), kādus tiesiskus instrumentus un tiesības izmantot, lai panāktu sev vēlamo rezultātu tiesvedības procesā. Piemēram, Civilprocesa likumā gramatiski ir minēts tikai viens gadījums, kad atbildētājam ir tiesības celt tikai iebildumus, bet nav iespējama pretprasība. Tā ir situācija, kad strīds pirms tam skatīts Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomē (Civilprocesa likuma 250.⁹⁶ panta ceturtā daļa).

Arī pirmskara doktrīnā profesors Vladimirs Bukovskis norādījis uz vairākām iespējamām atbildētāja taktikām, tai skaitā iespēju celt ierunas (iebildumus) vai iet pretuzbrukumā – celt pretprasību. Ar ierunu vārda šaurā nozīmē saprot tādus atbildētāja apgalvojumus, kuri, nesaturot neko strīdīgu pēc prasības būtības, vērsti uz celtās prasības lietas izbeigšanu. “Pretprasība ir patstāvīga prasība, kuru var celt arī atsevišķi no pirmprasības, tādēļ viņai jāatbilst visiem prasības nosacījumiem [..] un pirmprasības izbeigšana vai atstāšana bez caurlūkošanas neizšķir pretprasības likteni, jo tā neatkarājas no pirmprasības, ja tikai pretprasība nav celta eventuāli gadījumam, kad pirmprasību lūkotu cauri pēc būtības. [..] Pretprasība ir atbildētāja aizstāvēšanās līdzeklis pret pirmprasību, tamdēļ viņai pilnīgi vai pa daļām jāiznīcina pirmprasība [..].”² Savukārt jaunākajā doktrīnā³ uzsvērts, ka gadījumā, ja prasītājs pamatprasību atsaucis, bet pretprasība nav atsaukta, tiesvedība lietā izbeidzama tikai attiecībā uz pamatprasību, bet pretprasība ir jāizskata pēc būtības.

Tādējādi primāri tā ir atbildētāja brīva izvēle (ja vien nav paredzēts likumos pretēji) celt iebildumus vai pretprasību. Ja atbildētājs ceļ tikai iebildumus, tad viņš var panākt tikai prasības noraidīšanu. Vai arī prasītājs, saprotot, ka atbildētāja iebildumi ir pamatoti, atsauks savu prasību, un tiesvedība tiks izbeigta par konkrēto prasījumu. Savukārt, ja atbildētājs ceļ pretprasību, tad atbildētājs var panāk ne tikai prasības noraidīšanu, bet arī sev vēlamo apstākļu konstatēšanu un izlemšanu rezolutīvajā daļā. Piemēram, ja ceļ prasību par aizdevuma atmaksu, atbildētājs var celt iebildumus, ka aizdevuma līgums ir spēkā neesošs, vai arī celt pretprasību, prasot atzīšanas prasību par konkrētā darījuma spēkā neesamību.