Ievads

Ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību – to garantijas nostiprinātas demokrātisku valstu konstitūcijās un starptautiskos cilvēktiesību aktos. Vārda brīvība ir ne vien fundamentāli nepieciešama demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanai, bet tai ir neatsverama loma arī indivīda attīstības veidošanā un personas autonomijas nodrošināšanā.¹ Taču vārda brīvība nav absolūta, tai ir nepieciešami saprātīgi ierobežojumi. Turklāt tās izmantošana ikvienam uzliek arī atbildību par sekām, kas varētu rasties šīs brīvības nepienācīgas izmantošanas rezultātā.

Atsevišķa vārda brīvības ierobežojumu kategorija ir saistīta ar personas ieņemamo amatu vai īpašo statusu.² Valsts dienestā personas atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti – šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi.³ Jāpiebilst, ka “valsts dienests” Satversmes 101. panta izpratnē aptver visus valsts amatus, kas izveidoti likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijās.⁴

Kā skaidrojusi Satversmes tiesa, viens no pamatelementiem, kas raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. Valstij ir jātiecas nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Nepieciešams paļauties uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā strādā valsts dienestam piederīgās personas.⁵ Tātad valsts dienestā esošai personai vārda brīvības ierobežojumu apjoms var būt atšķirīgs. Tādējādi citādas var būt arī tiesiskās sekas par savam īpašajam statusam neatbilstošiem izteikumiem.

Šā raksta mērķis ir sniegt ieskatu tādu vārda jeb izteiksmes brīvības ierobežojumu tiesiskuma izvērtējumā, kur nozīme tikusi piešķirta lojalitātes pienākumam, kā arī kur vispārīgi apsvērts izteikumu konteksts, proti, minēti argumenti, kam var būt nozīme, vērtējot ierobežojuma samērīgumu. Šim nolūkam ir aplūkotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) atziņas, kas atklāj kritērijus un apsvērumus, kas varētu būt noderīgi Latvijā valsts dienestā esošu personu vārda brīvības ierobežojumu tiesiskuma vērtēšanai. Tas it īpaši ir nozīmīgi šā brīža ģeopolitiskās situācijas kontekstā.

1. Valsts dienesta personu lojalitātes pienākums

Valsts dienesta personu lojalitātes pienākums var būt nostiprināts konstitucionālā līmenī vai arī noteikts likumos. Piemēram, Vācijas Federālās Republikas Pamatlikuma 33. panta ceturtā daļa tieši noteic, ka no valsts suverēnās varas izrietošo pilnvaru īstenošana parasti tiek uzticēta pie publiskā dienesta piederošām personām, kas atrodas publiski tiesiskās dienesta un uzticības attiecībās ar valsti.⁶ Lai arī Latvijas Republikas Satversmes 101. pants expressis verbis neuzliek valsts dienesta personām lojalitātes pienākumu, tāds izriet no tiesību pildīt valsts dienestu jēgas un būtības, kā arī tāds ir tieši noteikts vairākos likumos.

Vispirms jāatgādina, ka lojalitātes jeb uzticības pienākums ir ietverts visu trīs valsts varas atzaru amatpersonu zvērestos. Saeimas deputāti, uzņemoties amata pienākumus, zvēr “būt uzticīgi Latvijai” (Latvijas Republikas Satversmes 18. pants). Arī izpildvaras atzarā lojalitātes pienākums ir ietverts vairāku zvērestu tekstos. Sākot pildīt ierēdņa amata pienākumus (civildienesta attiecībās), persona dod solījumu būt “uzticīga neatkarīgai un demokrātiskai Lat­vijas Republikai” (Valsts civildienesta likuma 13. pants). Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un robežsardzes amatpersonu zvērestu tekstā ietverts solījums “būt uzticīgam Latvijas Republikai” (Iekšlietu ministrijas sistēmas ie­stāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 11.