Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – ES Tiesa) praksē vides un dabas aizsardzības jautājumi ieņem nozīmīgu vietu, analizējot tos gan pārkāpumu lietu ietvaros, ko ierosina ES Komisija pret dalībvalstīm, gan prejudiciālo jautājumu ietvaros, ko uzdod valstu tiesas par ES tiesību interpretācijas aspektiem.¹ Tomēr pēdējo gadu judikatūra liecina par jaunu tendenci, pievienojot dabas aizsardzības jomas kontekstā jautājumus, kas saistīti ar meža apsaimniekošanu vai pat šaurāk – mežizstrādi un tās vietu ES kopējā dabas mantojuma aizsardzībā. Ņemot vērā šo pēdējo gadu tendenci un jautājumu aktualitāti, šajā rakstā tiks apskatīti daži būtiski aspekti un atziņas no ES Tiesas judikatūras, kas var noderēt diskusijās Latvijā par vienu no aktuāliem un vienlaikus izaicinošiem jautājumiem, mēģinot līdzsvarot divas cilvēku labklājībai būtiskas jomas: mežu apsaimniekošanu un dabas aizsardzību. Tā patiesi nav pārteikšanās vai pārāk “zaļa” domāšana, kas liek abus šos jautājumus ierindot starp tiem, kas būtiski cilvēku labklājībai, it īpaši, ja raugāmies uz tiem ilgtermiņa perspektīvā. Cilvēks nevar izdzīvot bez kvalitatīvas (bioloģiski daudzveidīgas) dabas sev apkārt, tostarp kvalitatīvas meža ekosistēmas.

Meža apsaimniekošanas jautājumi un īpaši tā ekonomiskā potenciāla izmantošana lielā mērā ir katras valsts pašas kompetence arī ES ietvaros. Tomēr dabas aizsardzība, kas aptver meža ekosistēmu, ES tiek aizsargāta ar šai jomai speciāli izstrādātu normatīvo regulējumu, kurš jāievēro ikvienai ES dalībvalstij. Kā norādīts Dzīvotņu direktīvā, pamatojot tās pieņemšanu, “tā kā Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā turpinās dabisko dzīvotņu noplicināšanās un aizvien vairāk savvaļas sugu ir nopietni apdraudētas; tā kā ņemot vērā to, ka apdraudētās dzīvotnes un sugas ir daļa no [Savienības] dabas mantojuma un ka šim apdraudējumam bieži ir pārrobežu raksturs, ir jāveic [Savienības] mēroga pasākumi, lai tās saglabātu”.