1. Principa būtība

Tiesiskā un demokrātiskā valstī viens no būtiskiem tiesību principiem ir tiesību negodprātīgas izmantošanas¹ aizlieguma princips. Tas ir tiesiskuma principa elements, kas nodrošina tiesiskuma principa pilnvērtīgu un kvalitatīvu īstenošanu.

Šī principa apzīmēšanai tiek lietoti dažādi termini, un tā būtību var formulēt gan negatīvā, gan pozitīvā veidā. Negatīvā veidā formulējot principa būtību, tiek runāts par negodprātīgas, netaisnprātīgas vai ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizliegumu. Savukārt formulējot principa būtību pozitīvā veidā, tiek runāts par pienākumu tiesības īstenot un pienākumu pildīt godprātīgi, taisnprātīgi vai labā ticībā.

Ar šī principa palīdzību tiek īstenotas tādas konstitucionālas vērtības kā taisnīgums un godīgums.² Tas prasa tiesisko attiecību dalībniekiem rīkoties taisnprātīgi (godīgi), būt uzticamiem un lojāliem, turēt doto vārdu, sadarboties ar otru pusi, rēķināties ar citu personu pamatotām interesēm un dibinātu uzticēšanos, kā arī atturēties no nesaprātīgas vai neattaisnojamas rīcības un kaitējuma nodarīšanas citām personām.³ Primāri šis princips darbojas konkrēto tiesisko attiecību dalībnieku starpā, taču tas var prasīt rēķināties arī ar pamatotām trešo personu vai sabiedrības interesēm.⁴

Tiesību negodprātīgas izmantošanas aizlieguma princips aizliedz izmantot tiesības tādā veidā, kas acīmredzami neatbilst vai ir pretrunā mērķim, kādam šīs tiesības ir domātas.⁵ Negodprātīga tiesību izmantošana var izpausties arī kā tāda tiesību izmantošana, kas nepamatoti liedz iespēju citai personai izmantot savas tiesības, vai tiesību patvaļīga, nepamatota izmantošana, radot kaitējumu citai personai.⁶

Reizēm kā par vienu no šā principa izpausmēm vai, tieši pretēji, nošķiramu parādību runā arī par tiesību apiešanu.⁷ Tiesību negodprātīgas izmantošanas gadījumā pamatā runa ir par tiesību izmantošanas veidu, jo tā attiecas uz situāciju, kur netiek apšaubīts, ka personai konkrētās tiesības piemīt. Taču persona šīs tiesības izmanto pārmērīgi, nesaprātīgi, netaisnprātīgi, tādējādi kaitējot citas personas vai sabiedrības pamatotām interesēm. Savukārt tiesību apiešanas gadījumā runa ir par situāciju, kad persona mākslīgi rada priekšnoteikumus, lai panāktu kādas tiesību normas piemērošanu (tiesību atzīšanu) vai, tieši pretēji, lai izvairītos no kādas tiesību normas piemērošanas konkrētā gadījumā (atbrīvotos no kāda pienākuma).⁸

Lai konstatētu tiesību apiešanu, Eiropas Savienības Tiesa nereti izmanto testu, kas prasa konstatēt divus elementus: objektīvo un subjektīvo. Objektīvais elements nozīmē, ka ir nepieciešams konstatēt: lai arī konkrētā rīcība formāli atbilst tiesību normas prasībām, tās piemērošana konkrētajā situācijā neļautu sasniegt tās mērķi. Savukārt subjektīvais elements nozīmē, ka ir nepieciešams konstatēt personas nodomu iegūt tiesību normā paredzēto priekšrocību, mākslīgi radot tiesību normas piemērošanas priekšnoteikumus. Ja konkrētajai rīcībai var būt arī cits izskaidrojums, nevis tikai priekšrocību gūšana, tad nodoms nav konstatējams.