Janvāra noslēgumā tradicionāli tiek atzīmēta Datu privātuma diena – 28. janvāris ir simbolisks atgādinājums par personas datu aizsardzības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Tas ir īpaši aktuāli laikā, kad digitālā transformācija paplašina datu apstrādes iespējas. Turklāt 2026. gadā apritēs desmit gadi kopš Vispārīgās datu aizsardzības regulas pieņemšanas. Desmitgade rosina uzdot neērtus, tomēr nepieciešamus jautājumus par līdzsvaru starp inovācijām, efektivitāti un pamattiesību aizsardzību.

Pēdējais gads šajā ziņā ir bijis īpaši zīmīgs arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūras kontekstā. EST arvien skaidrāk iezīmē datu aizsardzības normu piemērošanas robežas, vienlaikus uzsverot datu pārziņu lomu un atbildību. Piemēram, lietā Russmedia Digital un Inform Media Press (lieta C-492/23) EST norādīja, ka tiešsaistes platformu operatori nevar aprobežoties ar pasīva starpnieka lomu, ja to pārvaldītajās platformās tiek apstrādāti personas dati, tostarp īpašo kategoriju personas dati. Atbildība par personas datu aizsardzību šādā gadījumā nozīmē pienākumu ieviest efektīvus tehniskos un organizatoriskos pasākumus jau pirms datu publicēšanas, kā arī novērst turpmāku nelikumīgu izplatīšanu.

Savukārt lietā Mousse (lieta C-394/23) EST pievērsās šķietami ikdienišķam, taču principiāli nozīmīgam jautājumam – vai personas dzimuma identitātes dati ir nepieciešami sabiedriskā transporta biļešu iegādei. Atbilde bija nepārprotama: šāda datu apstrāde nav objektīvi nepieciešama, ja tās mērķis ir vien komerciālas saziņas personalizēšana.

Šie un citi pēdējo gadu nolēmumi apliecina, ka datu aizsardzības tiesības Eiropas Savienībā turpina attīstīties kā dinamiska joma, kurā normu saturs tiek konkretizēts, reaģējot uz sabiedrības un tehnoloģiju attīstību.

Ne mazāk būtiska loma datu aizsardzības tiesību praktiskajā konkretizēšanā ir arī Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas darbam. Kolēģijas izdotās vadlīnijas, ieteikumi un labās prakses dokumenti pēdējos gados ir kļuvuši par neatņemamu palīglīdzekli gan uzraudzības iestādēm, gan pārziņiem un apstrādātājiem, veidojot vienotu izpratni par normu piemērošanu jaunās un tehnoloģiski sarežģītās situācijās.

Šajā kontekstā īpaši vērtīga ir šī tematiskā rakstu kopa, kas piedāvā daudzdimensionālu skatījumu uz aktuālākajiem datu aizsardzības jautājumiem Latvijā. Datu valsts inspekcijas pārstāvji Agita Silniece un Lauris Linabergs pievēršas Datu valsts inspekcijas lomai regulatīvās smilškastes izveidē, analizējot tās potenciālu inovāciju veicināšanā un vienlaikus uzraudzības funkcijas nodrošināšanā. Renārs Pugacis savā rakstā aplūko sodāmības datu apstrādi darba tiesiskajās attiecībās, aktualizējot sensitīvu līdzsvaru starp darba devēja interesēm un darbinieka tiesībām uz privātumu. Zvērināta advokāte Ilze Jankeviča analizē biometriskās darba laika un klātbūtnes uzskaites izmantošanu personālvadībā, savukārt zvērināta advokāta palīdze Anna Marta Riekstiņa pievēršas biometrisko datu apstrādei plašākā kontekstā – starp inovāciju solījumiem un pamattiesību aizsardzības prasībām.

Pateicamies rakstu autoriem par profesionālu refleksiju saistībā ar datu aizsardzības jomas aktualitātēm. Lai šīs idejas kalpo kā iedrošinājums turpināt domāt un rakstīt par datu aizsardzību.