Ievads

Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) ir noteikti termiņi gan kriminālprocesā iesaistīto personu, gan kriminālprocesu veicošo amatpersonu disciplinēšanai un personu pamattiesību ievērošanai kriminālprocesā. Satversmes tiesas judikatūrā uzsvērts, ka procesuālie termiņi ir saistīti ar tiesiskās stabilitātes principu un nodrošina lietā iesaistītajai personai paļāvību, ka attiecīgais jautājums ārpus likumā noteiktā termiņa netiks izlemts.¹ Tādējādi procesuālie termiņi ir obligāti ievērojami.²

Ar procesuāliem termiņiem var tikt terminēta gan procesuālo tiesību izmantošana, gan procesuālo pienākumu izpilde. Tiesību realizācijas termiņa iztecējums izraisa šo tiesību izmantošanas iespējas izbeigšanos (KPL 315. panta trešā daļa).³

KPL 389. pantā noteikts personas tiesību ierobežošanas termiņš pirmstiesas kriminālprocesā, kas noteic laiku, uz kādu kriminālprocesu veicošās amatpersonas drīkst izmantot iespēju (tas ir, bauda tiesības) kriminālprocesa ietvaros ierobežot arī personas tiesības uz mantu.⁴ KPL 389. panta mērķis ir aizsargāt personu no kriminālprocesu veikšanai pilnvarotu amatpersonu patvaļas.⁵ KPL 389. pantā noteiktais personas tiesību ierobežošanas termiņa notecējums pirmstiesas procesā ir obligāts mantas aresta atcelšanas pamats.⁶

KPL ir detalizēti noteikta kārtība, kādā uzliekams arests mantai un noteikts konkrēts termiņš, cik ilgi pieļaujams ierobežot personas tiesības uz īpašumu. Gadījumā, ja kriminālprocesā iestājas apstākļi, kuru dēļ realizējamas KPL 389. panta otrajā daļā noteiktās tiesības pagarināt personas pamattiesību ierobežošanas termiņu, tas veicams, stingri ievērojot KPL regulējumu.